Smaidam nevajag vārdus

AS “Cēsu alus” un Cēsu novada pašvaldības ikgadējo apbalvojumu “Cēsnieks” saņēma Gunita Bārda. Viņa ir pasākumu režisore, vadītāja, dziedātāja un brīvprātīgā Cēsu klīnikā un Vidzemes slimnīcā. Ar Gunita saruna par Cēsīm, sapņiem un dzīvi.

-Nespēju noticēt. Tas ir tik liels gods! Tas ir cēsnieku un ne tikai viņu balsojums, nevis kādas žūrijas, tāpēc nespēju noticēt. Draudzene brīnījās, kāpēc tā jūtos, jo labestību nevar noslēpt un cilvēkus nevar apmānīt. Nezinu, kā visiem pateikties. Tik satraukta, kādu biju, kad teicu runu, nekad dzīvē neesmu bijusi, vienalga pirms cik nozīmīga koncerta vai konkursa televīzijas tiešraidē. Biju tik pāruztraukusies!

-Esat cēsniece?

-To visur un ikvienam saku ar lepnumu – esmu cēsniece. Te ir manas mājas, ģimene. Bija laiks, kad pārdzīvoju, jo viss taču notiek Rīgā. Kad studēju kultūras menedžmentu, kursa biedrene strādāja Rīgā, reiz teicu, ka ļoti gribu uz Rīgu. Viņa atgādināja teicienu – labāk esi pirmā mazpilsētā, nevis nekas Rīgā. Tāds mans ceļš – būt Cēsīs un ar ģimeni.

Cēsīs ir forši cilvēki, bet brīžam šķiet, ka pilsētā kaut kas tiek uzpūsts. Paaudzes mainās, un līdz ar tām ienāk kas tāds, kas agrāk nebija. Taču neviena māja nav bez putekļiem. Cēsis man saistās ar jaunību, tās ir tik jaukas atmiņas – mākslinieciskas, nedaudz bohēmiskas, un kvalitatīva kultūra.

Daudzi teikuši, ka man apkārt vajag savējos. Tā ir. Nevaru iekļauties drakoniskos noteikumos un tikai darīt, vajag sajust cilvēkus. Tagad zūma laikā tik daudz sarunu notiek attālināti, nevari ieskatīties acīs, nejūti cilvēku. Man viņu vajag blakus, nevis ekrānā. Esmu gatava aizbraukt, satikties, izrunāties, un tad saprotu, vai esmu gatava strādāt kopā. Esmu paš­nodarbinātā un laimīga, pati sev nosaku, ko darīšu, ko ne.

-Kā dziedātājai, režisorei izveidojās tik laba sadarbība ar dejotājiem? Viņi bija tie, kuri ieteica titulam.

-Jāsaka paldies Andim Kozakam. Viņš ir iepriekšējā gada “Cēsnieks”. Valsts svētkos veidoju režiju koru koncertam. Lai cik    man mīļāka dziesma, bet koru koncertā nebija īsto emociju. Dejā ir mūzika un kustība, protams, labs kora sniegums nevar atstāt vienaldzīgu. Bet man svarīgi redzēt cilvēku acis. Dejotāji deju izdzīvo, viņu acu skatiens daudz pasaka. Koriem bieži tā pietrūkst.

Reiz ar    Andi runājām, cik bieži netiek novērtēts tas, ko cilvēks dara. Arī profesionālie mākslinieki ne reizi vien teikuši, cik ir svarīgi dzirdēt novērtējumu, paldies. Domājam, ka tas lieki, jo viņi taču zina, ka bija labi, ka klausītāji priecīgi. Taču tā nav.

Man laimējies, ka komanda ir savējie. Kad tā nav, sajūtu uzreiz, izdarīts jau tiek, taču, kad sakrīt ne tikai stratēģiskie risinājumi, bet saskan arī sirdspuksti, ceļš uz rezultātu ir vieglāks. Ja zini, ka viens visu laiku pretosies idejai, beigās piekritīs un formāli izdarīs, enerģija jātērē, kur nevajadzētu. Komandā uzticēšanās ir ļoti būtiska. Cēsīs un Valmierā ir labas komandas. Ja ir piedāvājums citur, man svarīgi satikties, ne uzreiz apsolīt, ka darīšu. Bijis, ka pasākums izdevies, apkārt visi apmierināti, bet man pietrūkst emociju.

-Kā vērtējat, cik daudzveidīgas programmas, koncertus veido kultūras namos?

-Mani aicina, lai būtu kas atšķirīgs no ierastā. Katram režisoram ir savs rokraksts, lai kā cenšos, bet no sevis neaizbēgsi. Man svarīga emocionālā stīga, jāsajūt, kāda būs publika – mamma, vecāmamma, jaunieši, bērni -, lai katram tiek kāds piliens, jo visu paņems retais. Tas ir darbs, ne jau izpatikšana.

Diemžēl piedāvājums kultūras namos ir ļoti līdzīgs. Koriem, deju kolektīviem repertuārs gandrīz vienāds, tāpēc svarīgi, lai režisors iedod kādu odziņu.

Lieli svētki pagastā vai pilsētā ir milzīgs darbs. Ja kas neizdodas vai kādam nepatīk, kritika netiek žēlota. Rīkotāju komandā nav pareizi, ja visi dara visu. Ideālā variantā katram ir savs pienākums: viens veido režiju, cits scenogrāfiju, vēl cits atbild par mūziku un tehniskām lietām. Bet visu nosaka finansējums. Ja nevar algot mākslinieku, izdomā un dara paši.

Savos gados jau daudz ko redzu citādi. Cilvēkiem no skatuves ir jādod patiesas emocijas. Viņus nevar apmānīt, vienalga – vadu pasākumu vai dziedu. Cēsnieki ir ļoti prasīgi.

-Desmit gadus strādājāt Priekuļu kultūras namā.

-Sapratu, lai metu kādus kūleņus vai salto, sāku atkārtoties. Priekuliešus pārsteigt kļuva aizvien grūtāk, amatiermākslas kolektīvi tie paši, skatītāji arī. Intuitīvi sajutu, ka kaut kas jāmaina. Tad, kā jau dzīvē notiek, piezvanīja Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore. Es un skola? Biju pārsteigta. Bet tas ir solis, ar kuru varu kaut ko mainīt. Tie divi gadi ģimnāzijā bija brīnišķīga pieredze. Biju direktores vietniece ārpusklases darbā. Direktora vietnieks – tas jau skan bailīgi. Patika darboties ar jauniešiem, bet sapratu, ka skola nav mana vieta. Nevaru būt rāmī – darba laiks,    pedagoģiskās padomes sēdes. Scenārijs pasākumam atnāk ne jau tikai darba laikā. Strādāt rāmī bija nogurdinoši. Ja varētu strādāt tikai ar jauniešiem, veidot pasākumus, būtu kas cits. Tagad esmu brīva savās izvēlēs.

-Ne bieži, bet ik pa laikam piedalāties TV šovos.

-Pirmais bija TV konkurss “Meklējam solisti”. Tad divi “Koru kari”. Kāds mani ierauga un aicina, jo māku runāt, dziedāt. Esmu bijusi pie Baibas Sipenieces, uzņēmusi ciemiņus “Gandrīz ideālas vakariņas”, jo man patīk gatavot.    Dalība šovos, tās ir interesantas sarunas, jauni kontakti, un es iegūstu TV garšu.
Man ambīciju ir par maz – to esmu daudzkārt dzirdējusi. Ja būtu, dziedātu citur. Bet ir labi, kā ir tagad. Esmu pārāk emocionāla, tās ķengas, kuras jādzird dažādiem māksliniekiem, neizturētu. Un tur ir virtuve, kurā negribu būt un gatavot. Tā gadsimtiem bijis radošajās aprindās. Kurš nav bijis saskarē, nevar iedomāties.

Tiesa, šodien ambīcijas ir galvenās, lai kaut ko sasniegtu, pārējais ir mazsvarīgs. Tiec TV un jau esi slavens. Bet kas šodien ir slavenība, kas ir popularitāte? Tie ir tik novazāti vārdi. Nauda nosaka visu. Bija laiks, kad tas, kurš gribēja ierakstīt albumu, nocirta mežu, samaksāja un kļuva slavens. Kur aitas, tur cirpēji, nekas jauns.

-Esat brīvprātīgā Cēsu klīnikā un Vidzemes slimnīcā.

-Jau pirms gadiem man bija sajūta, ka jādara kaut kas līdztekus ikdienas darbiem, jo varu taču izdarīt ko labu.  Kad sākās karš Ukrainā, ģimene, cik un ko varējām, ziedojām. Tad sevi pieķēru pie domas – redz, kādi esam, ja kādam ir grūti, esam gatavi palīdzēt. Bet ikdienā? Cik bieži parunājamies ar līdzcilvēkiem? Aizgāju uz Cēsu klīniku, biju iedomājusies, ka sēdēšu un lasīšu veciem cilvēkiem grāmatu, nu, tā, kā rāda filmās. Klīnikas vadība bija atsaucīga, atbilde bija īsa – mēģinām. Tā jau trešo gadu reizi nedēļā cenšos būt klīnikā.    Virsmāsa Signe izzina, kuru pacientu vajadzētu apciemot, kuri vientuļāki, kuriem tuvumā radu nav. Pacients gaida dakteri, māsiņu, negaida kādu, kurš, var teikt, izklaidēs.  Bieži vien nevis lasu priekšā grāmatu, bet sarunājamies. Esmu tik daudzus dzīvesstāstus dzirdējusi un dzirdēšu. Tiem, kuri vēlas, lasu Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas” vai Sent-Ekziperī “Mazo princi”.

Palātā gulēja trīs kundzes, it kā gāju pie vienas, bet apsēdos istabas vidū. Viena kundze runāja savus dzejoļus, cita stāstīja par jaunību, izlasīju “Dzintaraino pasaku”, un beigās kopā uzdziedājām. Bija tik laba sajūta un viņām prieka brīdis. Savulaik uz veciem cilvēkiem skatījos citādi, tagad, kad pašai vairāk gadu,    redzu, ka viņi dzīvē mīlējuši un mīl aizvien, cietuši , daudz ko pieredzējuši un turpina dzīvot pilnasinīgu dzīvi.

Draudzene iesaistījās labdarības organizācijā “Hospiss LV”. Kad brīvprātīgie sāka darboties arī Vidzemes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā, kļuvu par brīvprātīgo koordinatori.    Esam četras, katru trešdienu klājam svētku galdu ar pīrādziņiem, biezpienmaizi, saldējumu. Pie tā gulošie pacienti,    tādi, kuri pavisam drīz aizies mūžībā. Pats vairs paēst nevar, baroju ar saldējumu, viņš, pieliekot lielas pūles, caur asarām pasaka: “Garšīgs!” Tu baro cilvēku, skaties viņam acīs, vārdi ir lieki. Mamma mani mazu baroja… Šķiet, pārējais, ko dzīvē daru, ir daudz mazsvarīgāks, bet te varu iedot kriksīti prieka.

-Bieži nākas dzirdēt: “Gunita, tu vienmēr smaidi!”

-Kāpēc man nesmaidīt, ja varu staigāt, domāt, runāt. Redzu cilvēkus, kuri to nevar, bet smaida. Esmu sapratusi, ka jau bērnībā visiem smaidīju. Jāņmuižnieki atceras, kā baltām ļipām uz galvas gāju pa ielu, katru sveicināju un smaidīju. Tā mamma bija mācījusi. Uzlikts smaids iespējams uz skatuves, ne dzīvē. -   

-Par ko Gunita raud?

-Kad manējiem neiet, kā gribētos, ir kādi sarežģījumi.    Psihologi uzreiz pateiks, ka tas ir nepareizi, jo, kad bērni izauguši, viņi ir jāpalaiž. Man ir labi tikai tad, kad manējiem labi. Raudu par netaisnībām. Kāpēc jābūt kariem, kāpēc cilvēki kašķējas, ir naidīgi, ļauni? Vīrs Aigars tad atgādina, ka tā pasaule iekārtota – labais, sliktais, baltais, melnais. Varu jau utopiski cerēt, ka reiz būs tikai labais, bet nebūs. Taču mēs varam ar saviem darbiem darīt labu, un tas labā kriksītis nekur nepazudīs, kādu tas skars, iepriecinās, atvieglos ikdienu.   

-Kur ikdienā rodat līdzsvaru, enerģiju?

-Jau astoņus gadus mums ģimenē ir suns Pērle, katru rītu trijatā – es, vīrs un suns – braucam uz Pipariņu mežu, izejam apli, izvingrojamies. Tā ir tāda rutīna, bez kuras nevaru iedomāties rītu. No bērnības man ir tuva    jūra. Tā dod spēku un paņem negācijas. Var runāt dažādos terminos, bet daba ir tā, kas veldzē. Bieži dzirdu, ka neesmu redzēta vienā vai citā pasākumā. Ja vien varu, izvairos. Apmeklēju to, ko patiesi vēlos. Tik ilgi gadi kultūras dzīves organizēšanā darījuši savu. Vasara būs muzikāli bagāta. Ir vairāki koncerti.