Tā zivju resursu apsaimniekošanu pašvaldībās vērtē Valsts vides dienesta vecākais inspektors Uldis Lencbergs. Viņš gan norāda, ka uzraudzībā esošajā teritorijā pagaidām tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas pašvaldības, kas rūpējas par zivju resursu papildināšanu un sargāšanu: “Patīkami, ka trīs no tām ir bijušā Cēsu rajona teritorijā -Vecpiebalgas, Pārgaujas un Līgatnes novads. Arvien aktīvāk notiek darbība Burtnieku un Limbažu novadā. Vēl var piebilst, ka ar zvejas organizēšanu nodarbojas Salacgrīvā, bet nav nācies dzirdēt, ka viņi rūpētos arī par zivju krājumu papildināšanu.”
Būs zandarti, foreles Lai ezeros un upēs būtu zivis, tās ne tikai jāsargā no nelikumīgas zvejniecības, bet jārūpējas par zivju krājumu papildināšanu. Minētās pašvaldības savu iespēju robežās to dara. Likumdošanā noteikts, ka, ielaižot ūdenskrātuvēs zivju mazuļus, šajā procesā jāpiedalās arī vides aizsardzības pārvaldes pārstāvim. Taču U. Lencbergs atzīst, ka ne vienmēr viņi tiek aicināti, gadās – tikai pienāk informācija, ka process noticis.
Arī šogad vairākos ezeros krājumi papildināti. Alaukstā no Tomes zivjaudzētavas ielaisti 100 tūkstoši zandartu mazuļu, Inesī – 50,5 tūkstoši.
“Vecpiebalgas novadā bija plānots pavairot arī zušu krājumus, bet, ņemot vērā nesenos notikumus, ka masveidā nezināmu iemeslu dēļ bojā aizgāja zuši, labi, ka mazuļi tur netika ielaisti,” piebilst inspektors. Šovasar uzsākās akcija, lai atjaunotu strauta foreļu populāciju, kas katastrofāli sarukusi. Ilgus gadus foreles bija tikai makšķerētas, bet krājumu papildināšana nebija veikta, tāpēc šo projektu var uzskatīt par unikālu. Uzņēmuma “Skonto Būve” iniciētajā projektā “Miljons foreļu atgriešanās” četru gadu laikā Latvijas upēs plānots ielaist miljonu strauta foreļu mazuļu. Šai akcijai foreļu mazuļus audzēja Priekuļu novada “Sillakās”. Ar savu atbalstu iesaistījās arī valsts, ielaižot upēs zivju audzētavā “Tome” izaudzētos strauta foreļu mazuļus. Tie nonāca arī Amatas, Līgatnes, Raunas un Braslas upē. U. Lencbergs stāsta, ka rezultātus dod arī akcijas, ko lašveidīgo zivju nārsta laikā rīko Līgatnes pašvaldība, proti, nārstojošo zivju celšanu pāri Ānfabrikas slūžām. Šādu akciju Pārgaujas novadā Braslā plāno īstenot mednieku biedrības “Mārkulīči” entuziasti.
“Cilvēki ieinteresēti piedalīties zivju aizsardzībā, ceru, ka ieceres izdosies realizēt.
Jāsaprot, ka rezultāts nav vienas akcijas, viena gada veiktajā, tas jāskatās ilgtermiņā un veicamo darbu kopumā,” saka inspektors.
Nosargāt un apsaimniekot Minētās pašvaldības jau ilgstoši rūpējas ne tikai par zivju krājumu papildināšanu, bet arvien vairāk domā par zivju aizsardzību, aicinot talkā arī vietējos iedzīvotājus kā pašvaldību pilnvarotās personas, jo ūdeņiem bagātos novados nepieciešams sabiedrības atbalsts.
Šogad bija pirmais mēģinājums rīkot mācības sabiedriskajiem inspektoriem un pašvaldību pilnvarotajām personām, tajās piedalījās arī daudz interesentu no mūsu puses.
“Šī gada atestācijas rezultāti vēl nav zināmi, bet ceru, ka vides inspektoriem un pašvaldībām būs palīgi zivju resursu sargāšanā. Tiesa, mācībās viegli negāja, cilvēki saprata, ka tas nav vienkārši, ka tiešām jāmācās. Tomēr ceru, ka tie, kuri grib palīdzēt, nokārtos atestāciju un nāks talkā,” saka U. Lencbergs.
Sargu palīdzība būs nepieciešama arvien vairāk. Patlaban norit diskusija par licencēto lašu un taimiņu makšķerēšanu Gaujā un Braslā. Kā norāda inspektors, svarīgi saprast, kā notiks aizsardzības pasākumi, jo ar inspektoru spēkiem vien būs par maz. Kontroles pasākumos vajadzētu piedalīties visām iesaistītajām pusēm.
Kā īpašu piemēru apsaimniekošanā var minēt Ruckas ezeru Pārgaujas novadā, kur licencētās makšķerēšanas organizētājs un ezera apsaimniekotājs ir Anatolijs Zaļais. Cēsu rajonā tas ir vienīgais publiskais ezers, kurā saimnieko šādā veidā, un tas ir labs piemērs “Zivju krājumi tajā tiek papildināti, protams, arī mēs labprāt būtu klāt šajā procesā. Taču ezera apsaimniekotājs rūpīgi raugās, lai zivis nebūtu slimas. Ja viņš grib nodrošināt savu biznesu, svarīgi, lai zivis attīstās, aug, tad būs arī makšķernieki, kuri vēlēsies izmantot šos piedāvājumus. Makšķernieki zina, kas ir Ruckas ezers, un, cik zināms, arī tiek pie lomiem,” saka inspektors.
Licencētā makšķerēšana ir arī Burtniekā un Limbažu puses lielākajos ezeros. Limbažu novada ezeru apsaimniekošanu veic pašvaldības aģentūra „Aģentūra Lielezera un Dūņezera apsaimniekošanai” (ALDA), kuras ziņā ir Limbažu Lielezers, Augstrozes Lielezers un Dūņezers. Aktīva darbība notiek Burtnieku ezerā, kur ieviesta arī licencētā tīklu zveja, ikviens var nopirkt licenci uz diennakti, lai ieliktu 50 metrus tīklu. U. Lencbergs stāsta, ka tas mazinājis malu zvejniecības gadījumus, jo cilvēki var izvēlēties – ķert zivis legāli, samaksājot zināmu summu, vai veikt zveju nelikumīgi, pieķeršanas gadījumā saņemot bargu sodu.
“Burtnieku ezera apsaimniekošana vērtējama pozitīvi, pašvaldība darbojas aktīvi, tas dod arī rezultātu. Ienāk finansējums, ko var izmantot zivju krājumu papildināšanā citiem ar zivju saimniecību saistītiem mērķiem,” uzsver U. Lencbergs.
Makšķerēšanas tūrisms Pēdējos gados krietnu soli uz priekšu ezeru apsaimniekošanā spērusi arī Vecpiebalgas novada pašvaldība. Tā pārņēmusi Alauksta ezera apsaimniekošanu, turpinās diskusijas par tīklu zvejas aizliegšanu Alaukstā. Visticamāk, tas atrisināsies, ieviešot novada ezeros licencēto makšķerēšanu.
Var atgādināt, ka Ineša ezerā jau pirms vairākiem gadiem aizliedza tīklu zveju, tagad makšķernieki atzīst, ka tur parādījušās zivis. Protams, svarīgi, ka ezerā regulāri tiek ielaisti zivju mazuļi.
Arī Ungurā makšķerniekiem bieži ķeras zemmēra līdaciņas, kas ir apliecinājums, ka arī te tīklu zvejas aizliegums nes augļus.
“Tas ir komplekss pasākums. Zivju mazuļi ezerā laisti, ar tīkliem zvejot vairs nevar, tāpēc zivis ir. Iespējams, ka kādā stūrī pa nelegālam tīklam ieliek, bet ne tik daudz kā agrāk. Ezerā daudz makšķernieku, kuri braukā ar laivām, tādējādi ezeru pasargājot no tīklu licējiem. Vēl tik gribētu makšķernieku godaprātu, lai zemmēra līdaciņas nepaturētu, bet atlaistu ezerā, jo pašu vajadzībām vien tās izaugs,” norāda vides inspektors.
U.Lencbergs atzīst, ka Latvijā kopumā ezeri tomēr netiek apsaimniekoti, ir tikai daži izņēmumi, patīkami, ka Cēsu rajonā ir ļoti pozitīvi piemēri: “Manuprāt, ar zivju krājumu pavairošanu un aizsardzību nāksies nodarboties visām pašvaldībām. Arī tām, kas līdz šim neko nav darījušas. Par šo jautājumu jārunā valstiskā līmenī, jo tā sauktais makšķerēšanas tūrisms ir atsevišķa tautsaimniecības nozare. Ja būs nodrošināti apstākļi, makšķernieki būs gatavi brīvdienās vai atvaļinājumā konkrētajā vietā pavadīt ilgāku laiku, ne tikai makšķerējot, bet arī nakšņojot, pusdienojot, iepērkoties, izmantojot citus piedāvājumus. Ieguvēji būs visi, vietējie uzņēmēji kaut ko nopelnīs, bet makšķernieks ar jauniem spēkiem atgriezīsies darbā.” Jānis Gabrāns
Komentāri