Simtiem adrešu. Pašam savas!

Arhitekts, jurists un žurnālists Mārtiņš Ķibilds vairāk nekā 600 klausītājiem Cēsīs rīkotā forumā “Cilvēkfaktors” pastāstīja par pieredzi, kas krāta, strādājot avīzē “Diena”, pēc tam reklāmas aģentūrā un tagad četrus gadus televīzijas raidījuma “Adreses” veidošanā un vadīšanā. Pēc uzstāšanās daļa vētraino aplausu bija arī kā skatītāju atzinība par “Adrešu” sērijām.

– Kā radās jūsu iecere par “Adresēm” – raidījumu, kas kritiskāk, nekā pieņemts, vērtē ēku arhitektūru?
– Kad klejoju pa apkaimēm un fotografēju celtnes, krājās stāsti. Sociālajos tīklos liku attēlus, pievienojot stāstus par celtnēm, kuras man patīk. Tad sāku knibināties ap domu, ko vēl varētu darīt ar sakrāto informāciju. Internetā man bija vairāki tūkstoši sekotāju, bet šķita, ka nu ir laiks startēt arī citā medijā. Protams, tādā, kurā informāciju iegūst vēl vairāk – desmiti tūkstošu cilvēku. Televīzija starp tradicionālajiem medijiem spēj uzrunāt visvairāk.

– Pie kā devāties ar ideju par raidījumu?
– Uz Latvijas Televīziju. Tā katru gadu rīko konkursu par raidījumu idejām. Piedalās arī cilvēki no malas. Neatkarīgiem producentiem, kā man, tā bija iespēja. Līdz tam Latvijas Televīzijā nebiju strādājis, bet laikam tas bija laimīgs gads. Televīzijai toreiz bija nauda oriģinālām idejām, un manu projektu par raidījumu sēriju “Adreses” uzreiz paņēma.

-Vai tiešām tik vienkārši?
– Sākumā iecere par raidījumiem, kas stāsta par arhitektūras risinājumiem, tika uztverta kā jauks eksperiments, kurš diez vai ilgi turpināsies. Taču pamēģināt var! Sagāju kopā ar pieredzējušiem dokumentālo raidījumu producentiem. Biju idejas un raidījuma autors, visa pārējā nodrošinātāji.

– Vai namu Vidzemē pietiek, lai taptu vēl kādi interesanti stāsti?
– Mēs neapskatām tikai jaunās celtnes. Tēlaini izsakoties, raidījumā varam aplūkot iznīkstošu sādžu pie purva un tikpat labi tikko celtu koncertzāli kā Cēsīs. Ja būtu jārunā tikai par jaunās arhitektūras sasniegumiem, tad reģi­oni zaudētu Rīgai, Latvijas ūdensgalvai.

– Izņemot vienā jomā – kon­cert­zāļu celšanā!
– Šajā ziņā Rīgai ir tikai ūdens, bet galvas vēl nav.

– Vai pirms pievēršanās arhitektūras šedevriem Cēsīs zinājāt arī par 19. gadsimtā pie Gaujas uzceltajām koka vasarnīcām? Trīs no tām, eleganti atjaunoto “Villu Santa”, arī īsi parādījāt.
– Nevaru pateikt precīzi, bet pa ausu galam biju dzirdējis, ka Cēsis ir sens kūrorts.

– Vai zinājāt, ka viena no villām joprojām ir pašvaldības īpašums un ir tukša, jo pašvaldība tā arī nespēj atrast pircēju?
– Ideja, kas turpmāk varētu būt šajā namā, ir pats galvenais.

– Raidījums par Cēsīm vēstīja galvenokārt par koka arhitektūru vecpilsētā. Kā veidojas raidījuma saturs?
– Cēsīs satikos ar vietējiem, to pašu Juri Žagaru, kurš ir kā Cēsu motors, ideju vilcējs. Šķita, ka dažā ziņā viņš ir līdzvainīgs pie daudz no tā, kas noticis, mainījies pilsētā. Runājos arī pašvaldībā, lai saprastu vietējās varas koncepciju Cēsu attīstībai. Man interesēja, cik liela daļa ir pašvaldības iniciatīvu un cik privātpersonu. Pats devos apskatīt, kas un kā notiek.

– Kādi secinājumi?
– Pašvaldībā izstrādā ideju un tad piemeklē cilvēkus, kuri to īstenos. Droši vien tā notiks arī ar to villu pie Gaujas, kurai joprojām meklē citu īpašnieku.

– Vai jums nav intereses veidot raidījumu arī par arhitektūru, kas skatāma Piebalgas pakalnos?
– Visas idejas, ko cilvēki piesaka, izskatu. Ja tās ir labas, īstenoju. Neteiktu, ka esmu izmantojis daudzas, jo tas “katls”, kurā vārās jaunas idejas, ir milzīgs. Tik velku un velku ārā, lai taptu raidījumi visas TV sezonas garumā. Sezonā apskatu 24 objektus, katrā raidījumā divus salīdzinu. Patiešām grūti iet, izlemjot, ko ar ko salīdzināt. Reizēm ēku salīdzinājums ir tiešs – divi muzeji -, bet reizēm tikai asociatīvs.

– Nosauciet tēmu, kurā esat raisījis neparastas asociatīvas šķautnes.
– Raidījums, kurā Nacionālo bibliotēku Rīgā salīdzināju ar mazītiņu vasarnīcu Saulkrastos. Šķietami nekā kopīga, bet viss atkarīgs no virstēmas, šajā gadījumā – pabeigt celtniecības ieceri līdz galam. Saulkrastos tā nav parasta vasarnīca. Viens no slavenākajiem latviešu arhitektiem Modris Ģelzis to cēla kā ģimenes namu, bet padomju laikos celtu vasarnīcu, kurām piešķirts arhitektūras pieminekļu statuss, ir ļoti maz. Šī ēka patiešām ir ikoniska. Tā tapusi laikā, kad tikko miris Staļins. Latvijā jauns cilvēks ņem un uzprojektē ko tik laikmetīgu un kosmisku, kas totāli atgādina japāņu arhitektūru.

– Vai nešķiet, ka jūsu radošais darbs televīzijā dokumentē arī cilvēku likteņus, ne tikai ēkas.
– Tā mēdz notikt. Vasarā filmējām Rīgas namu, kad tā saimnieks vēl bija dzīvs, bet septembrī, kad raidījums izgāja ēterā, viņš jau bija zem zemes, un arī to pavēstījām.

– Cik gadu bija šim saimniekam?
– Pāri deviņdesmit.