Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Teātra pasaules apburta

Kitija Ločmele
15:00
24.08.2016
9
Dombrovska 20160524

24.05.2016. Zane Dombrovska

Lai arī Zane no mediju, it īpaši dzeltenās preses, slejām izvairās, tomēr „Druvai” viņu izdevās sastapt svētdienas vakarpusē, kad uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves Zane kopā ar saviem kolēģiem kāpa, lai spēlētu teātra izrādi „AK, TĒTĪT…”.

-Vasara ir izskaņā. Kā jums tā pagāja?
-Vasaru aizvadīju ļoti jauki, jo daudz laika veltīju sev. Šogad tā man bija ļoti radoša, jo gandrīz visas vasaras garumā kopā ar aktrisēm Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju strādājām pie jaunas koncertprogrammas, kuru atrādīsim jau nākamajā vasarā. Kopumā jāsaka, ka šie mēneši bija gana darbīgi, bet, ja dara to, kas ļoti patīk, tad tas vairs neskaitās darbs.

-Kāds ir jūsu šīs vasaras spilgtākais piedzīvojums?
-Jau vairākus gadus aizraujos ar paraplāniem (no viegla, necaurlaidīga materiāla izgatavots aerodinamiska spārna profils, kas, pateicoties daudzām pareizi izvietotām auklām un pretim plūstošam gaisa spiedienam, ļauj pacelties gaisā). Šovasar man bija brīnišķīgs piedzīvojums ar īpaši labvēlīgiem laikapstākļiem, jo sagadīšanās kārtā atrados īstajā vietā un laikā ar pareizajiem vējiem un piedzīvoju savu šībrīža rekordlidojumu – pusotru stundu gaisā.

-Vai aktrisei brīvajā laikā iznāk apmeklēt teātra izrādes?
-Esmu ļoti noslogota. Lielākoties vakari tiek aizvadīti spēlējot, tomēr cenšos skatīties arī citu kolēģu darbus. Citos teātros gan retāk iznāk būt, bet visbiežāk savā teātrī skatos pirmizrādes. Tas teātrī vienmēr ir notikums, un, ja neizdodas redzēt pirmizrādi, tad vēlāk ir daudz grūtāk atrast laiku, lai noskatītos.

-Vai vēlētos spēlēt arī kādā latviešu seriālā?
-Savulaik biju manāma „Ēnu spēlēs”, bet mana atveidotā varone jau pašā sērijas sākumā nomira. Tā sagadījies, ka gandrīz vienmēr mana filmēšanās karjera ir bijusi saistīta ar miršanu kad-rā. Pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālās operas izrādes “Manona Lesko” vajadzībām Lietuvā filmējām īsfilmu, un manai atveidotajai varonei bija jānomirst tuksnesī. Vēl vienu piemēru var minēt Ināras Sluckas režisētajā izrādē „Zudušo laiku citējot”, par kuru saņēmu nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai, jo arī tur mana varone bija upuris un mira. Es smejos, ja kādreiz pienāks diena, kad kāds režisors negribēs manis atveidotā tēla nāvi, varbūt mans kino lomas mūžs būs garāks.

-Vai jau no bērnības sapņojāt par aktrises karjeru?
– Bērnībā gribēju būt ārsts – ķirurgs. Skatījos gan filmas, gan seriālus par medicīnu, kā arī man bija vesela kolekcija ar medicīnas instrumentiem. Dzīvē ar laiku viss izvērtās tā, ka lielu lomu tajā ieņēma mūzika, un es sāku rakstīt dziesmas. Pateicoties mūzikai, nokļuvu teātrī, kur mana pirmā loma bija mūziklā „Vestsaidas stāsts”, bet pirmā lielā loma uz Nacionālā teātra skatuves bija muzikālajā drāmā „Adata”. Mani ļoti aizrāva teātra pasaule, tāpēc vēlējos to izzināt vairāk. Iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā un absolvēju Dramatiskā teātra aktiera mākslas nodaļu.

-Kā jau iepriekš minējāt – dzīvē lielu daļu ieņēma mūzika un dziesmu rakstīšana, bet pēdējos gados aktīvāk esat pievērsusies aktiermākslai. Vai dziedāšana un dziesmu rakstīšana ir nolikta malā?
Teātris ir ļoti greizsirdīgs “brūtgāns”, kas nelaiž prom. Jā, publiskajā telpā dziedāšanai un dziesmu rakstīšanai man ir bijusi diezgan liela pauze. Savu pēdējo albumu “7 dienas” ierakstīju pirms trīs gadiem, bet esmu sapratusi, ka pēc mūzikas ļoti ilgojos. Tieši tāpēc kopā ar Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju šovasar nodevāmies jaunas programmas izstrādei. Teātrī iet ļoti spraigi, nepārtraukti ir jauni iestudējumi, visu laiku ir jaunas tēmas, par kurām interesēties. Kad iestudējām izrādi „AK, TĒTĪT”, ar aktieru ansambli braucām uz veco ļaužu namu, sniedzām labdarības koncertu. Strādājot teātrī, visu laiku nāk ļoti daudz jaunas informācijas. Protams, tas ievelk, aizrauj un aizņem ļoti daudz laika. Desmitos no rīta sākas mēģinājumi, bet vakarā mājās esmu pēc izrādes, kas ir ne ātrāk kā desmitos vakarā. Bieži vien pat vienpadsmitos vai pusdivpadsmitos naktī. Tā arī sanāk, ka dziedāšanai laika īsti vairs neatliek. Tas tad ir īpaši jāmeklē.

-Vai pēc izrādes ir viegli iziet no tēlotās lomas?
-Jāteic, tas atkarīgs, kāda ir loma. Vispār jau ir jābūt tā, ka loma ir darbs, un darbs sākas tikos un beidzas tikos, bet tā, protams, ir teorija. Praksē tas bieži vien ir citādāk. Kad tiek strādāts pie lomas, tas ir ļoti intensīvs laiks, apmēram divi mēneši. Lai radītu lomu, bieži jāiemācās kaut kas pilnīgi jauns – citādākas manieres, citādāka domāšana, un tad, protams, ilgstoši ar to aizraujoties, tas atstāj pēdas. Šovasar izrādē „Skroderdienas Silmačos” spēlēju Zāru. Diezgan ilgi trenējos, lai neizrunātu „r” burtu. Tas bija treniņš, ko dabūja just gan mani kolēģi, gan draugi, jo runāt mācījos arī ikdienā.

-Vai pirms iziešanas uz skatuves ir kāds rituāls?
Man ir savi rituāli. Manuprāt, gandrīz katrai aktrisei tādi ir, bet tā parasti ir ļoti noslēpumaina, personīga lieta. Es esmu no tām aktrisēm, kurām rituāls ir svarīgs.

-Vai uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves spēlēsiet pirmo reizi?
-Es šeit esmu klausījusies pianista Reiņa Zariņa koncertu, bet spēlējusi gan neesmu. Protams, ir bijušas dažādas izbraukumu reizes, bet uz šīs skatuves vēl nav bijusi izdevība.

– Vai ir uztraukums spēlēt uz skatuves, uz kuras kāpjat pirmo reizi?
-Protams, uztraukums ir, jo publika vienmēr ir atšķirīga, bet tas arī ir pats interesantākais. Arī katra izrāde atšķiras, divreiz vienādi nekad nevar nospēlēt. Tas vienmēr ir izaicinājums, tāpēc arī teātris ir tik skaists, ka notiek šīs dzīvās satikšanās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Vīriešu peldbikses – 2024.gada vasaras tendences

18:06
03.07.2024
8

2024.gada vasara vīriešiem, kas bieži atpūšas pludmalē, piedāvā plašu peldbikšu izvēli – ikvienai gaumei un augumam. Šogad svarīgākais ir funkcionalitāte, ērtums un stilīgs izskats. Lūk, daži no galvenajiem trendiem, kas dominēs pludmalēs un baseinos šajā sezonā. Klasiskās peldbikses Klasiskās vīriešu peldbikses ir teju vai mūžīgs variants, kas nekad neiziet no modes. 2024. gadā tās piedzīvo […]

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
70

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
667

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
21
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi