“Šī bērnu grāmata ir viena no manām misijām – īsta un no sirds”

“Esmu gan haoss, gan klusums,” tā par sevi saka SANTA KORA BARSANA-KRESPO. Pavisam drīz klajā nāks viņas radītā un “Zvaigznes ABC” paspārnē topošā grāmatiņa bērniem.

-Pastāstiet, par ko būs gaidāmā grāmatiņa?

-Uzrakstīju bērnu grāmatu par sava vīra bērnību, un dažu mēnešu laikā organiski tapa arī otra – kā turpinājums pirmajai, tāpēc izdevniecībā salikām abas kopā un nolēmām iespiest vienu biezu, piedzīvojumiem bagātu un košu bērnu grāmatu “Antonio. Mazā kubieša piedzīvojumi”. Šī grāmata oriģināli tika rakstīta tikai maniem dēliem, lai kaut kur ikdienas plūsmā gluži vienkārši nepazūd vīra stāstītais par bērnību Kubā. Tomēr sapratu, ka šie stāsti ir pārāk vērtīgi, lai paliktu tikai mūsu ģimenes lokā. Tie ir balstīti uz patiesiem notikumiem, vietām un lietām no viņa bērnības. Dzīvī­guma pildīti, tālās Karību jūras salas eksotikas un siltuma – ar tādām niansēm, par kādām bērni šeit, Latvijā, nemaz nezina.

Grāmata ne tikai iepazīstina ar Kubas dabu, sadzīvi un politisko situāciju caur bērna acīm, bet arī rosina bērnu iztēli, vēlmi izzināt citas kultūras un iemācīties kļūt empātiskākiem. Grāmata ir atgādinājums par cilvēcīgumu, mazajām ikdienas lietām un lielu mīlestību. Šis ir tilts starp vairākām paaudzēm, kas aicina ieraudzīt pasauli bērna acīm, kurš uzaudzis tropu salā, tomēr dzīve viņu atvedusi uz ziemeļu zemi Latviju, uz Cēsīm.

Šobrīd izdevniecība “Zvaigzne ABC” cītīgi strādā pie tā, lai grāmatiņa pēc iespējas ātrāk varētu nokļūt pie mazākiem un lielākiem lasītājiem, jo, izrādās, grāmata ir interesanta ne tikai bērniem. Ar ilustratori un redaktorēm (Man ir paveicies, man ir veselas divas redaktores!) rūpīgi izvērtējam labāko variantu vāka ilustrācijai, un šobrīd tiek veiktas pēdējās korekcijas. Viss notiek ar roku, akvarelī! Man tas bija ārkārtīgi svarīgi, jo tas košums, kāds valda Kubā, citādi nav attēlojams.

-Vai lasīšana, grāmatas ir tuvas? Vai lasīt izdodas bieži un daudz?

-Jā, es mīlu grāmatas. Neesmu ātrlasītāja, man ir svarīgi lasot visu pārdomāt, izprast. Es tiešām lasu lēni, toties pamatīgi. Atceros, reiz, kad lasīju un vizināju ratiņos zīdainīti, draudzene teica: “Ne­uztraucies, tev arī pienāks laiks, kad varēsi grāmatu palasīt, guļot šūpuļkrēslā, kamēr bērni zāli pļaus.”

Es tiešām stundām vizināju bērnu ratiņos un lasīju grāmatas. Staigāju lielākoties pa mežu, ne pa lielceļa malu, viss bija droši! Un tagad ir pienācis laiks, kad tiešām varu pasēdēt un palasīt, kamēr bērni dara savas lietas. Tie brīži gan parasti ir vakaros, un man nereti lasot ātri uznāk miegs… Atzīstos, man ir daudz pusiesāktu grāmatu.

Romāni noteikti nav mana stihija, lasu izziņas literatūru un grāmatas, kas balstītas uz patiesiem notikumiem. Mani īpaši aizrauj stāsti, kuros atklājas cilvēka izturība, drosme un cilvēcība ārkārtējos apstākļos. Piemēram, lasu daudz par kara laiku – dienasgrāmatas, liecības, memuārus. Patīk tas patiesums, neizskaistinātā dzīve -lasāmviela, kur apstāties, aizdomāties un novērtēt.

-Pieminējāt, ka pašlaik dzīvojat Cēsīs. Vai esat cēsniece, dzimusi šeit?

-Nē, neesmu cēsniece, Cēsīs dzīvojam otro gadu. Esmu dzimusi Ogrē, bērnību aizvadījusi Jum­pravā, laukos. Savos tikko sasniegtajos 16 viena devos uz Lie­pāju, kur mācījos Liepājas Lie­tišķās mākslas koledžā. Liepāju vienmēr esmu izjutusi kā savas otrās mājas, bet tagad, dzīvojot Cēsīs, jāsaka, tieši te ir manas īstās mājas. Cēsīs izjūtu spēcīgu kopienas esību, esam sirsnīgu cilvēku un dabas ieskauti. Jūtu, ka te piederos un iederos. Bērni mācās brīnišķīgās izglītības iestādēs, ar vīru esam nodibinājuši savu uzņēmumu, viss notiek un vibrē.

Pēc būtības esmu ļoti adaptīva un radoša personība – viegli pielāgojos videi, atrodu sev aizraujošu nodarbošanos un dzīvoju pēc vislabākās sirdsapziņas, lai arī kur atrastos! Šobrīd Latvijā organiski esmu metusies jaunā, aizraujošā dzīves posmā – tetovēšanā. Tā ir karjera, kas gluži likumsakarīgi izauga no manas aptuveni 20 gadu ilgas pieredzes ķermeņa apgleznošanā ar hennu. Sapratu, ka vilina arī paliekošāks formāts ar dziļāku un personīgāku nozīmi.

Cēsu kultūra un būtība kā tāda mūsu ikdienai pienes vairāk jēgpilnu brīžu. Pagājušajā gadā iegādājāmies dzīvokli, kuru paši savām rociņām cītīgi un ar mīlestību remontējam un iekārtojam. Esam šeit uz kādu nezināmu laikaposmu iesakņojušies, tomēr zinām, ka ne uz visiem laikiem. Mūsu ceļš vienmēr ir bijis un noteikti arī būs dinamisks, kustībā un ceļā pa dažādām pasaules takām un pieredzēm. Pati esmu izceļojusi turpat 30 valstis un vairākās no tām arī kādu laiku dzīvojusi. Tā kā vīrs ir kubietis, pēdējos 13 gadus daļa manas plašās ģimenes tagad ir arī Kubā, un gada beigās briest kārtējais brauciens turp.

-Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas, ieradumi kopīgai laika pavadīšanai?

-Mums ar vīru ir divi dēli – septiņus un desmit gadus jauni, karst­asinīgi puiši. Mums kā ģimenei ļoti patīk kopā piedzīvot dažādas pieredzes – galvenokārt dabu un ceļošanu. Vismaz reizi gadā visi kopā kaut kur aizceļojam uz mēnesi vai diviem. Patīk doties arī izbraucienos ar mašīnu – vienkārši braukt “kur deguns rāda” un galā uzrīkot pikniku. Lai gan man ir vajadzīgs arī laiks vienai. Pabūt ar sevi.

Vakarus mājās cenšamies aizvadīt mierīgi. Katru vakaru katrs izsakām piecas pateicības, par ko konkrētās dienas laikā esi/jūties pateicīgs, tam seko vakara grāmatas lasīšana. Lasām aizraujošas, piedzīvojumiem bagātas bērnu grāmatas. Arī vecākais dēls ļoti labprāt lasa, bet – atšķirībā no manis – viņš ir ātrlasītājs. Jā, daba, ceļošana un arī lasīšana mūsu ģimenē ir kļuvusi par vērtību.

-Cik viegli vai grūti ir radīt grāmatu bērniem un atrast izdevēju?

-Jāsaka, kad sāku rakstīt, man nebija ne jausmas, kur un vai kādam vispār sūtīt manuskriptu. Kur meklēt pareizos kontaktus un ar ko vispār sākt?! Bet es vienkārši rakstīju. Pati atradu ilustratori, ar kuru turpinu sadarbību ārpus izdevniecības. Pašu izdevniecību atrast nebija grūti, tomēr viss process ļoti ieilga. Izdevniecību pēc savas iniciatīvas gada ietvaros paspēju vēl nomainīt. Atkal viss teksts bija jāpārstrādā pēc citu izdevēju vadlīnijām, tomēr esmu nonākusi tur, kur bija jānonāk.

Ar “Zvaigzni ABC” satikāmies ļoti viegli. Rakstot sevi it kā ieliku vecākā dēla biksēs, mēģinot uz lietām skatīties caur viņa sajūtām un izteikties caur viņa sirsniņu. Lielākie izaicinājumi rakstīšanā bija pareizi saprast vīra teikto, gan paskaidrojot caur fotogrāfijām, gan zīmējot, gan meklējot internetā sīku detaļu nosaukumus, kuri latviešu valodā neeksistē. Man nācās kaut kā to izskaidrot tekstā un atrast pareizo līdzsvaru starp vārdiem, kas būtu vienkārši bērniem un vienlaikus saturīgs, emocionāls un saistošs teksts arī pieaugušajiem. Un pats izdošanas process – korektūra, makets, ilustrācijas – prasa laiku, pacietību un plašas komandas darbu. Taču rezultāts noteikti būs tā vērts! Katrā ziņā šī bērnu grāmata ir viena no manām misijām, šis nav biznesa vai uzkundzēšanās plāns. Šī nāk īsta un no sirds.

-Saprotu, ka liels piedzīvojums dzīvē bijis svētceļojums – pārgājiens kājām.

-Jā, tas bija liels piedzīvojums. Un uzreiz varu atbildēt, ka šīs pieredzes rezultātā top arī grāmata. Tā būs pieaugušajiem. Intro­spek­tīvs memuārs. Dziļi personīga un atklāta pieredze caur izaicinājumiem, uzvarām un zaudējumiem. Tā nebūs tikai atmiņu kolekcija – mēģinu tekstā ieaust dziļu refleksiju, kā katrs notikums, lēmums un sastapšanās mani maina. Iek­šējie dialogi, pārdzīvojumi un mīlestība. Mani 1000 atkalsatikšanās kilometri. 44 dienas prom no mājām, prom no ikdienas kastītēm, viena ar 16 kilogramus smagu somu uz pleciem un ekselentu apmaldīšanās talantu (smejas).

Ar katru kilometru es atgriezos tuvāk pie sevis – prom no skaļās pasaules, tuvāk klusumam, līdz patiesi varēju sadzirdēt, ko jūtu un vēlos… Ir pagājuši astoņi mēneši, kopš esmu atpakaļ, un vēl joprojām cilvēki mani uzrunā pēc sociālajos medijos publicētā, aicina uz sarunu vakariem, un vēl aizvien es dziedēju savas kājas pēc pārslodzes un traumām.

-Kas, jūsuprāt, ir latvieša būtības esence?

-Latvieša būtības esence slēpjas dziļā saiknē ar dabu. Meži, pļavas, dārzs un jūra nav tikai vieta, kur atpūsties un strādāt, bet kur atgūt spēkus un piepildīt sirds telpu. Tā mierina, iedvesmo un māca cieņu pret dzīvi. Es tiešām priecājos, ka neesam zaudējuši saikni ar to.

-Esam maza tauta, tomēr gana radoši garā. Kā šķiet, vai varam konkurēt pasaulē ar savu radošo pienesumu, tostarp arī literatūru?

-Jāatzīst, nezinu, grūti atbildēt, bet mūsu mazais skaits noteikti nav šķērslis. Liekas, drīzāk tas liek mums būt drosmīgākiem, oriģinālākiem un patiesākiem savā pienesumā. Manuprāt, mēs spējam radīt saturu, kas ir ne tik izaicinošs, cik paliekošs. Un tieši tā ir mūsu lielākā vērtība pasaulē.

-Kādi plāni vasarai, tuvākajai nākotnei?

-Man ļoti mīļš ir draudzenes teiktais: “Ar jums kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt.” Tieši tāda izskatās mūsu vasara un nākotne – pilna iespējām, spontanitātes un atvērtības visam, ko dzīve piedāvā. Mums patīk ļauties pēkšņas iedvesmas plūsmai, un visbiežāk tieši neplānotie notikumi ir tie visforšākie. Protams, ir dažas ieceres, lielāki un mazāki plāni, bet, ja tie piepildīsies, jūs par tiem soci­ālajos medijos uzzināsiet pirmie manos video vlogos* .

*Videoblogs jeb vlogs ir audiovizuāls satura veids, kurā cilvēks regulāri veido videoierakstus, lai dalītos ar savu ikdienas dzīvi, interesēm, viedokļiem vai specifiskām tēmām. Tas būtībā ir video formāta blogs, un to bieži publicē interneta platformās, piemēram, “YouTube”.