Latvijas teātru sezonā joprojām turpinās negribētais starpbrīdis. Lai arī profesionālie kolektīvi mēģinājumus drīkst turpināt, nav zināms, kad mēģinājumos paveikto varēs nodot skatītāju vērtējumam. Bet tieši skatītāji, viņu emocijas, aplausi, smiekli ir tā nenovērtējamā “alga”, kas liek izvēlēties šo profesiju. Jau 25 gadus Nacionālo teātri par savu sauc aktieris Jānis Āmanis.
– Redzot, ka ierobežojumi arvien tiek pagarināti, laikam šī sezona ir norakstāma?
– Vēl jau to pilnīgi pateikuši neesam, vēl taču jāatdod skatītājiem izrādes, uz kurām biļetes nopirktas. Laimīgākais scenārijs laikam ir marts, bet tas tikai tādā cerību līmenī. Es nepiekrītu teicienam, ka cerība ir muļķa mierinājums, manuprāt, tā ir ļoti laba lieta. Un tomēr tikai cerība. Medicīna gan ir strauji gājusi uz priekšu, ja skatāmies vēsturē, šādi vīrusi, epidēmijas nebeidzas vienā gadā.
Sezona vēl nav norakstīta, tomēr drošāk var runāt par nākamo sezonu, lai gan mēs nezinām pat to, kas notiks rīt.
– Aktieriem, šķiet, visvairāk pietrūkst izrāžu ar skatītājiem, tas gluži kā sportā, var jau trenēties, bet nepieciešamas arī sacensības.
– Protams, darbs ir saraustīts, trauksmains, dzīvojam neziņā, tas ir grūtākais. Pēc decembra brīvdienām pagājušajā nedēļā beidzot atsākām mēģināt. Jau decembra sākumā, kad sasirgušo skaits palielinājās, kad tika pieņemti ierobežojumi, kļuva skaidrs, ka tik drīz tā situācija nenorims, nolēma ņemt starpbrīdi. Kārtējo neplānoto starpbrīdi.
Atgriešanās vienmēr ir emocionāla. Pirmajā mēģinājumā uzej uz skatuves un nesaproti, kas notiek?! Ir it kā apjukums, jo trūkst treniņa, kopējā procesa. Gan izrādes iestudēšana, gan izrādīšana ir dzīvs process, tas notiek ne tikai uz skatuves, tas ir daudz plašāk. Tur tā atslēga. Protams, daudz atkarīgs no lomas lieluma un smaguma. Ja loma nozīmīgāka, jau kādu dienu iepriekš sāc gatavoties, un tas ir sava veida treniņš. Tu sevi uzturi formā, bet, ja šis process tiek pārtraukts, viss jāsāk no gala, paiet laiks, kamēr atkal atgūsti vajadzīgo formu. Tas ir kā bērniem skolā, kur arī viss sajucis.
– Pie kā patlaban strādājat?
– Pie izrādes “Dzimuši vakar” Ināras Sluckas režijā, tāda intelektuālā komēdija. Darbs notiek maskās, ievērojot visus epidemioloģiskos noteikumus, bet notiek. Beidzot uz skatuves, pirms tam bija garš galda periods, šķiet, nevienai izrādei tik ilgs tas nav bijis.
-Vai pārtraukumi izrāžu iestudēšanā neatstāj nelabvēlīgu iespaidu uz rezultātu?
– Jā, šobrīd izrāžu tapšanas process ieildzis, jo, kā jau minēju, ir šī neskaidrība – kad? Un var notikt tā, ka kādā brīdī aktierim paliek garlaicīgi, jo izrāde jau gatava, bet mēģinājumu process nebeidzas un nebeidzas. Kad skaidri zināms, ka tad un tad pirmizrāde, tās ir īpašas sajūtas, tu kādu nedēļu esi īpaši pārņemts. Protams, katram tas citādāk, jo aktieri ir tikai cilvēki, vienam loma paveras ātrāk, citam tā atklāsme varbūt atnāk tikai ģenerālmēģinājumā. Cits sen visu sapratis, viņam process sāk apnikt, viņš sāk eksperimentēt, un rezultātā loma ir sabojāta.
– Ja pavasara nogalē tomēr izdosies atsākt, varbūt jāspēlē visu vasaru, neejot brīvlaikā?
– Domāju, ka drīzāk nē, cilvēki vasarā cenšas izbraukt no pilsētas, būt dabā, viņiem ir cits ritms. No šīs mājās būšanas visi ir noguruši, tāpēc ir pilni parki, takas. Visticamāk, vasarā ikviens centīsies būt pie dabas.
-Teātros tradicionāli uz Ziemassvētku laiku bija īpašie koncerti, uzvedumi, kas viesa svētku sajūtu. Šoreiz tās nepietrūka?
– Pietrūka jau ne tikai tās. Aktieriem šis laiks vispār grūts, jo trūkst būšanas cilvēkos, sabiedrībā, kur smeļamies idejas, tēlus, tveram notiekošo, kas palīdz krāt tik vajadzīgo iespaidu, emociju bagāžu kādas lomas radīšanai. Šis laiks liek atslābt spējai koncentrēties, kas ir sezonā, kad izrāde seko izrādei. Tad nedrīkst atslābt, ļauties ikdienas nebūšanām, piemēram, ja saņēmis soda kvīti par nepareizi novietotu auto, ar šo sajūtu nedrīksti iet uz skatuves un tēlot mīlnieku. Jāmāk emocijas savaldīt vai arī formēt tās citādās izpausmēs, lai uz skatuves tevī būtu nolasāms tas, kam jābūt. Tā visa pietrūkst, un tas ļoti ietekmē dzīvi.
– Aktieriem, kas emociju meklējumos raduši aizvadīt dienas, tagad jāmeklē, kā to kompensēt.
– Tas tiesa. Protams, ir ģimene, par dēlu jārūpējas, bet vēl mēģinu rast prieku kādās citās lietās, kaut vai aizbraucot makšķerēt, izbaudot citas niecīgas lietas. Ir ļoti svarīgi neiesēsties, censties regulāri izvēdināt galvu, saglabāt veselo saprātu, lasīt. Ir svarīgi atrast nodarbes veidus, kas uztur formā.
– Pirmajā “Covi-19” vilnī teātros bija daudz centienu darboties virtuālajā vidē, piedāvājot saturu, tagad to tikpat kā nemana. Laikam kļuva skaidrs, ka tas tikai tāds ielāps.
– Teātris – tā tomēr ir dzīva māksla. Protams, varam veidot virtuālos projektus, lai atgādinātu, ka joprojām esam! Ka esam sveiki un veseli, strādājam un jums, skatītāji, viss būs! Taču tas arī viss, nevaram piemirst, ka teātris ir dzīva māksla, un tās sajūtas aci pret aci ar skatītāju zālē nekādi virtuālie brīnumi aizstāt nevar.
Tiesa, es pārāk nepretojos arī e-izrādēm. Ja ir radioteātris, kāpēc gan nevar būt šāds formāts, bet tikai kā piedeva dzīvajai mākslai. Mēs visi – aktieri, skatītāji – gaidām tikšanās brīdi. Kā teica draugs, cilvēki ēst gribēs vienmēr, gan fiziski, gan garīgi.
Šis, protams, ir unikāls brīdis, jo pat kara laikā teātris tik ilgā dīkstāvē kā šobrīd nav bijis. Ja rudenī vēl situācija izskatījās cerīga, tagad tās cerības arvien attālinās.
Tomēr, neraugoties uz visiem pārbaudījumiem, teātris turpinās, un tas būs neaprakstāms brīdis, kad atkal vērsies priekškars, zālē dzisīs gaismas. Tad jebkura izrāde būs kā pirmizrāde! q
Komentāri