Pirmdiena, 15. decembris
Vārda dienas: Johanna, Hanna, Jana

Teātra pasaules apburta

Kitija Ločmele
15:00
24.08.2016
27
Dombrovska 20160524

24.05.2016. Zane Dombrovska

Lai arī Zane no mediju, it īpaši dzeltenās preses, slejām izvairās, tomēr „Druvai” viņu izdevās sastapt svētdienas vakarpusē, kad uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves Zane kopā ar saviem kolēģiem kāpa, lai spēlētu teātra izrādi „AK, TĒTĪT…”.

-Vasara ir izskaņā. Kā jums tā pagāja?
-Vasaru aizvadīju ļoti jauki, jo daudz laika veltīju sev. Šogad tā man bija ļoti radoša, jo gandrīz visas vasaras garumā kopā ar aktrisēm Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju strādājām pie jaunas koncertprogrammas, kuru atrādīsim jau nākamajā vasarā. Kopumā jāsaka, ka šie mēneši bija gana darbīgi, bet, ja dara to, kas ļoti patīk, tad tas vairs neskaitās darbs.

-Kāds ir jūsu šīs vasaras spilgtākais piedzīvojums?
-Jau vairākus gadus aizraujos ar paraplāniem (no viegla, necaurlaidīga materiāla izgatavots aerodinamiska spārna profils, kas, pateicoties daudzām pareizi izvietotām auklām un pretim plūstošam gaisa spiedienam, ļauj pacelties gaisā). Šovasar man bija brīnišķīgs piedzīvojums ar īpaši labvēlīgiem laikapstākļiem, jo sagadīšanās kārtā atrados īstajā vietā un laikā ar pareizajiem vējiem un piedzīvoju savu šībrīža rekordlidojumu – pusotru stundu gaisā.

-Vai aktrisei brīvajā laikā iznāk apmeklēt teātra izrādes?
-Esmu ļoti noslogota. Lielākoties vakari tiek aizvadīti spēlējot, tomēr cenšos skatīties arī citu kolēģu darbus. Citos teātros gan retāk iznāk būt, bet visbiežāk savā teātrī skatos pirmizrādes. Tas teātrī vienmēr ir notikums, un, ja neizdodas redzēt pirmizrādi, tad vēlāk ir daudz grūtāk atrast laiku, lai noskatītos.

-Vai vēlētos spēlēt arī kādā latviešu seriālā?
-Savulaik biju manāma „Ēnu spēlēs”, bet mana atveidotā varone jau pašā sērijas sākumā nomira. Tā sagadījies, ka gandrīz vienmēr mana filmēšanās karjera ir bijusi saistīta ar miršanu kad-rā. Pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālās operas izrādes “Manona Lesko” vajadzībām Lietuvā filmējām īsfilmu, un manai atveidotajai varonei bija jānomirst tuksnesī. Vēl vienu piemēru var minēt Ināras Sluckas režisētajā izrādē „Zudušo laiku citējot”, par kuru saņēmu nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai, jo arī tur mana varone bija upuris un mira. Es smejos, ja kādreiz pienāks diena, kad kāds režisors negribēs manis atveidotā tēla nāvi, varbūt mans kino lomas mūžs būs garāks.

-Vai jau no bērnības sapņojāt par aktrises karjeru?
– Bērnībā gribēju būt ārsts – ķirurgs. Skatījos gan filmas, gan seriālus par medicīnu, kā arī man bija vesela kolekcija ar medicīnas instrumentiem. Dzīvē ar laiku viss izvērtās tā, ka lielu lomu tajā ieņēma mūzika, un es sāku rakstīt dziesmas. Pateicoties mūzikai, nokļuvu teātrī, kur mana pirmā loma bija mūziklā „Vestsaidas stāsts”, bet pirmā lielā loma uz Nacionālā teātra skatuves bija muzikālajā drāmā „Adata”. Mani ļoti aizrāva teātra pasaule, tāpēc vēlējos to izzināt vairāk. Iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā un absolvēju Dramatiskā teātra aktiera mākslas nodaļu.

-Kā jau iepriekš minējāt – dzīvē lielu daļu ieņēma mūzika un dziesmu rakstīšana, bet pēdējos gados aktīvāk esat pievērsusies aktiermākslai. Vai dziedāšana un dziesmu rakstīšana ir nolikta malā?
Teātris ir ļoti greizsirdīgs “brūtgāns”, kas nelaiž prom. Jā, publiskajā telpā dziedāšanai un dziesmu rakstīšanai man ir bijusi diezgan liela pauze. Savu pēdējo albumu “7 dienas” ierakstīju pirms trīs gadiem, bet esmu sapratusi, ka pēc mūzikas ļoti ilgojos. Tieši tāpēc kopā ar Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju šovasar nodevāmies jaunas programmas izstrādei. Teātrī iet ļoti spraigi, nepārtraukti ir jauni iestudējumi, visu laiku ir jaunas tēmas, par kurām interesēties. Kad iestudējām izrādi „AK, TĒTĪT”, ar aktieru ansambli braucām uz veco ļaužu namu, sniedzām labdarības koncertu. Strādājot teātrī, visu laiku nāk ļoti daudz jaunas informācijas. Protams, tas ievelk, aizrauj un aizņem ļoti daudz laika. Desmitos no rīta sākas mēģinājumi, bet vakarā mājās esmu pēc izrādes, kas ir ne ātrāk kā desmitos vakarā. Bieži vien pat vienpadsmitos vai pusdivpadsmitos naktī. Tā arī sanāk, ka dziedāšanai laika īsti vairs neatliek. Tas tad ir īpaši jāmeklē.

-Vai pēc izrādes ir viegli iziet no tēlotās lomas?
-Jāteic, tas atkarīgs, kāda ir loma. Vispār jau ir jābūt tā, ka loma ir darbs, un darbs sākas tikos un beidzas tikos, bet tā, protams, ir teorija. Praksē tas bieži vien ir citādāk. Kad tiek strādāts pie lomas, tas ir ļoti intensīvs laiks, apmēram divi mēneši. Lai radītu lomu, bieži jāiemācās kaut kas pilnīgi jauns – citādākas manieres, citādāka domāšana, un tad, protams, ilgstoši ar to aizraujoties, tas atstāj pēdas. Šovasar izrādē „Skroderdienas Silmačos” spēlēju Zāru. Diezgan ilgi trenējos, lai neizrunātu „r” burtu. Tas bija treniņš, ko dabūja just gan mani kolēģi, gan draugi, jo runāt mācījos arī ikdienā.

-Vai pirms iziešanas uz skatuves ir kāds rituāls?
Man ir savi rituāli. Manuprāt, gandrīz katrai aktrisei tādi ir, bet tā parasti ir ļoti noslēpumaina, personīga lieta. Es esmu no tām aktrisēm, kurām rituāls ir svarīgs.

-Vai uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves spēlēsiet pirmo reizi?
-Es šeit esmu klausījusies pianista Reiņa Zariņa koncertu, bet spēlējusi gan neesmu. Protams, ir bijušas dažādas izbraukumu reizes, bet uz šīs skatuves vēl nav bijusi izdevība.

– Vai ir uztraukums spēlēt uz skatuves, uz kuras kāpjat pirmo reizi?
-Protams, uztraukums ir, jo publika vienmēr ir atšķirīga, bet tas arī ir pats interesantākais. Arī katra izrāde atšķiras, divreiz vienādi nekad nevar nospēlēt. Tas vienmēr ir izaicinājums, tāpēc arī teātris ir tik skaists, ka notiek šīs dzīvās satikšanās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bruņinieks ar zelta komandu

05:17
15.12.2025
116

Novembrī tradicionālajā Cēsu novada pašvaldības darbinieku apbalvošanas pasākumā tika teikts paldies par ieguldīto darbu, atbildību un sirdsdegsmi. Galveno, pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”, saņēma Juris Joksts, Cēsu Digitālā centra vadītājs, par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu Cēsu novada digitālās attīstības veicināšanā. Juris uzsver, ka šādu balvu diez vai iegūtu bez savas lieliskās “zelta” komandas. “Druva” aicināja Juri […]

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
54

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

"Timbro" pārceļas uz jaunām telpām un plāno jaudīgu attīstību

05:28
11.12.2025
1013
1

Ar īstu Cēsu novadā dzimuša un auguša cilvēka prieku un azartu SIA “Timbro” izpilddirektors Raimonds Cipe “Druvai” izrāda pašlaik remont­darbu noslēguma fāzē esošās uzņēmuma jaunās telpas Cēsīs, Gaujas ielā 5, kur paredzēts pārcelties pavisam drīz, līdz gada beigām. Uzņēmuma vadītājs “Dru­vai” apstiprina nesen masu medijos izskanējušo informāciju, ka Cēsu mežsaimniecības uzņēmums SIA “Timbro” mež­izstrādes tiesību […]

Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

05:17
09.12.2025
138

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas. “Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne […]

Meksika - senu un mūsdienīgu tradīciju zeme

06:21
08.12.2025
56

Aivis Dombrovskis ir psihologs, psihoterapeits, viņa sirds pieder vienīgi Cēsīm, bet darba dzīve ir Rīgā un ārzemēs. Šoruden viņš bija Meksikā, piedalījās pasaules transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas konferencē “2025 XOLOTL”. Pasākuma norises laiks pielāgots meksikāņiem tik nozīmīgajām Mirušo dienas svinībām. Piepildīt sapņus – iepazīt Meksiku Kad ģeogrāfijas skolotāja Cēsu 1. vidusskolā rādīja filmu par Meksiku, […]

Sabiedrības līdzatbildības izjūta aug

06:06
07.12.2025
506
4

Iedzīvotāju ziņojumi par iespējamu vardarbību kļūst aizvien biežāki, netrūkst ne dzērājšoferu, ne pieaugošas agresijas izpausmju, kā arī aizvien vairāk ir telefonkrāpnieku upuru. Par raizēm un arī panākumiem darbā Policijas dienas, 5. decembra, priekšvakarā uz sarunu aicinājām Valsts policijas (VP) Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) Dienvidvidzemes iecirkņa priekšnieci Ingu Randari. -Kā jutāties, uzsākot dienestu policijā, un kā […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
25
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
23
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
37
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
41
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
39
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi