Lielākā daļa makšķernieku savas gaitas zivju ķeršanā sākuši bērnībā, un pārsvarā vecāku, visbiežāk, tēva ietekmē. Tā copmaņu aprindās ienāca arī Māris Lasmanis, kuru tagad varam satikt aiz letes veikalā “Cope tavam priekam”.
Ungura viltības “Tēvs dzīvo netālu no Ungura, un, kad man bija septiņi gadi, paņēma līdzi uz copi Raiskuma – Auciema kanālā. Man uzreiz iepatikās un katru dienu gāju karūsiņas vilkt. Daudziem bērniem patīk makšķerēt, cits jautājums, cik daudzi paliek un nopietni turpina šo aizraušanos. Svarīgi atrast to azartu, turpināt, papildināt zināšanas, lai saprastu makšķerēšanas burvību. Man ļoti iepatikās. Kamēr biju mazs, vienu uz ezeru nelaida, tāpēc copēšana notika piemājas dīķos. Pieaugot, sāku lavīties uz Unguru, jo gribējās tur makšķerēt. Sākumā gāju ar pludiņmakšķeri, tad ļoti iepatikās spiningošana. Sākumā gan zivis neķēru, pareizāk sakot, tās man spītīgi neķērās, bet varēju no rīta līdz vakar mētāt spiningu. Tad uzķērās pirmā līdaka, kas joprojām palikusi prātā, un tā lieta aizgāja,” atceras makšķernieks.
Līdz šim lielākā līdaka bijusi 12,5 kilogramus smaga, noķerta tieši Ungura ezerā. M. Lasmanis dzīvo ezera krastā, tāpēc ezeru iepazinis ļoti labi, un zina, kur, ko un kādā laikā Ungurā var noķert. Māris uzskata, ka ir pareizāk vienu ezeru tā kārtīgi iepazīt, jo tad vienmēr var tikt pie loma.
“Tiesa, kādreiz jau gribas kaut ko pamainīt, aizbraukt kaut kur tālāk. Apmēram reizi, divas gadā braucam uz pilnīgi nezināmiem ezeriem. Paskatāmies kartē, kur neesam bijuši, un laižam. Tā teikt, intrigas pēc. Bieži atrodam foršus ezerus, uz kuriem aizbraucam arī pēc tam. Tukšā pirmajā reizē gandrīz nekad nepaliekam, jo pieredze ļauj tikt pie loma. Eholots līdzi, var iepazīt reljefu, noteikt, kur zivis varētu būt. Zināšanas ļauj izvēlēties, uz kādiem vizuļiem konkrētajā ūdenī varētu ķerties. Protams, viena universāla vizuļa nav, bet, teiksim, tās pašas gumijzivis der gandrīz visur. Tās ir vispietuvinātākās dzīvajai ēsmai. Ar tām var braukt uz jebkuru ezeru un liela iespēja, ka kaut kas jau pieķersies,” saka Māris.
Makšķernieks stāsta, ka Ungurs ir interesants ezers, nezinātājam tajā grūti. Zivju ezerā ir pietiekami, tikai jāzina vietas, kur ķert, un ar ko ķert: “Uldis Vīlips mani iemācīja makšķerēt uz dzīvo ēsmu, tad divus, trīs gadus izmantoju tikai to. Tas ir interesants process, kur arī jāzina nianses, īpaši Ungurā. Starp citu, tagad rudenī tieši uz dzīvo ēsmu var dabūt ļoti labus lomus.”
Ungurā mītot arī lieli eksemplāri, vien ar to izvilkšanu īsti nesokoties. Jāatgādina, ka Latvijas līdakas rekords – 19, 56 kg joprojām pieder Unguram, un nav pārspēts kopš 1989.gada.
Izmēģināt visu pašam Pieredzējis makšķernieks, strādājot veikalā, spēj daudz noderīga pastāstīt arī citiem makšķerniekiem, jo īpaši iesācējiem. M. Lasmanis pārliecināts, ka makšķernieku veikalā nemakšķernieks nemaz nevar strādāt: “Tādam aiz letes būs tik garlaicīgi, cik garlaicīgi vien var būt. Te ļoti daudz jāzina, ja nezini un praksē neesi pamēģinājis, nekas labs nesanāks. Jāpārzina gandrīz visi makšķerēšanas veidi, bet man patīk dažādība. Teiksim, karpu makšķerēšanu agrāk nezināju, bet cilvēki interesējās, nācās apgūt, un tagad zinu arī par to. Darbs veikalā liek ne tikai sekot līdzi visam šajā jomā notiekošajam, bet arī pašam izmēģināt, lai varētu pastāstīt citiem.” Katru gadu pārdošanā parādās kādi īpaši pieprasīti vizuļi, uz ko labi ķeras, un kurus visiem uzreiz vajag. Bet nekad nevar paredzēt, kas zivīm konkrētajā gadā iepatiksies, jo gaume arī tām mainās. Tagad no modes esot izkrituši šūpojošie vizuļi, taču vīri ar tiem joprojām velk labus lomus.
“Šobrīd tie vienkārši nav modē,” saka Māris. “Nebrīnīšos, ja paies daži gadi, un tie atkal būs topā. Kāds kaut ko jaunu izgudros, un tie atkal būs pieprasīti.
Makšķerēšana jāmācās visu mūžu, jo vienmēr nāk kaut kas jauns. Teiksim, agrāk neko nezinājām par džerkošanu, tvičošanu, tagad tās gūst popularitāti. Džerkot esmu mēģinājis, tā mani nav aizrāvusi, bet tvičot patīk. Strādājot veikalā, jāizmēģina viss, lai zinātu, kā tas ir.” M. Lasmanis uz copi iet visu gadu, gūstot prieku gan spiningojot no laivas, gan sēžot pie āliņģa. Uz pirmo ledu vienmēr braucot uz Brenkūzi, kas ātrāk aizsalst, un esot interesants ezers, kurā mītot daudz līdaku. Pēc tam jau cope turpinās uz Ungura ledus. Ziemā arī pārsvarā iet uz līdakām, vislabāk patīk makšķerēt ar šķērsbļiktu vai karodziņmakšķeri.
“Tās sajūtas ir interesantas. Tagad, kad spiningošanas sezona iet uz beigām, gribas uz pirmā ledus, tās sajūtas sen nav dabūtas. Ziemas beigās atkal gribas sēdēt laivā un ķert spiningošanas kaifu. Patiesībā, labi vien ir, ka gadalaiki mainās, jo tikai viens copēšanas veids ar laiku apnīk,” atzīst M. Lasmanis, piebilstot, ka galvenokārt makšķerē pēc principa “ķer un atlaid”, jo pats zivis neēd.
Milzu sams Spānijā Katrs makšķernieks jau kaut kad grib izvilkt milzu zivi, un Māris to īstenojis Spānijā, izvelkot divus iespaidīgus samus – 74,9 kg un 96,8 kg.
“Kad izvelc krastā zivi, kas reāli smagāka par tevi, ir īpaša sajūta. Tā tāda cope nesteidzieties. Lai dabūtu tādu milzeni laukā, pagāja stundas četras, piecas. Jāsaprot, ka noteicējs neesi nevienā brīdī, tāpēc jāgaida, kamēr zivs nokusīs. Adrenalīna deva pamatīga, it īpaši, kad jābāž roka mutē, lai dabūtu zivi krastā. Biezais darba cimds gan rokā, bet pirmo reizi bija grūti saņemties. Apzinies, ka tā zivs tevi mierīgi varētu apēst.
Kad beidzot dabū malā, nofotografējies, nomēri, nosver un laid atpakaļ. Arī karpu 24 kg smagu noķēru Spānijā. Ja Latvijā tādu noķertu, tas būtu Latvijas rekords, bet tur lielo karpu daudzums pavisam cits. Spānijā diennaktī var izvilkt kādas padsmit karpas līdz 20 kg un smagākas, bet Latvijā sēžot trīs diennaktis varbūt var dabūt vienu padsmitnieci,” stāsta M. Lasmanis.
Viņš savulaik piedalījies arī sporta makšķerēšanā, vairākus gadus bijis jauniešu čempions Latvijā. Pērn nestartēja laika trūkuma dēļ, bet kā atzīst pats, tā ir pilnīgi cita makšķerēšana. Tur galvenais ir sacensību azarts, tur nevar skatīties, patīk zivs vai ne, galvenais – izvilkt iespējami vairāk. Taču pieredze esot ļoti noderīga, un zivis varot iemācīties ķert daudz labāk. Kas ir copē tas pievelkošais?
“Kā kuram. Daudziem tā ir iespēja pavadīt laiku savējo kompānijā, teiksim, ir divi labi draugi, kuri visu mūžu braukuši kopā uz copi, un tas ir kā rituāls. Kādam varbūt tas ir iemesls no mājas aizbraukt,” smejot piebilst Māris. “Man galvenais ir tas azarts, ko dod cope.”
Jānis Gabrāns
