Seklas tēmas un tukši joki par neko neuzrunā

Komiķis Rihards Čerkovskis joko par tēmām, kas cilvēkiem ir līdz kaulam pazīstamas – sievietes un vīrieša attiecībām, bērnu audzināšanu un arī šogad aktuālo tēmu – vēlēšanām.

Nedēļas izskaņā arī cēsnieki varēja izbaudīt mākslinieka stāv­izrādi “Patiesība par bērnu audzināšanu 2”, kuras mērķis ir sniegt atbalstu visiem, kuri ikdienā saskaras ar dažādām grūtībām bērnu audzināšanas jautājumos. “Druva” vaicāja komiķim, par kurām tēmām pats vislabprātāk joko, cik daudz humora ir viņa ikdienā un ko vispār viņam nozīmē humors un joki.

-Jūs gan pats, gan kopīgi ar kolēģiem ar humoru runājat par mūžam aktuālajām tēmām. Kāpēc tās esat izvēlējies? Un par ko pats vislabprātāk jokojat?

-Man pašam šķiet, ka uz šīs zemes viss jau ir izrunāts un pārrunāts, un, no tāda redzējuma skatoties, nekā jauna, ko atklāt, nav! Tomēr mēs visi uz pasauli skatāmies caur savu redzes loku, veidojot savu dzīves pieredzi, un tad katrs no jauna iepazīstam sevi, izdzīvojot vecumam un liktenim atbilstošās tēmas.

Es teiktu, ka tēmas, par ko jokoties, neizvēlos es, šīs mūžsenās patiesības izvēlējās mani kā mūsu laika vēstnesi, kura uzdevums ir atgādināt sev un citiem, cik svarīgi cilvēkam ir mācīties apzināti spēlēt savas dzīves lomas, piemēram, – vīrs, tēvs, pilsonis.

-Jūs jokojat par sievietēm un vīriešiem. Kurš par sevi spēj labāk pasmaidīt – sievietes vai vīrieši?

-Par sevi labāk spēj pasmaidīt vieds cilvēks, brīvs no sava prāta projekcijām, kurš vairs neidentificējas ar savu ego masku, kurš jūtas vienots ar visu un visiem. Tāds cilvēks spēj par sevi vislabāk pasmieties, un tam nav nekādas saistības ar dzimumu.

-Kādas ir sievietes un vīrieši jūsu kā komiķa skatījumā? Lai arī tik atšķirīgi, kāpēc tomēr ar vēlmi būt viens ar otru kopā?

-Esmu vecmodīgs. Uzskatu, ka vīrieši un sievietes ir ļoti cieši sais­tīti. Un uzskatu, ka sievietes ir ļoti viedas, ļoti gudras, viņas ir radītājas, viņas ir dzīvības enerģijas pārvaldītājas. Mēs, vīrieši, bet ne visi, esam daudz vienkāršāki – ja redzam banānu, saprotam, ka mums vajag banānu. Tāpēc mums, večiem, ir vajadzīgas viedas sievas, kas iedvesmo, kas mums saka: “Mīļais, varbūt šodien liec to alus pudeli nost un ejam staigāt dabā.” Bet arī sievietēm vajadzīgi vīrieši, kuri saka: “Mīļā, tu vari nestrādāt! Es par tevi parūpēšos.”

Vīriešiem ir visas iespējas dzīvot materiālajā pasaulē un dzīvot labi, ja vien cilvēks ir izpratis savu iekšējo spēku. Ir sajūta, ka sievietes ir vairāk saistītas ar garīgo pasauli, ar pasauli, kas ir tur, aiz lielā plīvura. Veiksmīgas attiecības starp vīriešiem un sievietēm ir kā tilts, kurš savieno šīs divas pasaules.

-Kad ģimenē aug bērni, parasti apkārtējie neskopojas ar padomiem, kā labāk audzināt, ko vajag un ko nevajag darīt. Reizēm komentāri ir pat sāpīgi un nepatīkami. Bet vai paskatīšanās ar humoru uz šo dzīves posmu ļauj to arī vieglāk pārdzīvot?

-Protams. Humors vienmēr palīdz – paskatīties uz sevi un uz citiem no malas. Ar laba humora palīdzību ir vieglāk dzīvot.

Domāju, cilvēki, kuri nav sasnieguši prāta viedumu, jūtas īpaši un svarīgi. Viņiem savu iekšējo “autoritāti” gribas nostiprināt ar ieteikumiem citiem – kā labāk darīt, kā nedarīt, kas ir labi, kas slikti. Garā nenobrieduši var netīši iekrist šo “padomdevēju” tīklos un pat kļūt no viņu viedokļa atkarīgi. Tas nav labi, cilvēks baidīsies būt tāds, kāds ir, centīsies būt tāds, kādu viņu grib redzēt vīramāte vai sievastēvs, draugi, kaimiņi vai sabiedrība kopumā. Tāpēc mans ieteikums, lai arī nepieklājīgs, bet ar dziļu jēgu ir – ja kāds tevi māca, kā dzīvot, sūti viņu uz mazmājiņu un pats radi savu dzīves scenāriju, kas ir balstīts uz tavu pārliecību, nevis uz citu indivīdu izpratni par realitāti.

-Jūsu jaunais projekts – komēdija “Vēlēšanas 2025”, kurā esat uzaicinājis dažādus komiķus, ir par šogad aktuālo tēmu – vēlēšanām. Ko ar to pateiksiet?

-“Vēlēšanas 2025” ir iztēles teātris, ar kura palīdzību skatītājam ir iespēja ielūkoties kādā paralēlā dimensijā, kurā garīgie līderi ir arī politiskie līderi. Tajā sabiedrība ir saliedēta un naudai nav nekādas lomas. Tā ir pasaule, kurā nav karu un slimību, kur nav ļaunuma. Tas nenozīmē, ka tas nekad tur nav bijis, bet tas nozīmē, ka ļaunuma sakne šajā paralēlajā pasaulē ir iznīcināta. Un arī šajā pasaulē notiek vēlēšanas, tikai mēra amata kandidāti ir pilnīgi citādi nekā šajā, mums ierastajā, platformā, ko saucam par re­alitāti.

-Cik daudz personīgās dzīves notikumu izmantojat stāvizrādēs, cik ņemat no sabiedrībā dzirdētā un cik ir    fantāzija – kā būtu, ja būtu?

-Nezinu, vai drīkstu atklāt atbildi uz šo jautājumu, lai klausītājs nepiedzīvotu vilšanos, ticēdams, ka dalos ar savas dzīves patiesībām. Mani stāsti gandrīz no a līdz z ir izdomāti. Lai mierinātu klausītājus, varu tikai teikt, ka stāstu cēlonis veidojas šajā pasaulē, piedzīvojot kādu situāciju, taču tā ir maza kripatiņa, kas iedarbina iztēli, kā būtu, ja būtu tā.

-Vai jokošana bijusi tuva jau bērnībā? Un kā sapratāt, ka vēlaties izpausties komiķa ampluā?

-Jā, man jau bērnībā patika jokoties. Vislielākais joku meistars biju bērnudārzā, tas gan nepatika auklītei, viņa mani mācīja būt tādam kā visiem, turēties rāmjos. Vēlāk skolotāji mācīja to pašu, un skolotāju “teorētiskās” zināšanas “praktiski” apliecināja klases biedri starpbrīžos ar savu nežēlību, ka nevajag izcelties, nevajag būt citādam. Tā gadi, ko pavadīju izglītības sistēmā, mani sagrāva. Tie iznīcināja lielisku, fantastisku komiķi, kurš bija ieradies šajā pasaulē atbrīvot cilvēkus no raizēm un palīdzēt viņiem sajusties viegli.

Vēlāk, apzinātā vecumā, mēģināju “būt tāds kā visi”, atrast darbu, paņemt hipotēku un reizi gadā kaut kur aizceļot. Bet tāda dzīve man bija garlaicīga! Man bija pārāk sāpīgi katru dienu atdot savas dzīves laiku, lai darītu to, kas nesagādā prieku. Tā uzdevu sev jautājumu – kas ir tas, kas man sagādā vislielāko prieku? Atbilde nāca ātri un viegli – tā ir jokošanās. Tā jau vairākus gadus mēģinu atgūt to jokošanās meistarības līmeni, kāds man bija karjeras sākumā – bērnudārzā!

-Ko jums nozīmē joki, humors? Un cik daudz humora ir jūsu ikdienā, kad neesat komiķa lomā?

-Ikdienā es esmu diezgan noslēgts. Dzīvoju lauku apvidū, cilvēkus gandrīz nesatieku, lasu “Tibetas dzīvo un mirušo grāmatu”, mēģinādams izprast, “kas es esmu” šajā plašajā Visumā, kā viss radās, kurp mēs virzāmies, kas ir Dievs, kas ir apziņa. Humors šai pašizzināšanai ir ļoti noderīgs. Esmu pārliecināts, ka Dievs ir manā pusē – viņš ir starp tiem, kuriem ir laba humora izjūta.

-Vai ir tēmas, par ko nevēlaties jokot?

-Seklas tēmas, joki par neko, tie mani neuzrunā. Esmu pārliecināts, ka ikkatram cilvēkam ir jādara tikai tas, kam ir jēga. Es ticu, ka manos stāstos jēga ir atrodama. Varbūt ne visiem tā rezonē, bet tā tur ir.

-Vai klausītāji jokus Latvijā visur uztver vienādi, vai ir kādas atšķirības? Kā vispār latviešiem ir ar humora izjūtu?

-Veiksmīgam humora pasākumam ir vajadzīgi priekšnosacījumi: uz skatuves ir jābūt meistaram, starp skatītājiem ir jābūt laimīgiem cilvēkiem, zvaigznēm ir jābūt labvēlīgām un apkārtējās pasaules notikumi nedrīkst ietekmēt sanākušo cilvēku labsajūtu. Ja apstākļi sakrīt, mūs gaida fantastisks pasākums! Ja apstākļi nav tik labvēlīgi, pasākums var būt grūtāks. Tāpēc varbūt ne tik ļoti vieta, kur uzstājos, ietekmē kopējo atmosfēru, bet tieši apstākļu kopums. Bet latviešu tautai ir brīnišķīga humora izjūta! Mēs esam spēcīga tauta, jo spējam par sevi pasmieties! Vismaz lielākoties.

-Kas jūsu dzīvē notiek ārpus komiķa ampluā?

-Vislabprātāk es ikdienu pavadu kopā ar saviem bērniem. Rakstu grāmatas, ko nākotnē publicēšu. Arī sapņoju, ka reiz es savus jokus stāstīšu Kalifornijā, Sidnejā vai Amsterdamā! Robežu nav, pasaule ir plaša! Bet es vienmēr atgriezīšos Latvijā pie latviešiem, jo te ir manas saknes, un vienmēr ar prieku uzstāšos Rīgā, Liepājā, Cēsīs un citviet Latvijā. Vismaz tik ilgi, kamēr cilvēki būs gatavi manus pasākumus apmeklēt!