Kamēr citi sapņo par dzīvi Itālijā, Līva Jansone jau 15 gadus dzīvo pilsētā Lamecija Terme, kas atrodas Kalabrijas reģionā, Dienviditālijas pašā “zābaciņa purngalā”. Cēsniece nodibinājusi tūrisma pakalpojumu firmu SIA “Dolce Vita Italia” un itāļiem raksturīgajā manierē uzņem tautiešus no Latvijas, lai parādītu īsto, vilinošo un tūristu neskarto Dienviditāliju.
Uzņēmums SIA “Dolce Vita Italia” dibināts 2009. gadā, un firma sākotnēji Itālijā darbojusies kā nekustamā īpašuma aģentūra. Tolaik Līva strādāja ar Krievijas iedzīvotājiem, kas Itālijā iegādājās nekustamo īpašumu: “Es viņiem biju kā tulks, kā gids un mākleris, viss vienā personā. Kad iestājās krīze, nekustamā īpašuma tirgus sāka bremzēties. Sapratu, ka tā stunda ir situsi un man jāmaina darbošanās virziens, tāpēc pārorientējos uz ceļojumiem. Kalabrija reģionu biju izbraukājusi krustu šķērsu, jo, izrādot klientiem īpašumus, vienmēr vajadzēja pastāstīt par tuvāko pilsētu, tās vēsturi un vietējām paražām. Mainīt darbības virzienu uz tūrismu man nesagādāja grūtības.”
Līva stāsta, ka līdz šim par Kalabrijas un Apūlijas reģioniem neviens neko nav dzirdējis, jo visi ceļveži un tūroperatori izceļ tādus lielākos kultūrvēsturiskos centrus kā Roma, Verona, Venēcija, Milāna, Neapole un arī Sicīlijas reģionu, atstājot novārtā “īsto” Itāliju, kas atrodama ārpus tūristu pārblīvētajiem centriem. Pašlaik Līva atbraukusi uz Cēsīm un gatavojas nākamajai sezonai, strādājot pie jaunās ceļojuma piedāvājuma paketes. SIA “Dolce Vita Italia” jau ceturto gadu sadarbojas ar “Impro”: “”Impro” nodrošina tūristu grupu, bet pārējais paliek manā ziņā. Es rūpējos par viesu pārvietošanos ceļojuma laikā, organizēju to, kur mani viesi guļ, ko redz un ko ēd. Savai grupiņai es visur eju līdzi gan kā tulks, gan kā gids. Vienā grupā brauc vidēji 40 cilvēku, tas ir pietiekami, lai saglabātu sirsnību un nepazaudētu individuālu pieeju, jo man cilvēki nav tikai numuri sarakstā.”
Līva nedomā atvērt Cēsīs biroju, viņa atzīst, ka daudz izdevīgāk esot sadarboties ar Latvijas tūroperatoriem, kuriem ir gadiem ilgas iestrādes: “Pat vispasaules krīzes laikā pierādījās, ka cilvēki ceļo un dažkārt pievilks jostu uz ikdienas kaprīzītēm, lai tikai aplūkotu pasauli. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija pensionāre ar 280 eiro lielu pensiju. Tas ir pārsteidzoši, ka cilvēks pat no tik mazas pensijas prot ietaupīt, lai reizi gadā paceļotu tālāk un redzētu, kā ir viņpus robežām. Tos, kurus dīda ceļotāja un piedzīvojuma meklētāja gars, nekas neapturēs, arī daudzie patvēruma meklētāji, kuru tagad Itālijā netrūkst.”
Lai gan patvēruma meklētāji ir viens no iemesliem, ko uzskata par apdraudējumu tūrisma biznesam, Līva apgalvo, ka tas, ko atspoguļo mediji, neatbilst reālajai situācijai Itālijā. To, ka bēgļu netrūkst, viņa apstiprina, taču tie dzīvo lielā kopienā savā teritorijā un uz skandāliem neuzprasās. Tieši pretēji, raugās, kā varētu būt noderīgi un nopelnīt kaut nedaudz līdzekļu. Līva ir diezgan droša, ka Dienviditālija kā tūristu galamērķis un sava veida zīmols saglabās ekskluzivitātes statusu: “Tautiešiem par Itāliju ir milzīga interese. Latvieši brauc baudīt kultūru, itāļu virtuvi, vēsturi, iepirkšanos un atlaides, vēl kāds skaistās pludmales, tāpēc es paredzu, ka tūristu straumītes uz Itāliju neizsīks.”
Latvieši itāļiem šķietot klusi, pieticīgi, tomēr kašķīgi, bet salīdzinājumā ar poļiem ļoti jauki cilvēki, taču, kā jau tas raksturīgs visiem tūristiem, ja kaut ko dod par brīvu, tad ņem vai ēd, cik vien var, neko daudz nesmādējot. “Grupā allaž ir kāds, kas ceļo ķeksīša pēc, taču pēdējos gados izteikti parādās cilvēki, kuriem patiešām interesē citu zemju vēsture un kultūra. Daži pat stāv ar diktofonu un ieraksta gida teikto, bet vakarā pārbauda informāciju internetā, vai viss bijis pareizi un precīzi. Vēl kāds centīgi visu pieraksta blociņā, filmē, fotografē. Jebkurā gadījumā latviešiem ir vēlme izzināt un saprast,” turpina Līva.
Diemžēl itāļi joprojām Latviju redz kā Krieviju un latviešus jauc ar krieviem. Informācijas vakuums par mūsu valsti ir manāms jautājumos. “Viņi prasa, kādā valodā mēs runājam, vai krievu. Kad saku, ka nē, mums ir pašiem sava valoda, tad viņi brīnās, kā tā var būt? Kas tā par latviešu valodu? Es skaidroju, ka tā ir vairāku valodu sajukums ar senām saknēm un otras tādas pasaulē nav. Mans vīrs Pjērs Dāvids Deidda ir militārās gaisa aviācijas virsnieks. Viņš brauc uz Latviju, un viņam te ļoti patīk. Kad ievirzās šādas sarunas ar itāļiem, viņš iejaucas un saka, ka Latvijā ir kā Šveicē – viss sakopts, tīrs, meži kā parki.”
Paši itāļi savu Kalabrijas reģionu uzskata par Itālijas sakņu dārzu, jo tur nav industrializēto ražotņu, gaiss ir tīrs un daba atpūtusies. Latvieši, kurus uzņem Līva, bez suvenīriem mājās aizved arī vīnu, olīvas, olīveļļu, kaltētos tomātus un aitas sieru, ko ražo šajā reģionā: “Arī mums ir olīvkoku plantācija, kurā aug ap 700 olīvkokiem, un eļļu savām vajadzībām spiežam paši. Uzskatu, ka ciemiņam jādod tas, ko savā uzturā lieto itālis, jo Itālija slēpjas garšu un smaržu buķetē. Olīveļļa un vīns, ko var iegādāties Latvijā, garšo pilnīgi citādi, nevar pat salīdzināt, tālab ceļojumā dodu tūristiem laiku pastaigāt pa molu un nopirkt īstu Itālijas garšu,” saka Līva, atklājot, ka nelielos daudzumos var iegādāties arī viņu ģimenes spiesto olīveļļu.
Nākamajā gadā Līva “Druvas” lasītājiem novēl jaukus ceļojumus uz Itāliju, atklāt nostāstus, kas paslēpti senatnīgajā arhitektūrā un itāļiem raksturīgajā temperamentā.
Komentāri