Kristīne Kārkle-Puriņa zināma kā folkloras kopas ”Ceiruleits” un etnoroka grupas ”Laimas muzykanti” dziedātāja un mūziķe. Patlaban Kristīne koncertē kā etno vijolniece un dziedātāja. Baltu vienības dienā „Druva” Kristīni satiek Cēsīs.
– Ko tev nozīmē identitāte un cik svarīgi to nepazaudēt? – Esmu nākusi no Latgales, no Līvāniem un ar to arī lepojos. Plašākā vai šaurākā sabiedrībā es sevi vienmēr identificēju caur Latgali. Nekad neesmu saņēmusi noraidošu attieksmi par to, ka esmu latgaliete. Galvenais, kā tu pats sevi nes sabiedrībā. Pamatā viss nāk no ģimenes, ar varu nevienam nevar piespiest identitātes veidošanu. Man ģimene ir bijis kā piemērs pašapziņas un latvisko vērtību celšanā. Tas ir neizbēgami, ka arī Latvijā ienāk citas kultūras, tieši tāpēc katram cilvēkam būtu svarīgi apzināties savu izcelsmi, nepazaudēt sevi. Ja nav nekāda pamata un apziņas, kas tu esi, tad kādā brīdī cilvēks apjūk – vairs nezina, kas viņš ir. Pēdējos gados dzīvoju Rīgā, arī tur man ir daudz draugu, kuri ir nākuši no Latgales. Koncertēju kopā ar muzikantiem no bungu un dūdu grupas “Auļi”, no tiem vairāki dalībnieki nāk no Latgales. Arī tie, kuri nav latgalieši, latgaļu kultūru un vidi ir iepazinuši, braukājot ar koncertiem pa Latgali. Cienu arī citas etnogrāfiskās grupas, vienmēr ir patīkami satikt kādu suitu vai ventiņu un paklausīties citus dialektus. Viņu valoda ir identifikācijas zīme. Mana ģimene runā latgaliešu valodā, man tas ir svarīgi. Priecājos, ka, pateicoties mūziķiem no Latgales, latgaļu valoda ir iznesta plašākā sabiedrībā, latgaļi sāk ”rauties uz āru” ne tikai mūzikā, bet arī citās jomās.
– Kas tev saistās ar Cēsu pusi? – 2000.gadā braucienā uz Japānu, kur notika Pasaules folkloriāde, iepazinos ar rotkali Daumantu Kalniņu. Viņš ir liels entuziasts. Var redzēt, ka tas, ko viņš dara, ir sirdslieta un aicinājumus. Jāsaka, ka es daudz tādus cilvēkus nepazīstu. Ar Daumantu esam līdzdomātāji – tā pamazām mums izveidojās sadarbība. Priecājos, ka viņš mani uzaicināja piedalīties arī Baltu vienības dienas pasākumā. Cēsīs vienmēr saņemu pozitīvas emocijas, te viesojos arī vasarā, kad piedalījos Imanta Kalniņa mūzikas svētkos -„Imantdienās”. – Cik populāra Latvijā ir folkmūzika? – Folkloras mūzika ir unikāla, jo ir raksturīga tikai konkrētai kultūrai. Tā vienmēr ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Domāju, ka tā kļūst arvien populārāka. Protams, ir arī tādi, kas par to neko nezin un neklausās. Folkloras dziesmu skanējums vairāk uzrunā līdzīgi domājošos. Tautas mūzikas motīvus iepazīst caur tādām grupām kā “Iļģi” un “Auļi”. Ir arī citi izpildītāji, kuri folkmūziku pasniedz modernākā veidā. Folkloras mūzikā var izmantot džeza, rokenrola un citus elementus. Pateicoties mūsdienīgākai pieejai, interesentu pulks kļūst arvien plašāks. Pievienojas arī tie, kas agrāk vispār neko nezināja par folkloru. Ja dziesmas laikā izskan arī piedziedājums, tad teju visām tautasdziesmām var dziedāt līdzi. Dzīvojam modernā laikmetā, katrs var izvēlēties, atrast to, kas viņu uzrunā. Tas attiecas arī uz mūzikas stilu.
– Kā pagāja šī vasara, kādi spilgtākie notikumi paliks atmiņā? – Sanāca daudz ceļot, nepārtraukti bija kādi izbraukumi, koncerti. Ja nav uzstāšanās, tad ir mēģinājumi. Mūziķim ar to jārēķinās, ka atpūtai bija pavisam maz laika. Es kaut kā intuitīvi izvēlos piedalīties pasākumos, par kuriem izjūtu pārliecību – būs forši! Noteikti viens no lielākajiem notikumiem bija piedalīšanās Dziesmu un Deju svētkos. Arī rudens solās būt tikpat interesants. Koncertu grafiks ir saspringts. Oktobrī došos mēnesi garā koncerttūrē pa Ameriku. Arī tur ir latvieši. Folklormūzika kotējas visur. Pērn uzstājāmies Austrālijas latviešiem, bet nākamgad esam plānojuši doties uz Kanādu, kur notiks vērienīgs pasākums – Latviešu Dziesmu svētki. – Kāds bija tavs ceļš līdz muzicēšanai? – Jau bērnībā sāku darboties folkloras ansambļos. No mazotnes visas vasaras pagājušas pie vecvecākiem laukos. Gājām pie teicējām, pētījām, izzinājām latviešu kultūru, dziedājām un spēlējām. Tad sekoja mūzikas skolas un pamazām arī koncertēšana. Mamma vada folkloras kopu, tur iesaistīja arī mani. Spēlēju vijoli, esmu apguvusi arī kokli. Darbojoties folkloras ansamblī, jau nākas apgūt dažādus mūzikas instrumentus. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā apguvu etnomuzikoloģiju. Darbojos arī pedagoģijas jomā, strādājot par folkloras un tradicionālās vijoļspēles skolotāju. Savulaik vadīju arī tradicionālās mūzikas nodarbības ASV, Kanādā un arīdzan Austrālijā. Man ir svarīgi gūt jaunu pieredzi, tāpēc priecājos, ka man ir sanācis piedalīties dažādos mūzikas projektos un arīdzan teātra izrādēs. Ilze Fedotova
Komentāri