Pavisam nesen Vidzemes koncertzālē “Cēsis” bija skatāma Birmingemas Mazā teātra izrāde “Čir, Čir!”. Ar vienu no izrādes aktieriem kuldīdznieku Ingusu Priedi sarunājāmies par to, kā dzīves ceļš aizvedis līdz skatuvei, par ikdienu Lielbritānijā un teātra dzīvi pandēmijas laikā.
– Ar ko nodarbojaties ikdienā? Saprotu, ka dzīvojat Lielbritānijā.
– Jā, dzīvoju Anglijā, Londonā, jau gandrīz astoņus gadus. Esmu elektriķis un pirms dzīves Anglijā vairākus gadus aizvadīju arī Francijā. Tur dzīvojot, ļoti daudz apguvu, uzzināju, ko varu tagad izmantot pats sev savā ikdienā. Pēc tam īsu brīdi pabiju Latvijā, un tad – uz Angliju, piedzīvojumu vai sevis meklējumos. Šobrīd Londonā strādāju kā elektriķis un “handyman” jeb, latviski varētu teikt, – cilvēks ar zelta rokām, proti, palīdzu dažādos darbos mājās, ar ko netiek galā paši saimnieki.
– Ārzemēs, šķiet, tas ir ļoti populāri. Pie mums – varbūt ne tik.
– Jā, te gan jāteic, ka mēs, latvieši, paši esam ļoti praktiski un visu varam izdarīt un salabot.
– Kā tad ceļš aizveda līdz teātrim?
– Teātris ir kā latviešu folklora un dziesma. Zemapziņas līmenī. Man nav bijis radu, kas saistīti ar teātri, arī paziņu lokā neviens ar to nav aizrāvies. Vienīgais ar teātri saistītais cilvēks bija mana tēva labs draugs Rūdolfs Plēpis.
Jāatzīst, pat tā kārtīgi neesmu gājis skatīties teātra izrādes. Cilvēki reizēm runā par populāriem iestudējumiem, ko visi it kā zina, bet es tajos brīžos vien pasmaidu, jo neesmu tos redzējis! Taču, šķiet, interese par teātri ir manī mājojusi vienmēr. Draugi teic, ka esmu vienmēr mācējis parādīt kādu emociju, kuru nemaz nav. Piemēram, dusmīgi pateikt kaut ko labu vai ar laimīgu seju pateikt kaut ko dziļi nopietnu. To darīju jokodamies, pats neapzinādamies, ka tas varētu būt labs pamats teātrim.
Reiz feisbukā pamanīju ziņu, ka meklē aktieri. Un tas šķita liktenīgi – zināju, ka man to vajag, pat neiedziļinājos, vienkārši jutu, ka tas ir man. Aizbraucu pie režisora Ingmāra Čaklā uz interviju, ļoti iepatikās viņa uzskati, ambīcijas, veids, kā viņš redz teātri. Viņa vīzija mani ļoti uzrunāja, biju gatavs piekrist jebkam, arī kaut kam pavisam trakam. Birmingema, braucot no Londonas ar vilcienu, ir aptuveni trīsarpus stundu attālumā. Tas nav tuvu. Tomēr tad sapratu – kur gan vēl es trīs stundas laika varēšu veltīt tikai sev? Laiks vilcienā šo iespēju sniedz. Nu būs pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, kad sāku braukāt uz Birmingemas Mazo teātri. Nopietni sākām iestudēt lugas, visi bijām aktīvā darbībā, kad martā nāca “Covid-19” ierobežojumi, kas pamatīgi apturēja iestudējumus. Mēģinājumi notika “Zoomā”, kas, protams, nav kvalitatīvs mēģinājums. Pandēmijas periodā izdevās iestudēt “Čir čir”.Tagad mēģinājumi notiek reizi nedēļā. Reizēm notiek nometnes, kad vajag pastrādāt intensīvāk. Kad jāpaliek Birmingemā uz vairākām dienām, tad mani vienmēr uzņem Ingmārs ar ģimeni, kurš pa šo laiku jau ir kļuvis par tuvu draugu.
– Cik dalībnieku Birmingemas Mazajā teātrī esat?
– Līdz divdesmit. Katrs gan visās lugās nespēlē, tādēļ skaits mēdz mainīties. Lielākoties visi dzīvo Birmingemā vai tās tuvumā. Es esmu vienīgais no Londonas.
– Vai iestudējat arī kaut ko angļu valodā, ko rādīt Birmingemā?
– Nē, visas lugas top tikai latviešu valodā. Pagaidām strādājam pie risinājuma, kas nodrošinātu tulkojumu.
– Pastāstiet par izrādi “Čir Čir”. Kā aizvadījāt iestudējumus Latvijā?
– Cēsu koncertzālē aizvadījām jau vienpadsmito izrādi Latvijā. Kā teica režisors, šī luga ir kā mūsu pirmā kursa darbs. Mēs “Čir Čir” laikā iemācījāmies runāt teātra valodā, guvām sapratni, kas tas ir. Jāsaka, kaut kas ir izdevies, kaut kas vēl jāapgūst. Pati luga ir komēdija, kas ļauj spēlēties. Tai nav ļoti dziļa vēstījuma, lai arī tekstā ir dziļas filozofiskas frāzes, kas liktu aizdomāties. Tāpēc luga ir ļoti interesanta.
Apzinos, ka mums kā teātrim vēl daudz japilnveidojas. Mēs vēl mācāmies. Lugā gan ir ļoti skaistas etīdes, skaisti mirkļi, kas dod iespēju sajust partneri, kur jūtam atalgojumu par ieguldīto darbu. Vispatīkamākie mirkļi ir tie, kad redzi – režisora iecerētā lieta, kurai varbūt nebija ticības līdz galam, sasniedz skatītāju. Tā ir brīnišķīga sintēze starp aktieriem un skatītāju. Tā ir ļoti interesanta, neatkārtojama sajūta, un to nevar izjust bieži.
– Kā ar uzstāšanos, ar satraukumu būt auditorijas priekšā, ņemot vērā, ka teātra pieredzes nebija?
– Labs jautājums (smejas). Ja uz skatuves kāpis neesi, mirklis pirms iziešanas skatītāju priekšā ir lielākās šausmas un bailes. Zinu vienu punktu pirms izrādes – viss, cauri, atpakaļceļa nav! Tas ir tas augstākais baiļu punkts. Savā ziņā es tieši tāpēc to daru – lai pārvarētu sevi, lai izkāptu ārpus komforta zonas.
Skatuve ir ļoti labs veids, kā sevi izaicināt tieši šajā ziņā. Tā ir milzīga uzmanība, jo uz skatuves cilvēku redz pilnībā – katru sejas vaibstu, mīmiku, žestu, kustību.
– Izkāpt ārpus komforta zonas – tā ir uzdrīkstēšanās.
– Jā, bet tā ir tikai viena šķautne, ar ko jātiek galā. Ir viegli atainot to, kas ir zināms, pazīstams un saprotams. Pavisam cita – kaut ko tādu, ko pats neprotu vai nesaprotu. Piemēram, šajā lugā man jātēlo dzejnieks, kas raud. Es nekad neraudu. Nesaprotu, kā var raudāt! Tāpēc tas ir grūti. Parādīt īpašības un darbības, kas ar mani pašu nav savienojamas. Arī tādā veidā jāspēj tikt ārā no ierastā.
– Kā šķiet, vai teātris jūsu dzīvē būs arī nākotnē?
– Noteikti. Esmu kaut ko sevī caur teātri atklājis. Vēlme spēlēt teātri manī mājo ļoti dziļi. Lai gan pateikt, ka arī pēc desmit gadiem būšu Birmingemas Mazajā teātrī, nevaru. Dzīve ir ļoti mainīga, strauja, tāpēc grūti paredzēt, kas būs pēc noteikta laika. Taču mūsdienās ir tik viegli apvienot lietas, kas atrodas tālu. Iespējas ceļot ir, pārvietoties varam ātri, ir starptautiskie darbi, kas ļauj ceļot pa visu pasauli. Bet tās vērtības, ko teātrī esmu sev atklājis, mani noteikti tur noturēs vienā vai citā veidā.
– Cik bieži iznāk pabūt Latvijā?
– Kuldīgā dzīvo mana ģimene. Uz Latviju braucu diezgan regulāri, cenšos tik bieži, cik vien iespējas atļauj. Aviobiļetes uz Latviju ir samērā lētas, tāpēc to nav grūti izdarīt. Jautājums, cik ir laika un kad ir iespēja atlidot.
– Kādi iespaidi pēc uzstāšanās Cēsīs?
– Publika bija ļoti jauka. Lai arī sākumā šķita, ka mūsu izrādi nesaprot, bija atmosfēra, kas radīja sajūtu, ka mūsu iestudējums bija kaut kas jauns, kaut kas neiepazīts. Otrajā daļā gan publika atdzīvojās. Bija patīkami būt Cēsu koncertzālē. Tāpat liels pluss ir nosacītā lauku vide. Cēsīs tomēr valda miers, cilvēki ir daudz laipnāki, daudz vairāk vēlas baudīt mākslu nekā lielpilsētās, to varēja just.
Komentāri