Sākums mūs atrod pats

Tuvākajās dienās iznāks dziedātāja Kārļa Kazāka grāmata “Sākums mūs atrod pats”, tas būs viņa stāsts par piedzīvoto deviņās velomūzikas vasarās, viesojoties neskaitāmās Latvijas vietās.

- Kas pamudināja izdot šos stāstus?
– Pandēmijas laiks bija pie vainas, ka velomūzikas stāstus beidzot saņēmos uzrakstīt. Sākotnēji nebija doma par grāmatu, gribēju apkopot atmiņas par to, kas piedzīvots, redzēts. Liekot domas kopā, tas pārvērtās diezgan lielā teksta blāķī, tad bija cilvēki, kuri teica, ka varbūt vērts to kādam parādīt. Man par brīnumu, izdevniecība “Zvaigzne ABC” manu rakstīto bija gatava realizēt grāmatā.

– Grāmatas nosaukums ir pārdomas raisošs.
– Patiesībā tie ir pirmie vārdi grāmatā, bet man patīk šis vārdu salikums, tā ir doma, kurā var iegrimt, ar kuru var spēlēties. Kad sāku rakstīt, kad radās pirmais teikums, man nebija ne jausmas, par ko tas izvērtīsies, bet vēlāk izrādījās, ka šie vārdi labi raksturo grāmatas kopējo sajūtu.

– Uz grāmatas vāka lasāmi dau­dzi apdzīvoto vietu nosaukumi. Vai tās ir vietas, kur velomūzikas ceļojumos esat pabijis?
– Tā ir maza daļiņa. Kopā ar sievu Kristīni domājām, kam jābūt uz vāka, es gribēju, lai lielākais gods tiek Latvijas vietām. Tā atnāca risinājums ar vietu nosaukumiem, no kuriem, salasīts pa burtiņiem, redzams arī grāmatas nosaukums.

– Grāmatā apkopots deviņās vasarās piedzīvotais. Vai pēc pirmās vasaras bija domāts, ka tas izvērtīsies par tādu seriālu?
– Noteikti nē, un to var just arī grāmatā. Pirmais brauciens tika filmēts, un filmas beigās es saku, ka vienā upē divreiz nevar iekāpt un ar šo velomūzikas stāsts ir izstāstīts. Tagad ļoti priecājos, ka toreiz kļūdījos. Var vien piebilst, ka šovasar bija jau desmitā velomūzikas vasara, bet tā vairs grāmatā neiekļuva. Tās apraksts gaidīs ­savu ­kārtu.

– Vai braucieni tiek rūpīgi plānoti, vai braucat “uz dullo”?
– Grāmata atbildēs, kā velomūzikas braucieni no pirmā, stipri nesaplānotā brauciena, kur tiešām vairāk bija paļaušanās uz mirkli, uz mūzikas vešanu pie naktsmāju devējiem, mainījušies. Tas nosaka, ka pēdējos gados naktsmājas tiek iepriekš apzinātas, lai cilvēki laikus zinātu, kur mūs atnākt paklausīties.

– Velomūzikas koncerti tiek kaut kā izsludināti?
– Te laikam jāpaskaidro, ka ar gadiem izkristalizējies viens nosacījums – velomūzika piedāvā mūziku apmaiņā pret naktsmājām. Mēs muzicējam bez maksas, cilvēki mums naktsmājas dod par velti. Naktsmājas devējs izlemj, vai viņš šo mūziku patur tikai sev, savai ģimenei vai izsludina to plašāk, ļaujot ierasties cilvēkiem no apkārtnes. Tas šos vakarus padara ļoti dažādus, ir spēlēts gan diviem cilvēkiem, gan 300 klausītājiem.
Pēdējos pāris gadus sekojam valstī noteiktajiem ierobežojumiem, tāpēc šie koncerti izvērsušies tādi privātāki.

– Vai katru reizi koncerts ir citāds?
– Jā, un man ļoti patīk, ka velomūzika nekad nevarēs izaugt par lielu koncertu, jo muzicējam tikai ar to, ko vedam līdzi. Tātad tas nekad nebūs ļoti skaļi, nekļūs par masu pasākumu. Man gribētos ticēt, ka arī turpmāk tas būs konkrēts mirklis konkrētā vietā. Tā ir brīvība, ko citkārt savos koncertos reti piedzīvoju.

– Kas ir galvenais ieguvums pašam?

– Tā ir pati Latvija, mazās apdzīvotās vietas, ainavas, smaržas, mazās upītes, celiņi, kas bijuši un ir gandrīz neatrodami. Man tagad grūti iztēloties, kāda būtu vasara, ja nebūtu velomūzikas. Tas tagad ir manas vasaras īpašais mirklis, īpašā nedēļa.

 - Vai braucienos top arī dziesmas?
– Drīzāk rodas emocijas, no kurām pēc tam top dziesmas. Svarīgi arī, ka braucienu koncertos jau esošas dziesmas iegūst pavisam citu skanējumu, atklājas pilnīgi citādi. To, kā manas dziesmas skan velomūzikā, citur nevaru dabūt.

– Vai netika domāts, ka komplektā ar grāmatu jāizdod arī mūzikas albums?
– Tāda ideja bija, ir pat iesākts ieraksts, kurā velomūzikas manierē atskaņojam šajos braucienos biežāk izpildītās un citur nekad neierakstītās dziesmas. Biju paredzējis, ka disks iznāktu reizē ar grāmatu, bet kļuvu pārāk prasīgs pret šo ierakstu. Nejūtu, ka tas būtu izdevies tik foršs un dabisks, kādu gribētos. Es gribētu ierakstā saglabāt to īpašo velomūzikas noskaņu. Tagad process iesprūdis, bet pie tā noteikti atgriezīšos, un šīs dziesmas agrāk vai vēlāk parādīsies ierakstītas.

– Televīzijas skatītājiem joprojām atmiņā ir cikli “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, vai projekts turpināsies?
– Tas beidzās brīdī, kad sabiedriskais medijs izgāja no reklāmas tirgus. Bijām jau sākuši gatavot vēl vienu sezonu par citiem starp mums, par tām tautībām, kas dzīvo Latvijā, bet tas netapa, jo arī pašiem vairs nebija iespējams piesaistīt līdzekļus. Taču nesaku nekad, un gan jau kādā brīdī pie tā atgriezīsimies, jo, vismaz pēc reitingiem spriežot, šie raidījumi bija ļoti vērtīgi. To redzu arī tagad, kad pie manis pienāk skolotāji un saka, ka šos raidījumus izmanto mācību stundās. Par to ir gandarījums.  Man tie bija ļoti audzinoši piedzī­­­vo­jumi. Gan par izloksnēm, par mums, latviešiem, gan par cittau­­­­­tiešiem. Esmu dzimis un audzis Jelgavā, augu ļoti piepildīts ar stereotipiem, tāpēc, veidojot šos raidījumus, provocēju arī sevi paraudzīties nedaudz plašāk. Un rezultāts ir manī pašā, jo esmu vairāk sācis sevi atpazīt kā vidzemnieka pēcteci, daļēji kā kurzemnieku un pat sajutis lībiešu asinis. Tā varu pierādīt to daudzslāņainību vienā latvietī, un tā ir vērtīga sajūta. Kad sākās šis projekts, nenojautu, kurp tas aizvedīs, un, ja būtu iespēja,  projektu labprāt turpinātu.

– Šis ieilgušais pandēmijas laiks bijis kā izaicinājums?
– Te laikam jāsaka, ka šajā laikā diezgan daudz atpazinu vidzemnieku sevī, un tieši ziemeļ­vid­zem­­­nieki saka, ka attālinātajā laikā nav jau nemaz tik slikti, ka tā mājās dzīvošana nemaz nav slikta padarīšana un citus cilvēkus tiešā tuvumā nemaz tik ļoti nevajag.
Es novērtēju ieguvumu – laiku
– kaut vai tāpēc, ka bija iespēja uzrakstīt velomūzikas stāstus. Bija laiks arī citas lietas salikt pa plauktiņiem. Tagad, kad jūlijs, augusts paskrējuši zibenīgi, koncertējot visās iespējamās vietās, atkal ir sajūta, ka gribas, lai tā turpinās. Bet man vairs nav bail no ierobežojumiem, jo tas dod laiku pašam sev.

 - Mūziķi saka, ka šajā stingro ierobežojumu laikā visvairāk pietrūka uzstāšanās publikas priekšā.
– Kad bija pirmais ierobežojumu laiks, to tiešām sajutu un kompen­sēju, radot jaunas dziesmas. Taču, kad bija otrais ierobežojumu laiks, kas bija daudz garāks, tiešām jutos gana labi. Varbūt tāpēc, ka bija atradušās citas lietas, ko darīt, un drīzāk bija jocīga sajūta, kad pēc gandrīz gada pārtraukuma beidzot Līgatnē atkal uzkāpu uz skatuves. Tajā brīdī sajutu, cik ļoti esmu atradis no tā, un nācās sev atbildēt uz jautājumiem, kāpēc man atkal jāiet pie cilvēkiem, kāpēc viņiem būtu jāklausās manī, vai man ir, ko teikt. Tajā brīdī sapratu, ka, neatbildot uz šiem jautājumiem, nebūtu godīgi tur atrasties. Tā nu apjucis braukāju pie cilvēkiem, un man ir, par ko ar viņiem runāt.