Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Sieviete ar samtainu tembru

Kristīne Lāce
11:00
11.02.2020
25
Ance Krauze Horizont 1

8.martā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” viesosies dziedātāja Ance Krauze. Koncertā piedalīsies arī Maestro Raimonds Pauls, ar kuru kopā tapusi koncertprogramma “Sasala jūrīna”.

Ance Krauze atzīst, ka tā radusies īstajā laikā – brīdī, kad dziedātājai ir, ko teikt uz skatuves.

– Kas būs dzirdams koncertprogrammā “Sasala jūrīna”? Ar ko tā ir īpaša?
– Koncertprogramma man ir kā pārbaudījums, to veidoju kopā ar Maestro Raimondu Paulu, uzstāšos kopā ar pazīstamiem mūziķiem. Koncerta pirmajā daļā būs dzirdamas Maestro melodijas no izrādēm “Kabīrijas naktis” un “Marlēna”, otrajā daļā klausītājiem nodošu tautasdziesmas Raim­­­­onda Paula apdarē no mana – suitu – novada. Klausītāji varēs dzirdēt manu radošo izpaušanos, jo Maestro iedeva apdares melodiju, bet man pašai bija jāizdomā, ar kādām zilbēm un kā labāk melodiju izdziedāt. Koncerta izskaņā, protams, varēs dziedāt līdzi arī tautā iemīļotās dziesmas “Rasa”, “Šūpoles” un citas.

– Kādu laiku bijāt “pazudusi” no lielās skatuves. Kas mudināja atgriezties?
– Pēdējos gados vairāk pievērsos meitu audzināšanai. Pēc profesijas esmu skolotāja, jūtu, ka arī dzīves aicinājums ir būt pedagoģei. Tad, kad piedzima bērni, sapratu, ka mans aicinājums ir skolot, palīdzēt un atbalstīt meitiņas, tāpēc savas zināšanas nododu tieši viņām. Šajā koncertprogrammā priecēs mana vecākā meita Elza, kura spēlēs vijoli.

– Kā tapa ideja par savu koncertprogrammu?
– Draugi un paziņas ik pa laikam vaicāja, kad atkal kāpšu uz lielās skatuves. Nav tā, ka nedarīju neko, nereti iesaistījos projektos, bet līdz šim brīdim nevēlējos nekā liela, jo nebija jaunumu, ko parādīt citiem. Tagad ir īstais brīdis, man ir, ko teikt uz skatuves.
Atminos pirmo šīs koncertprogrammas izrādi publikai, tas bija novembrī, Mūzikas namā Daile. Tas man bija īpašs koncerts, nācās sakopot spēkus, bija liels satraukums, kā viss izdosies, jo dziedāšanu pāris gadu biju atstājusi otrajā plānā. Šķiet, vien minūtes piecas pirms koncerta tā īsti sapratu, ka būs jāiziet uz skatuves. Bija tāda sajūta kā nekad. Taču arī sapratu, ka šādu koncertprogrammu nevarētu nodziedāt agrāk. Īstais brīdis bija un ir tieši tagad, jo līdz katrai savai mazākajai šūnai sajūtu sevi un nododu emocijas klausītājam.

– Kā sākās jūsu mūzikas dzīve?
– Sākotnēji mācījos klavierspēli Alsungas Bērnu mūzikas skolā, pēc tam iestājos E.Melngaiļa Liepājas Mūzikas koledžā, apguvu klasisko vokālu. Tālāk jau dzīves ceļi veda uz Rīgu – J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kuru absolvēju kā mūzikas pedagoģe.

– Vai atminaties pirmo skatuves pieredzi?
– Nāku no Alsungas, aptuveni desmit gadu vecumā dziedāju ansamblī “Mazie suitiņi”. Suitu tautasdziesmu dziedāšanā raksturīgas saucējas, locītājas un vilcējas. Un kas ansamblī biju es? Protams, saucēja!

– Kā sākās jūsu sadarbība ar Maestro?
– Studiju laikos dziedāju Mūzi­kas akadēmijas korī, kur Maestro mani pamanīja un uzrunāja. Tolaik man bija 20 gadu, viņš piedāvāja piedalīties savā 65 gadu jubilejas koncertā. Man tas sākumā, protams, likās neticami, bet Maestro redzēja, ka pret iedoto nošu materiālu izturos ļoti nopietni, un tā mūsu sadarbība turpinās vēl šodien. Vēl joprojām pret Maestro izjūtu lielu cieņu.
Veidojot šo koncertprogrammu, prātoju, kā to visu salikt kopā, bet jutu Maestro atbalstu, viņš izstaroja tādu neaprakstāmu mieru, pateikdams, ka viss būs kārtībā un pats saliksies kopā īstajā brīdī un laikā. Viņam ir brīnišķīga intuīcija.

– Mākslinieki, kāpjot uz skatuves, sniedz savu enerģiju klausītājam. Kur smeļaties došanas enerģiju?
– Tā noteikti ir mana ģimene. Diendienā esmu kopā ar savām lieliskajām meitām un vīru. Redzu progresu it visā – kā viņas aug un attīstās, kā gūst zināšanas gan skolas mācību priekšmetos, gan mūzikas skolā. Mēs kopā mācāmies. Tajā es saskatu savu ieguldījumu. Protams, pozitīvas emocijas un enerģijas lādiņu sniedz arī mamma, māsa un pārējie radinieki.

Liela nozīme arī ir dzīvesveidam. Šobrīd aizvien populārāk ir ēst veselīgi un nodarboties ar sportiskām aktivitātēm. Arī es aizvien vairāk domāju par to, ko ēdu ikdienā un cik daudz kustos. Tas viss veido manu dzīves kvalitāti un sniedz enerģiju.

– Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena, un ko varam sagaidīt nākotnē?
– Es varētu teikt, ka man dzīvē ir paveicies un esmu tāda kā izredzētā, jo sadarbojos ar Maestro Raimondu Paulu, esmu dziedājusi Jāņa Lūsēna izrādēs un koncertprogrammās un daudzos citos projektos, kas mani aizrāvuši. Man interesē tas, ko dziedu. Man nav pašmērķa tiekties pēc koncertu kvantitātes. Ja komponists redz mani savā darbā, tad ar lielāko prieku atsaucos. Katrs jauns projekts ir interesants man pašai. Patlaban nevaru neko solīt par nākotni.

– Kādā intervijā lasīju, ka aizraujaties ar distanču slēpošanu. Vai šosezon ir iznācis paslēpot?
– Šogad ziema diemžēl ir “zaļa”, manas slēpes nav varējušas slīdēt pa sniegu. Brīvajos brīžos skrienu, ja ir labvēlīgi laikapstākļi manam dziedātājas kaklam. Dzīvoju gaidās par siltākiem laikapstākļiem, lai varētu kaitot, jo arī tas man ļoti patīk.

– Kā sevi raksturotu vienā teikumā?
– Esmu sirdsapziņas cilvēks un cilvēks, kuram liekas, ka viss dzīvē ir jāizdara pašam.

– Padalieties ar kādu skatuves notikumu, kas liek jums pasmaidīt!
– Reiz, dziedot koncertā 11.novembra krastmalā, jutu, ka kleitai aizmugurē plīst un pamazām atveras rāvējslēdzējs. Šo koncertu filmēja tiešraidē televīzijā, operatori, protams, nemana, kas ar kleitu aizmugurē notiek, taču filmē arī no mugurpuses. Pēc tam man zvanīja draudzenes un kopīgi pasmējāmies par atgadījumu.
Vēl, protams, amizanti ir brīži, kad koncertā iznāc uz skatuves skaņdarbu ātrāk, nekā vajadzētu. Tas ir tāds neveikls brīdis, kad tā nemanāmi jācenšas noiet. Gājiens nost bieži vien ir vēl neveiklāks.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi