Lai savām acīm pārliecinātos par Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā mācīto un stāstīto, Ingai Miezītei vajadzēja sagaidīt dzelzs aizkara krišanu. Proti, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā beidzot parādījās iespēja bez liekām klapatām iepazīst Rietumeiropu. Tik daudz bija lasīts par māksliniekiem, skatītas darbu reprodukcijas, bet nu atlika tikai saplānot, lai savām acīm izjustu vecmeistaru darbu diženumu un smalkās krāsu izjūtas. Kā atzina Inga, kura Draudzīgā Aicinājuma Cēsu ģimnāzijā strādā par vizuālās mākslas skolotāju, tad sen vairs nepietiek ar teoriju. Skolēniem pieejama plaša informācija, bet, ja pasniedzējs mākslas darbu redzējis savām acīm, tad mācību stundās ir lielākas variācijas iespējas. Protams, viss atkarīgs no klausītāju vēlmes, jo ir audzēkņi, kurus interesē tikai minimums. Bet, par laimi, tādu ir mazākums. -Gribējās jau uzreiz nokļūt Spānijā, kur savā laikā dzīvojis un strādājis Pablo Pikaso, mans iecienītākais mākslinieks, pabūt vietās, kuras saistītas ar viņu, ieelpot kārtīgi Spānijas gaisu, izjust visu smaržu buķetes, dzirdēt un redzēt spāņu temperamentu… tas būtu kaut kas,- sajūsminās Inga. -Lai nu kā, bet pirmā aizrobežu tūre, ja neskaita Igauniju un Lietuvu, veda uz Somiju. Braucu kopā ar audzēkņiem. Helsinkos netālu no ostas atrodas dižs veikals Stockmann. Loģiski, ka tik lielu monstru redzējām pirmo reizi. Toreiz somiem vēl bija apgrozībā viņu markas, kuras pirms došanās uz kuģa vajadzēja iztērēt. Cik nu kuram tās naudiņas bija atlikušas, bet ko pirkt bija visa kā. Laiks skrēja vēja spārniem, un grūti bija izvēlēties. Taču viss beidzās laimīgi un uz kuģi tomēr paspējām. Protams, atceļā kopā izdarījām secinājumus no gūtās mācības. Nekad neko neatlikt uz pēdējo brīdi.
Nākamais piedzīvojums bija Ungārijā, kur Inga ieradās kopā ar domubiedru grupu. Netālu no Budapeštas atrada pietiekami labu naktsmāju vietu. -Iekāpām autobusā un braucām uz galvaspilsētu, kur Budai un Peštai pa vidu tek austriešu komponista Johana Štrausa apspēlētā Donava. Tuvojās vakars, un sākām domāt par atceļu. Stāvam autobusa pieturā, bet aizdomīgi, ka jau divos sarakstā paredzētajos laikos autobuss neparādās! Izrādījās, ka tā iela slēgta remontam un autobusa maršruts mainīts. Vajadzēja arī sagadīties, ka līdzi paņemtajam mobilajam telefonam izbeidzas enerģijas krājums. Kad noskaidrojām, kur atrodas nākamā autobusu pietura, uztraukumā pa visiem jau bija aizmirsies mūsu viesu nama ungāriskais nosaukums. Ar pēdējo autobusu naktsmājās tomēr nokļuvām, jo atcerējāmies, cik forintu samaksājām par biļeti. Atkal mācība – vietas nosaukumu labāk pierakstīt vai atzīmēt kartē. Gadu vēlāk sekojis brauciens uz Austriju. Tur, nokļūstot līdz galvaspilsētai Vīnei, pienākusi vēla vakara stunda. Bet vai tad pilsētu pa nakti nevar apskatīt? Tas mūsējiem nav šķērslis. Mikrobusiņš nolikts kādā ielas malā netālu no centra, un nakts ekskursija varēja sākties. Pēc vairāku stundu cilpošanas un apgaismoto arhitektūras šedevru aplūkošanas sākuši domāt, kur to spēkratu atstājuši. Labi, ka iepriekšējos braucienos gūto atziņu iespaidā līdzi paņemta pilsētas karte. Mikroautobusa stāvvietu norādījis Ingas brāļa Salvja kartē ievilktais krustiņš. 2008.g. pienākusi kārta Itālijai. -Vasara sagadījās ne tāda, kā pie pie mums,-atsāk Inga. -Palmu ēnā plus 42,5 grādi pēc Celsija skalas! Noīrējām netālu no galvaspilsētas vasarnieku namiņu, ko vietējie sauc par bungalo, un otrajā dienā ar vilcienu devāmies uz Romu. Romas Panteons un valsts valstī Vatikāns. Benīni laukums un Kolizejs, kurš vēl šodien arhitektiem kalpo kā uzskates līdzeklis. Proti, ēka konstruēta tā, ka pusstundas laikā (!) no tās var iziet ap 50000 skatītāju. Skats patiesi grandiozs, un arī pārsteigums par seno arhitektu drosmīgo ideju – ar arku palīdzību noturēt milzīgo kolosu. Esot pierādīts, ka, ceļot šo no diviem puslokiem “sabīdīto” celtni, izgudrots betons. Aizbraucām arī uz Milānu, kur atrodas antīkās pasaules trešais lielākais amfiteātris. Beidzot realizējas arī Ingas sapnis. Inga pirmo reizi mūžā lido ar lidmašīnu, un pirmo reizi ir Spānijā. Draudzene Elga Grīnvalde, Spānijas pilsētā Barselonā gandrīz gadu nodzīvojusi, var izrādīt Ingai un viņas meitai Madarai visu Gotisko kvartālu, jo pati ir tā iemītniece. -Tur katrs stūris un katrs kaktiņš ir piesātināts ar mākslu!-saka Inga. -Nedēļa pagāja nemanot, jo vajadzēja paspēt pabūt gleznotāju Miro un Pikaso muzejā. Klātienē pārliecināties par arhitekta Gaudi ideju realizējumiem. Tāds diženums un fantāzija laužas laukā no viņa darbiem! Tas ir kaut kas vienreizējs un prātam neaptverams, ko spēj cilvēks! Ir jābrauc un jāskatās, un maksimāli jāuzņem pozitīvais, tad arī pašiem viss izdosies un veiksies! Kā viens Tibetas lama bija teicis: “Tik daudzi nāk un skatās, bet tikai daži redz!” Vairāk skatīsimies ne tikai ar acīm, bet centīsimies arī izjust, tad būsim bagātāki, – saka Inga Miezīte. Oļģerts Tīliks
Komentāri