Teātra pasaules apburta

Lai arī Zane no mediju, it īpaši dzeltenās preses, slejām izvairās, tomēr „Druvai” viņu izdevās sastapt svētdienas vakarpusē, kad uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves Zane kopā ar saviem kolēģiem kāpa, lai spēlētu teātra izrādi „AK, TĒTĪT…”.

-Vasara ir izskaņā. Kā jums tā pagāja?
-Vasaru aizvadīju ļoti jauki, jo daudz laika veltīju sev. Šogad tā man bija ļoti radoša, jo gandrīz visas vasaras garumā kopā ar aktrisēm Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju strādājām pie jaunas koncertprogrammas, kuru atrādīsim jau nākamajā vasarā. Kopumā jāsaka, ka šie mēneši bija gana darbīgi, bet, ja dara to, kas ļoti patīk, tad tas vairs neskaitās darbs.

-Kāds ir jūsu šīs vasaras spilgtākais piedzīvojums?
-Jau vairākus gadus aizraujos ar paraplāniem (no viegla, necaurlaidīga materiāla izgatavots aerodinamiska spārna profils, kas, pateicoties daudzām pareizi izvietotām auklām un pretim plūstošam gaisa spiedienam, ļauj pacelties gaisā). Šovasar man bija brīnišķīgs piedzīvojums ar īpaši labvēlīgiem laikapstākļiem, jo sagadīšanās kārtā atrados īstajā vietā un laikā ar pareizajiem vējiem un piedzīvoju savu šībrīža rekordlidojumu – pusotru stundu gaisā.

-Vai aktrisei brīvajā laikā iznāk apmeklēt teātra izrādes?
-Esmu ļoti noslogota. Lielākoties vakari tiek aizvadīti spēlējot, tomēr cenšos skatīties arī citu kolēģu darbus. Citos teātros gan retāk iznāk būt, bet visbiežāk savā teātrī skatos pirmizrādes. Tas teātrī vienmēr ir notikums, un, ja neizdodas redzēt pirmizrādi, tad vēlāk ir daudz grūtāk atrast laiku, lai noskatītos.

-Vai vēlētos spēlēt arī kādā latviešu seriālā?
-Savulaik biju manāma „Ēnu spēlēs”, bet mana atveidotā varone jau pašā sērijas sākumā nomira. Tā sagadījies, ka gandrīz vienmēr mana filmēšanās karjera ir bijusi saistīta ar miršanu kad-rā. Pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālās operas izrādes “Manona Lesko” vajadzībām Lietuvā filmējām īsfilmu, un manai atveidotajai varonei bija jānomirst tuksnesī. Vēl vienu piemēru var minēt Ināras Sluckas režisētajā izrādē „Zudušo laiku citējot”, par kuru saņēmu nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai, jo arī tur mana varone bija upuris un mira. Es smejos, ja kādreiz pienāks diena, kad kāds režisors negribēs manis atveidotā tēla nāvi, varbūt mans kino lomas mūžs būs garāks.

-Vai jau no bērnības sapņojāt par aktrises karjeru?
– Bērnībā gribēju būt ārsts – ķirurgs. Skatījos gan filmas, gan seriālus par medicīnu, kā arī man bija vesela kolekcija ar medicīnas instrumentiem. Dzīvē ar laiku viss izvērtās tā, ka lielu lomu tajā ieņēma mūzika, un es sāku rakstīt dziesmas. Pateicoties mūzikai, nokļuvu teātrī, kur mana pirmā loma bija mūziklā „Vestsaidas stāsts”, bet pirmā lielā loma uz Nacionālā teātra skatuves bija muzikālajā drāmā „Adata”. Mani ļoti aizrāva teātra pasaule, tāpēc vēlējos to izzināt vairāk. Iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā un absolvēju Dramatiskā teātra aktiera mākslas nodaļu.

-Kā jau iepriekš minējāt – dzīvē lielu daļu ieņēma mūzika un dziesmu rakstīšana, bet pēdējos gados aktīvāk esat pievērsusies aktiermākslai. Vai dziedāšana un dziesmu rakstīšana ir nolikta malā?
Teātris ir ļoti greizsirdīgs “brūtgāns”, kas nelaiž prom. Jā, publiskajā telpā dziedāšanai un dziesmu rakstīšanai man ir bijusi diezgan liela pauze. Savu pēdējo albumu “7 dienas” ierakstīju pirms trīs gadiem, bet esmu sapratusi, ka pēc mūzikas ļoti ilgojos. Tieši tāpēc kopā ar Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju šovasar nodevāmies jaunas programmas izstrādei. Teātrī iet ļoti spraigi, nepārtraukti ir jauni iestudējumi, visu laiku ir jaunas tēmas, par kurām interesēties. Kad iestudējām izrādi „AK, TĒTĪT”, ar aktieru ansambli braucām uz veco ļaužu namu, sniedzām labdarības koncertu. Strādājot teātrī, visu laiku nāk ļoti daudz jaunas informācijas. Protams, tas ievelk, aizrauj un aizņem ļoti daudz laika. Desmitos no rīta sākas mēģinājumi, bet vakarā mājās esmu pēc izrādes, kas ir ne ātrāk kā desmitos vakarā. Bieži vien pat vienpadsmitos vai pusdivpadsmitos naktī. Tā arī sanāk, ka dziedāšanai laika īsti vairs neatliek. Tas tad ir īpaši jāmeklē.

-Vai pēc izrādes ir viegli iziet no tēlotās lomas?
-Jāteic, tas atkarīgs, kāda ir loma. Vispār jau ir jābūt tā, ka loma ir darbs, un darbs sākas tikos un beidzas tikos, bet tā, protams, ir teorija. Praksē tas bieži vien ir citādāk. Kad tiek strādāts pie lomas, tas ir ļoti intensīvs laiks, apmēram divi mēneši. Lai radītu lomu, bieži jāiemācās kaut kas pilnīgi jauns – citādākas manieres, citādāka domāšana, un tad, protams, ilgstoši ar to aizraujoties, tas atstāj pēdas. Šovasar izrādē „Skroderdienas Silmačos” spēlēju Zāru. Diezgan ilgi trenējos, lai neizrunātu „r” burtu. Tas bija treniņš, ko dabūja just gan mani kolēģi, gan draugi, jo runāt mācījos arī ikdienā.

-Vai pirms iziešanas uz skatuves ir kāds rituāls?
Man ir savi rituāli. Manuprāt, gandrīz katrai aktrisei tādi ir, bet tā parasti ir ļoti noslēpumaina, personīga lieta. Es esmu no tām aktrisēm, kurām rituāls ir svarīgs.

-Vai uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves spēlēsiet pirmo reizi?
-Es šeit esmu klausījusies pianista Reiņa Zariņa koncertu, bet spēlējusi gan neesmu. Protams, ir bijušas dažādas izbraukumu reizes, bet uz šīs skatuves vēl nav bijusi izdevība.

– Vai ir uztraukums spēlēt uz skatuves, uz kuras kāpjat pirmo reizi?
-Protams, uztraukums ir, jo publika vienmēr ir atšķirīga, bet tas arī ir pats interesantākais. Arī katra izrāde atšķiras, divreiz vienādi nekad nevar nospēlēt. Tas vienmēr ir izaicinājums, tāpēc arī teātris ir tik skaists, ka notiek šīs dzīvās satikšanās.