“Skrīveļi” ir viena no sakoptākajām sētām Stalbes pagastā. Gadu gaitā izkoptā apkārtne redzama jau pa gabalu. Garāmbraucot tā vien gribas nodomāt – cik skaista vieta, tur gan jauka dzīvošana. “Pateikšu godīgi – dumjš neesmu, bet nevaru neatbildēt, ko daru. Dzīvoju uz zālēm,” saka pusmājas īpašnieces Valentīnas vīrs Ilgonis Kūlītis. Pavisam nesen bijis kārtējais konflikts ar kaimiņu – mājas otras puses īpašnieku Aivaru Dzalbu. “Viņš pļāva manu āboliņu. Nostājos traktorītim priekšā, lūdzu, lai tā nedara. Viņš man iesita. Nezinu, kur man rokā gadījās vīle, kā viņam vaigā ieskrāpēju. Tad ieraudzīju, ka viņš nāk virsū ar izkapti un sev rokā vīli,” stāsta Ilgonis. Kā viss noticis, tagad šķetina policija. Bet tas “Skrīveļos” nebūt nav ārkārtas gadījums. Kaimiņu nesaskaņas ir ikdiena. To apstiprina abas puses. Bet strīda iemesls ir gaužām prozaisks – nesaprātīgā zemes reforma un nesakārtotās īpašuma attiecības. Savulaik mamma meitai Valentīnai uzdāvināja pusi mājas, otra palika pašai. Mamma atļāva Valentīnai visu zemi izpirkt par sertifikātiem, jo pašai nevajadzēja. Vēlāk pusmāju mantoja abas meitas. Valentīna no savas daļas atteicās, un par to māsas ģimene izremontēja māju – uzlika jumtu, izbūvēja ūdens un kanalizācijas sistēmu. Visa zeme ap “Skrīveļiem”, ieskaitot iebraucamo ceļu un pagalmu, pieder Valentīnai. “Jūs pie mums ienācāt pa svešu zemi. Man te nepieder ne centimetrs,” skaidro Aivars Dzalbs un piebilst, ka tādas, lūk, ir sekas pagasta zemes komisijas nepareizai rīcībai. “Kā varēja atstāt pusmāju bez centimetra zemes. Mums nav pat servitūta,” stāsta Aivars. Viņa un mātes māsas ģimenei pieder saimniecības ēku domājamās daļas. Līdz šim tā arī nekas nav sadalīts, lai gan ikdienā it kā saprotams, kuru, piemēram, šķūņa pusi izmanto viena ģimene, kuru otra. Aivara Dzalba ģimene “Skrīveļos” saimnieko jau 13 gadu. “Sākumā dzīvojām normāli. Katrs jau lietas redz tikai no savas puses. Man ir tiesības dzīvot sakārtotā vidē, ja otrs īpašnieks to nedara, daru pati. Kamēr te dzīvoju, man pie mājas nātres neaugs. Mums taču ir tiesības rūpēties par savu īpašumu, kopt vidi, kurā dzīvojam. Te jau pēc kaimiņu ieskatiem nedrīkst neko darīt, pat ierīkot puķu dobi,” pastāsta Aivara dzīvesbiedre Iveta Ādamsone. Viņai ir daiļdārznieces izglītība, un tieši Iveta kādreiz nolaisto apkārtni pārvērtusi par sakoptu sētu. “Es esot dumjš, ka beru šķembas pagalmā, nožūs taču, tad dubļu nebūs. Šķūnim jumts tek, jāmaina – man vajag, tad arī lai mainu. Bet izmantojam taču abi, katram ir puse domājamās daļās,” saka Aivars un par āboliņa nopļaušanu paskaidro, ka kopis kanalizācijas sistēmu. Savukārt Valentīna Kūlīte ar kaimiņu sakoptības izpratni nav apmierināta. “Kādreiz man bija govs, vistas. Nedrīkstēju nolikt spaini pie kūts vai vistām trauku. Visam bija jābūt noslēptam, lai skaisti. Kamēr nebijām mājās, viņi bērzu pagalmā nozāģēja. Vajadzēja vien nozāģēt dažus zarus, un koks varēja augt. Par to policijā ir iesniegums. Puķes man nopļāva, reiz arī dobi izjauca. Lai pasargātu, bija jāstāv ar koku un jāsargā. Cik var pļaut? Ar katru reizi tik pa metram vairāk pļavā. Mums tā platībmaksājumu zeme, vienreiz nopļauj, pietiek. Nav taču zāle divreiz nedēļā jāpļauj. Ja es gribu, varu visu zemi līdz logiem uzart,” stāsta Valentīna un uzsver: “Kā viņi nesaprot – tā zeme ir mana. Es varu viņam ļaut, kur viņi drīkst iet. Lai iet pa celiņu līdz šķūnītim, mājai. Nevajag līst, kur ir mūsu.” Tā gadu gaitā krājās sīkumi – te kaimiņš, pļaujot zāli, apskādējis ābelīti, te viņa suns ar savu svaru nospiedis vistas, te uzcēlis tiltiņu uz viņa zemes… Vārds pa vārdam, un naids kā piepūsts ļaunuma balons aug aizvien lielāks un ceļas debesīs. Asu vārdu pārmaiņa “Skrīveļos” ir ikdiena. To nenoliedz neviens. Un uzsver, ka ne jau viņi vainīgie, bet kaimiņi. “Es taču neskatos, kas pie viņiem brauc, bet viņi kā suņi aprej tos, kuri atbrauc pie mums,” saka Ilgonis Kūlītis, bet Valentīna papildina: “Ja uz mani lūr, skatos pretī. Jā, šad tad bijuši arī skarbāki vārdi.” Bet Iveta stāsta, ka visus gadus no kaimiņienes vien draudus un lamas dzirdējusi. “Labi, vari lamāties, saukāties – pie tā esam pieraduši, bet, kad sāk skriet virsū, tas nav normāli. Te dzīvo arī ome un bērns, bet blakus ir neparedzams kaimiņš,” saka Iveta. Valentīna un Ilgonis par kaimiņu nekrietnumu stāsta daudz. Valentīnai, izejot no istabas, regulāri līdzi esot gāzes baloniņš. “Pat tualetē sēžot vaktē, ko mēs darām,” saka Valentīna, bet Ilgonis pastāsta, kā kaimiņš, lūk, riebīgi skatījies uz tīkliņu viņa rokās. Bijušas arī fiziskas saķeršanās. Valentīnai pēc kādas skarbākas saķeršanās ar kaimiņiem bijis smadzeņu satricinājums, un to apliecinot daktera izziņa. “Kā mums dzīvot? Es prom iet netaisos,” saka Ilgonis. Pārgaujas novada domes juriste Inese Zaļā arī zina par zemes konfliktu “Skrīveļos”. “Pašvaldība te neko nevar līdzēt. Viņiem jāgriežas tiesā. Zemes dalīšana nav bijusi loģiska,” uzsver juriste. Valsts policijas iecirkņa inspektors Didzis Baumanis strīdniekus – kaimiņus labi pazīst. “Suns ar kaķi labāk sadzīvo nekā viņi. Konflikts ir sens, tas pats neatrisināsies, arī policija te nevar līdzēt. Tikai tiesa,” saka policists. Aivars Dzalbs nolēmis vērsties tiesā. Tiek gatavoti nepieciešamie dokumenti. “Ēkas jāuzmēra, vajadzīga inventarizācija. Kaimiņi mērniekus dzina prom, teica – ja mēs ko darīsim, to ēku vienkārši nojauks. Pēc viena strīda, kad Ilgonis draudēja, ka izlauzīs man rokas un es pa pagalmu vairs nestaigāšu, izcēlās ugunsgrēks vienīgajā ēkā, kurā saimniekoju tikai es. Kā gribu sakārtot īpašumtiesības, tā esmu sliktais, kurš viņiem vēlas visu atņemt,” domās dalās Aivars. Līdz tiesai jānodzīvo kaimiņiem turpat līdzās. Mājā ik dienu ieejot pa vienām durvīm. Arī Didzis Baumanis atzīst, ka situācija veidojas draudīga, un ne jau policists piesēdēs klāt. “Mēs gribam mierīgi dzīvot un saimniekot savā mājā,” saka gan Valentīna un Ilgonis Kūlīši, gan Aivars Dzalbs un Iveta Ādamsone. Tikai miera nav. Sarmīte Feldmane
Komentāri