Šoreiz iegriezīsimies Itālijā, kur apciemosim vienu konkrētu ēdienu, proti, picu. Tas tāpēc, ka vakar, 9.februārī, bija starptautiskā picu diena. Lai arī kulinārijas vēsturnieki saka, ka picas pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā, kur cepa lielu, apaļu un plakanu maizi, kurai pievienoja eļļu, zaļumus, garšvielas un dateles, par picas dzimteni tomēr uzskata Itāliju. Tur 18. gadsimtā parādījās plakana maize “pizzas”, ko pārdeva uz ielām un tirgos. Sākotnēji tā bija vienkārši maize bez jebkāda pildījuma, ļoti lēta, pieejama nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Situācija mainījās, kad šo maizi nogaršoja karaliene Margarita, veicot inspekcijas tūri pa Itālijas karaļvalsti. Karalienei tik ļoti iegaršojās pica, ka tā uzaicināja pie sevis prasmīgu pavāru, kurš viņai gatavotu picas. Pavārs uzcepa picu, kurai virsū bija tomāti, mocarellas siers un svaigs baziliks, tādējādi simbolizējot Itālijas karoga krāsas. To joprojām pazīst kā picu “Margarita”.
Visā pasaulē pica kļuva populāra pēc Otrā pasaules kara.
Itālijā par picas dzimteni uzskata Neapoli. Lai pica būtu pagatavota atbilstoši tradicionālām īpatnībām, tai jābūt gatavotai no izejvielām, kas audzētās vietējā apkaimē, un mīcītai ar rokām. Mīkla jāizrullē trīs milimetru biezumā, picā ir ne vairāk kā trīs sastāvdaļas, no kurām viena ir mocarellas siers. Pica jācep 60 – 90 sekundes 485 grādos akmens krāsnī, kas kurināta ar ozola koka malku. Īsta pica top tikai un vienīgi malkas krāsnī. Pēc izcepšanas tai jābūt kraukšķīgai, maigai un aromātiskai.
Kad pirms vairākiem gadiem biju Itālijā, tieši Neapolē baudīju gardāko picu, ko līdz šim sanācis ēst. Pasūtīju picu “Diavolo”, kurā bija mocarella, šķiņķis un peperoni. Ko lai saka – bija lieliski, peperoni deva to burvīgo stiprumiņu, pica bija plāna, kā jau jābūt klasiskai picai. Kā pastāstīja vietējie zinātāji, lai pica būtu autentiska, mocarellas siers jāgriež ar rūsējoša tērauda nazi, jo metāls piešķir īpašu garšas niansi. Arī Latvijā ir vietas, kur var baudīt itāļu picas, kas ceptas īstā malkas krāsnī.
Valmierā ir picērija “Liepziedi un Rozmarīns”, kas pieder “Vīnkalnieši” SIA, kurā cep īstas itāļu picas pēc Toskānas receptēm. Te saimnieko arī Artis Žentiņš, ko dažs atceras no televīzijas raidījuma “Gandrīz ideālas vakariņas”. Viņš norāda, lai pagatavotu labu picu, pirmām kārtām vajadzīga īsta picas krāsns, ko kurina ar malku: “Tādā krāsnī gatavotas picas garša nav salīdzināma ar picu, kas tapusi elektriskajā krāsnī. Malkas krāsns dod to īpašo piegaršu, tur vēl klāt dūmiņš, pelnu skripatiņa. Jūtama īstās liesmas klātbūtne. Protams, picai jābūt ar mīlestību gatavotai. Lai viss būtu atbilstoši tradīcijām, picas mīkla jāmīca tik ilgi, līdz nokrīt viena sviedru pile vai jāizdara simts mīcījienu.” Ja picas jācep lielākā daudzumā, mīklas gatavošanai izmanto mehānisku iekāru. A. Žentiņš piekrīt, ka picas pildījumam jābūt samērīgam: ” Pirmais nosacījums – picas mīkla ir ļoti plāna. Tad arī produktu nevar būt daudz, plāna kārta tomātu mērces, atbilstoši arī sastāvdaļas, atkarībā no picas veida, un plānā kārtā siers. Uzskatu, ka pica ir ļoti veselīgs ēdiens, jo tā nezaudē savu uzturvērtību, tāpēc, ka to pagatavo divās, trīs minūtēs, tur viss ir svaigs. Pica ir vienkāršs un garšīgs ēdiens, jo top no svaigiem produktiem, tā jāēd tūlīt pēc izcepšanas. Tā ir visgaršīgāk!” Jānis Gabrāns
Komentāri