Svētdiena, 5. janvāris
Vārda dienas: Spodra, Ilva, Ilvita

Spēlēt teātri ir veids, kā iziet ārpus savas komforta zonas

Anna Kola
11:17
01.08.2023
36
Puisis 2

Pavisam nesen Vidzemes koncertzālē “Cēsis” bija skatāma Birmingemas Mazā teātra izrāde “Čir, Čir!”. Ar vienu no izrādes aktieriem kuldīdznieku Ingusu Priedi sarunājāmies par to, kā dzīves ceļš aizvedis līdz skatuvei, par ikdienu Lielbritānijā un teātra dzīvi pandēmijas laikā.

– Ar ko nodarbojaties ikdienā? Saprotu, ka dzīvojat Lielbri­tānijā.

– Jā, dzīvoju Anglijā, Lon­donā, jau gandrīz astoņus gadus. Esmu elektriķis un pirms dzīves Anglijā vairākus gadus aizvadīju arī Francijā. Tur dzīvojot, ļoti daudz apguvu, uzzināju, ko varu tagad izmantot pats sev savā ikdienā. Pēc tam īsu brīdi pabiju Latvijā, un tad – uz Angliju, piedzīvojumu vai sevis meklējumos. Šobrīd Londonā strādāju kā elektriķis un “handyman” jeb, latviski varētu teikt, – cilvēks ar zelta rokām, proti, palīdzu dažādos darbos mājās, ar ko netiek galā paši saimnieki.

– Ārzemēs, šķiet, tas ir ļoti populāri. Pie mums – varbūt ne tik.
– Jā, te gan jāteic, ka mēs, latvieši, paši esam ļoti praktiski un visu varam izdarīt un salabot.

– Kā tad ceļš aizveda līdz teātrim?
– Teātris ir kā latviešu folklora un dziesma. Zemapziņas līmenī. Man nav bijis radu, kas saistīti ar teātri, arī paziņu lokā neviens ar to nav aizrāvies. Vienīgais ar teātri saistītais cilvēks bija mana tēva labs draugs Rūdolfs Plēpis.

Jāatzīst, pat tā kārtīgi neesmu gājis skatīties teātra izrādes. Cilvēki reizēm runā par populāriem iestudējumiem, ko visi it kā zina, bet es tajos brīžos vien pasmaidu, jo neesmu tos redzējis! Taču, šķiet, interese par teātri ir manī mājojusi vienmēr. Draugi teic, ka esmu vienmēr mācējis parādīt kādu emociju, kuru nemaz nav. Piemēram, dusmīgi pateikt kaut ko labu vai ar laimīgu seju pateikt kaut ko dziļi nopietnu. To darīju jokodamies, pats neapzinādamies, ka tas varētu būt labs pamats teātrim.

Reiz feisbukā pamanīju ziņu, ka meklē aktieri. Un tas šķita liktenīgi – zināju, ka man to vajag, pat neiedziļinājos, vienkārši jutu, ka tas ir man. Aizbraucu pie režisora Ingmāra Čaklā uz interviju, ļoti iepatikās viņa uzskati, ambīcijas, veids, kā viņš redz teātri. Viņa vīzija mani ļoti uzrunāja, biju gatavs piekrist jebkam, arī kaut kam pavisam trakam. Birmi­n­gema, braucot no Londonas ar vilcienu, ir aptuveni trīsarpus stundu attālumā. Tas nav tuvu. Tomēr tad sapratu – kur gan vēl es trīs stundas laika varēšu veltīt tikai sev? Laiks vilcienā šo iespēju sniedz. Nu būs pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, kad sāku braukāt uz Birmingemas Mazo teātri. Nopietni sākām iestudēt lugas, visi bijām aktīvā darbībā, kad martā nāca “Covid-19” ierobežojumi, kas pamatīgi apturēja iestudējumus. Mēģinājumi notika “Zoomā”, kas, protams, nav kvalitatīvs mēģinājums. Pandēmijas periodā izdevās iestudēt “Čir čir”.Tagad mēģinājumi notiek reizi nedēļā. Reizēm notiek nometnes, kad vajag pastrādāt intensīvāk. Kad jāpaliek Birmi­n­gemā uz vairākām dienām, tad mani vienmēr uzņem Ingmārs ar ģimeni, kurš pa šo laiku jau ir kļuvis par tuvu draugu.

– Cik dalībnieku Birmin­gemas Mazajā teātrī esat?
– Līdz divdesmit. Katrs gan visās lugās nespēlē, tādēļ skaits mēdz mainīties. Lielākoties visi dzīvo Birmingemā vai tās tuvumā. Es esmu vienīgais no Lon­donas.

– Vai iestudējat arī kaut ko angļu valodā, ko rādīt Birmi­n­gemā?
– Nē, visas lugas top tikai latviešu valodā. Pagaidām strādājam pie risinājuma, kas nodrošinātu tulkojumu.

– Pastāstiet par izrādi “Čir Čir”. Kā aizvadījāt iestudējumus Latvijā?
– Cēsu koncertzālē aizvadījām jau vienpadsmito izrādi Latvijā. Kā teica režisors, šī luga ir kā mūsu pirmā kursa darbs. Mēs “Čir Čir” laikā iemācījāmies runāt teātra valodā, guvām sapratni, kas tas ir. Jāsaka, kaut kas ir izdevies, kaut kas vēl jāapgūst. Pati luga ir komēdija, kas ļauj spēlēties. Tai nav ļoti dziļa vēstījuma, lai arī tekstā ir dziļas filozofiskas frāzes, kas liktu aizdomāties. Tāpēc luga ir ļoti interesanta.

Apzinos, ka mums kā teātrim vēl daudz japilnveidojas. Mēs vēl mācāmies. Lugā gan ir ļoti skaistas etīdes, skaisti mirkļi, kas dod iespēju sajust partneri, kur jūtam atalgojumu par ieguldīto darbu. Vispatīkamākie mirkļi ir tie, kad redzi – režisora iecerētā lieta, kurai varbūt nebija ticības līdz galam, sasniedz skatītāju. Tā ir brīnišķīga sintēze starp aktieriem un skatītāju. Tā ir ļoti interesanta, neatkārtojama sajūta, un to nevar izjust bieži.

– Kā ar uzstāšanos, ar satraukumu būt auditorijas priekšā, ņemot vērā, ka teātra pieredzes nebija?
– Labs jautājums (smejas). Ja uz skatuves kāpis neesi, mirklis pirms iziešanas skatītāju priekšā ir lielākās šausmas un bailes. Zinu vienu punktu pirms izrādes – viss, cauri, atpakaļceļa nav! Tas ir tas augstākais baiļu punkts. Savā ziņā es tieši tāpēc to daru – lai pārvarētu sevi, lai izkāptu ārpus komforta zonas.
Skatuve ir ļoti labs veids, kā sevi izaicināt tieši šajā ziņā. Tā ir milzīga uzmanība, jo uz skatuves cilvēku redz pilnībā – katru sejas vaibstu, mīmiku, žestu, kustību.

– Izkāpt ārpus komforta zonas – tā ir uzdrīkstēšanās.
– Jā, bet tā ir tikai viena šķautne, ar ko jātiek galā. Ir viegli atainot to, kas ir zināms, pazīstams un saprotams. Pavisam cita – kaut ko tādu, ko pats neprotu vai nesaprotu. Piemēram, šajā lugā man jātēlo dzejnieks, kas raud. Es nekad neraudu. Nesaprotu, kā var raudāt! Tāpēc tas ir grūti. Parādīt īpašības un darbības, kas ar mani pašu nav savienojamas. Arī tādā veidā jāspēj tikt ārā no ierastā.

– Kā šķiet, vai teātris jūsu dzīvē būs arī nākotnē?
– Noteikti. Esmu kaut ko sevī caur teātri atklājis. Vēlme spēlēt teātri manī mājo ļoti dziļi. Lai gan pateikt, ka arī pēc desmit gadiem būšu Birmingemas Mazajā teātrī, nevaru. Dzīve ir ļoti mainīga, strauja, tāpēc grūti paredzēt, kas būs pēc noteikta laika. Taču mūsdienās ir tik viegli apvienot lietas, kas atrodas tālu. Iespējas ceļot ir, pārvietoties varam ātri, ir starptautiskie darbi, kas ļauj ceļot pa visu pasauli. Bet tās vērtības, ko teātrī esmu sev atklājis, mani noteikti tur noturēs vienā vai citā veidā.

– Cik bieži iznāk pabūt Latvijā?
– Kuldīgā dzīvo mana ģimene. Uz Latviju braucu diezgan regulāri, cenšos tik bieži, cik vien iespējas atļauj. Aviobiļetes uz Latviju ir samērā lētas, tāpēc to nav grūti izdarīt. Jautājums, cik ir laika un kad ir iespēja atlidot.

– Kādi iespaidi pēc uzstāšanās Cēsīs?
– Publika bija ļoti jauka. Lai arī sākumā šķita, ka mūsu izrādi nesaprot, bija atmosfēra, kas radīja sajūtu, ka mūsu iestudējums bija kaut kas jauns, kaut kas neiepazīts. Otrajā daļā gan publika atdzīvojās. Bija patīkami būt Cēsu koncertzālē. Tāpat liels pluss ir nosacītā lauku vide. Cēsīs tomēr valda miers, cilvēki ir daudz laipnāki, daudz vairāk vēlas baudīt mākslu nekā lielpilsētās, to varēja just.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Horoskopi 2025

06:56
31.12.2024
1203

Horoskopi tapuši sadarbībā ar astroloģi Ritu Riekstiņu. AUNS 2025. gads ir jaunu sākumu un drosmīgu pārvērtību gads! Kos­miskais posms ir paredzēts lielām pārmaiņām, kas Aunus ieved jaunās izaugsmes, izpausmes un identitātes izpētes jomās. 2025. gads aicina izpētīt šīs zīmes pārstāvjus savu radošo, jūtīgo pusi. Marta Auna aptumsums virza uz jaunu dzīves pavērsienu, savukārt gan Venera, gan […]

Mīti, kas turpina apvīt cigaretes

18:09
27.12.2024
23

Neviens vairs nav jāpārliecina par to, ka cigaretes nogalina. To apstiprina arī dažādi informatīvi attēli un paziņojumi uz cigarešu paciņām. Tomēr pats nelāgais ieradums nemaz neplāno iet mazumā, un laika gaitā ap to ir izveidojušies arī dažādi mīti, pret kuriem regulāri jācīnās zinātniekiem un mediķiem. Mīts: cigaretes varot palīdzēt tikt galā ar stresu Joprojām visai […]

Bērna piedzimšana ir lielākais brīnums

06:27
22.12.2024
1095

Ziemassvētku laiks ir stāsts par brīnumu – bērniņa piedzimšanu. Vecmātes šo brīnumu piedzīvo visa gada garumā. Sarunā ar Cēsu klīnikas vecmāti Ivetu Reķi viņa uzsver, ka bērniņa dzimšana patiesi ir brīnums. Ivetai Reķei Cēsu klīnika ir pirmā un vienīgā darbavieta, kurā pavadīti 45 gadi, no tiem 35 gadus palīdzēts mazuļiem ienākt šajā pasaulē, desmit gadi, […]

Māksla ir process, kurā gūt sev kaut ko nozīmīgu un nepieciešamu

06:55
20.12.2024
83

Viņa nupat par skulptūru “Trejdeviņu koks” ieguvusi Cēsu novada mākslas gada “Balvas 2024” augstāko apbalvojumu “Zelta balva”. Ar mākslinieci ANNU EGLI sarunājāmies par emocijām, kas papildina šādu atzinību, par radošo procesu un tuvojošos gadu miju. Lai arī viņa pašlaik dzīvo Rīgā, ar Cēsīm mākslinieci saista īpašas atmiņas, kad bērnībā daudz laika pavadīts dzimtas lauku mājās […]

Adīšana piedzīvo renesansi

06:53
19.12.2024
70

Adīšana piedzīvo renesansi – tā saka jaunā adīšanas entuziaste Baiba Dambe. Šomēnes viņa Cēsu kinozālē organizēja “Adīšanas kino seansu”. Pieredze līdzīgu notikumu rīkošanā viņai jau bija. Cēsīs sarunu festivālā “Lampa” sadarbībā ar Ģimenes telti Baiba organizēja “Mammu adīšanas pikniku”. Lielākoties tur bija mammas, kam pavisam mazi bērni, sievietes varēja kopā paadīt, parunāties, arī iemācīties uzadīt […]

Daiļrecepšu grāmata ar humora devu

06:22
18.12.2024
115

Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei jeb humoristiski pastāstiņi ar atbilstošām receptēm savīti Lienes Margevičas un Natas Brambergas sarakstītajā un “Zvaigzne ABC” izdotajā grāmatā “Vienaldzīgo nav!”. Tā stāsts “Pusdienas slimnīcā” papildināts ar recepti – makaronu zupa ar piena plēvi, stāstam “Vīramāte ir klāt!” pievienots ēdiens – bujabēze ar fenheli, bet “Heavy Metal” – biezeņzupa ar selerijām. […]

Tautas balss

Zaķu ielas zīmes jeb mātes sapnis

11:02
03.01.2025
27
4
Cēsinieks E.L. raksta:

Kad es, radis drukāt notis, senam draugam palūdzu palīdzību pārslēgties burtrakstīšanai, viņš izteica aizdomas, ka ķeršos pie memuāru sacerēšanas. Tad mani ķēra apgaismība. Memu­ārus mudina rakstīt pēdējā cerība. Varbūt nākotnē kāds gribēs uzzināt, kā izskatījās pasaule pirms viņa dzimšanas , paņems vērtīgo un atmetīs kaitīgo. Bija viegli uzrakstīt virsrakstu, grūtības radās uzreiz pēc tam. Skaidrs, […]

Novērtē zemessargu spēku

09:45
31.12.2024
16
Seniore L. raksta:

“Gribu īpašu paldies teikt zemessargiem, kas visu gadu atbildīgi piedalījās dažādās mācībās, nežēlojot brīvo laiku. Ir tik svarīgi redzēt, ka ir cilvēki, kas apņēmības pilni mācīties, trenēties, lai aizstāvētu savu zemi, tuviniekus un visus citus – bērnus, seniorus. Vēlu, lai ikvienam zemessargam nākamais gads ir bagāts panākumiem, lai ir veselība un dzīvesprieks,” sacīja seniore L.

Gribētu vairāk krāšņuma

09:45
30.12.2024
26
Cēsniece raksta:

“Gribējās jau gan pilsētu svētkos spožāku. Vai nevarēja, piemēram, Pils parkā izveidot kādas gaismas takas, kur pastaigāties, papriecāties un gūt svētku noskaņu. Ne jau katram sev mājās iespējams sagādāt krāšņumu, dažs dzīvo ļoti pieticīgi. Bet Ziemassvētkos gribas kādas īpašas sajūtas. Televīzijā rāda koši izrotātas pilsētas, gribētos, lai kas līdzīgs būtu arī Cēsīs,” atzina cēsniece, kam […]

Balvas kā no pārpilnības raga

18:43
17.12.2024
33
Seniore T. raksta:

“Saprotams, ka katra nozare, ministrija, organizācija grib savu jomu celt saulītē. Tiek rīkoti dažnedažādi konkursi, vērtēšanas. Un nu gada balvas birst kā no pārpilnības raga, nav nedēļas, kad negodina vismaz trīs četru sfēru sasniegumus. Vai tas nav mazliet par traku, un vai tā nedevalvējas pagodinājumu vērtība? Beigās jau sajūk, kas ko kam pasniedzis, kas ko […]

Iela grimst tumsā

18:42
17.12.2024
28
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Viestura ielas posmā, kas ved gar dzīvnieku patversmi, labu gabalu ir pilnīga tumsa. Nedeg pat tās pāris laternas, kas tur atrodas. Māju šai apkārtnē maz, taču cilvēki dodas pastaigās, un tagad, decembra pusē, tumšs jau ap pulksten četriem pēcpusdienā,” sacīja apkaimes iedzīvotāja.

Sludinājumi