Maija beigās Cēsu policijas iecirknī darbu sāka jaunā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirkņa Kārtības policijas nodaļas priekšniece Valda Cīrule. “Druva” ar V.Cīruli sarunājās gan par dienestu policijā, gan aktualitātēm drošības un kārtības jomā.
Aktualitāšu daudz
V. Cīrule dienestu policijā sākusi Valkas iecirknī, vēlāk strādāts arī Valmierā – Operatīvās vadības nodaļā, nu dzīves ceļi atveduši uz Cēsīm. 14 gadu dienesta laikā gūta plaša pieredze dažādos amatos un sfērās. V. Cīrule stāsta: “Sāku strādāt patruļdienestā, esmu bijusi iecirkņa inspektore, kā izmeklētāja guvu pieredzi Kriminālpolicijā un biju vecākā inspektore arī Ceļu policijā. Ģimenes apstākļu dēļ pārcēlos uz Valmieru, kur biju dežurante Operatīvās vadības nodaļā. Uzskatu, ka gūtā pieredze dažādās policijas nodaļās palīdzēs arī šajā amatā. Turklāt svarīgi, ka dienestu esmu sākusi no apakšas, tādēļ izprotu patruļnieku, iecirkņu inspektoru, tautā saukto – ceļu policistu – darba specifiku.”
V. Cīrule piekrīt, ka vadīt Cēsu policijas iecirkņa Kārtības policijas nodaļu ir liels izaicinājums. Viņa atzīst, ka runāt par vīzijām un pārmaiņām nodaļas darbībā varēs tad, kad pamatīgāk būs iepazīta situācija policijas iecirknī, arī iekšējā darba organizācija un specifika. Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka aktualitātes un policijas darba prioritātes ir līdzīgas visā valstī: “Kārtības policijas pamatā ir darbs ar sabiedrību, sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšana, prevencija. Darāmā policijas darbiniekiem netrūkst, grūti izcelt kādas konkrētas aktualitātes. Piemēram, vasarā vairāk cilvēku bauda atpūtu pie dabas, dažādos pasākumos, koncertos, festivālos. Ar to nereti saistīta arī pārmērīga alkohola lietošana, mantu pazaudēšana un arī zādzības. Nenoliedzami, vasarā palielinās arī rūpes par ceļu satiksmes drošību, jo cilvēki nereti piemirst par drošības pasākumiem, brauc ātrāk, diemžēl ir autovadītāji, kuri iereibuši sēžas pie transportlīdzekļu stūres. Īpaši jau vasarā aktualizējas jautājumi par bērnu drošību, jo ir skolēnu brīvlaiks- viņi atpūšas, pavada daudz brīvā laika ārā, un diemžēl notiek arī negadījumi.
Nemainīgi aktuāla problēma ir nelikumīga akcīzes preču aprite, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Diemžēl notiek arī zādzības, un vasaras sezonā palielinās, piemēram, velosipēdu zādzību skaits. Kad mazdārziņos ienāksies raža, visticamāk, aktualizēsies arī zādzības no tiem. Notiek arī zādzības no mājām, lauku īpašumiem, dzīvokļiem. Zagļi īpaši izmanto, piemēram, svētku brīvdienas, kad cilvēki dodas prom no saviem īpašumiem uz vairākām dienām. Pa retam, tomēr gadās arī sērijveida zādzības, piemēram, tādas tika atklātas Piebalgā. Šīs ir vien dažas aktualitātes, kas nemainās gadu no gada. To policijas darbinieki ņem vērā un pievērš pastiprinātu uzmanību.”
V. Cīrule piekrīt, ka Cēsīs ļoti nepieciešama atskurbtuve, par kuras izveidi tiek runāts jau ilgstoši, un pēdējo pāris gadu laikā radušās cerības, ka atskurbtuve tuvākā nākotnē arī varētu būt: “Atskurbtuve ir vajadzīga. Vasarā šī problēma nav tik sāpīga, jo ir silts un nav nosalšanas riska, ja pārlieku iereibušais piemieg skvērā uz soliņa. Tomēr laika apstākļi nemazina risku tam, ka iereibušie izraisa nepatikšanas, izdara likumpārkāpumus vai arī paši kļūst par upuriem. Tādēļ, lai pārlieku iereibušie neapdraudētu sevi un līdzcilvēkus, policijas darbinieki viņus nogādā dzīvesvietā vai medicīnas iestādē. Taču īstā vieta, kur viņus vajadzētu nogādāt, būtu atskurbtuve.”
Sekojot līdzi policijas sniegtajai informācijai par reģistrētajiem notikumiem, nevar nepamanīt, ka laiku pa laikam vēsturiskā Cēsu rajona novados, tai skaitā arī Cēsīs, tiek reģistrēti piekaušanas gadījumi. V. Cīrule uzsver – lai gan ir atsevišķi gadījumi, kad notikušas laupīšanas, tomēr, kopumā ņemot, situācija ir droša, arī vēlos vakaros nav jābaidās staigāt pa Cēsu naksnīgajām ielām. Lielākoties kautiņi, dažādu miesas bojājumu gūšana ir saistīta ar sadzīviskiem ķīviņiem, ģimenes skandāliem. Turklāt itin bieži strīdi un kautiņi izceļas alkohola ietekmē.
Nereti izskan iedzīvotāju viedoklis, ka policijas darbiniekus būtu nepieciešams redzēt vairāk patrulējam, ejot kājām. V. Cīrule piekrīt, ka klātbūtnes sajūta ir svarīga. Ja policijas darbinieki biežāk dotos patruļās kājām, sabiedrībā palielinātos drošības sajūta, turklāt arī policijas darbinieki pamanītu to, ko no mašīnas nevar ieraudzīt. Tādēļ V. Cīrule pieļauj, ka ar laiku šādas patrulēšanas varētu notikt vairāk.
Sarunas gaitā V. Cīrule vairākkārt uzsver, cik būtiska ir laba un veiksmīga policijas un sabiedrības komunikācija: “Sabiedrībai ir nepieciešama policija, un policijai ir nepieciešams sabiedrības atbalsts. Līdzcilvēku atbalsts, sniegtā informācija nereti ir pamatu pamats, lai operatīvi atklātu kādu notikumu vai palīdzētu nelaimē nonākušajiem. Piemēram, nesen, pateicoties līdzcilvēku atsaucībai, ļoti ātri izdevās atklāt vairākas velosipēdu zādzības.”
Policijas darbinieks un arī mamma
V. Cīrule neslēpj, ka, līdzīgi kā daudziem policijas darbiniekiem, viņai dienests ir aicinājums: “Jau vidusskolas laikā zināju, ka vēlos strādāt policijā. Pēc vidusskolas devos mācīties uz policijas skolu, un tā sākās mans ceļš policijā. Nesen kādā pasākumā man vaicāja, kāds būtu mans ceļš, ja vēlreiz būtu dota iespēja izvēlēties, ko darīt pēc vidusskolas absolvēšanas. Atbildēju, ka izvēlētos tieši to pašu.”
V. Cīrule nav tikai policijas darbinieks. Viņa ir arī divu dēlu un deviņus mēnešus vecas meitiņas mamma. Lai gan darbs nav pārāk draudzīgs ģimenei, jo dažkārt jāstrādā naktīs, ir arī bīstamības risks, turklāt jāsaskaras ar daudz negācijām, V. Cīrule nenožēlo izvēli – dzīvi saistīt ar policiju: “Cenšos nodalīt darbu no mājas dzīves. Darbā esmu policijas darbinieks, mājās – sieva un mamma, saimniece savā lauku sētā. Protams, arī mājās saņemu tālruņa zvanus par darba jautājumiem, tāpat arī domas par darbu iezogas prātā, bet, esot ar ģimeni, cenšos tām neļaut vaļu. Mēģinu rast balansu starp darbu un mājām. Jā, ikdienā nākas pieredzēt daudz negāciju, tomēr tās nedrīkst pārāk dziļi ielaist sirdī. Policijas darbiniekam jebkurā situācijā jāspēj saglabāt profesionalitāti, jāraugās uz notikumiem, ņemot vērā normatīvos aktus, bet reizē nedrīkst pazaudēt cilvēcīgumu. Ir situācijas, kad policija var palīdzēt, bet ir situācijas, kurās to nevar. Tad mums, policijas darbiniekiem, jāmāk uzklausīt un cilvēkam izskaidrot, kādēļ nav iespējams palīdzēt, un iespēju robežās ieteikt, kur meklēt palīdzību.”
Nereti grūtāk esot tad, kad nākas saskarties ar lietām, kurās kā iesaistītie vai pat cietušie ir bērni. V. Cīrule neslēpj, ka tad ir īpaši smagi.
Runājot par bīstamām situācijām, V. Cīrule skaidro, ka, saskaroties ar riskantām situācijām, vispirms ieslēdzas profesionālā reakcija, bet, kad notikums jau pagājis, nāk apjausma, ka “tas taču varēja beigties ne tik labi, kā beidzās, bet man taču mājās ir bērni, vīrs” .
Komentāri