Ķermeņa apgleznošanai izsenis piemitusi gan maģiska, gan praktiska nozīme. Hennas zīmējumi jeb mehndi (hindu valodā – „māksla”) nav izņēmums.
To aizsākumi meklējami pirms vairāk nekā 5000 gadu, kad Pakistānā, Indijā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos iedzīvotāji ievēroja hennas pastas dziedinošās īpašības, atvēsinot tuksneša saules sakarsušo ādu. Šī hennas īpatnība radīja ideju par ķermeņa apgleznošanas mākslu, ko īpaši iecienīja nabadzīgie ļaudis, jo nevarēja atļauties rotaslietas. Hennas zīmējumi kļuva par skaistuma un laimes simbolu, kas kalpoja ne tikai kā izsmalcināts rotājums, bet arī savdabīgs talismans. Ar hennu apgleznots ķermenis bija kā amulets, kas palīdzēja piesaistīt un noturēt labos un skaistos notikumus.
Arī cēsniece Gunita Pētersone hennas zīmējumus pamanīja neparastā skaistuma un ornamentu dēļ. Pirms tam viņa trīs gadus apmeklēja gleznošanas nodarbības, bet vēlme pēc kaut kā jauna un nebijuša lika aut kājas un posties uz Rīgu, lai apgūtu hennas zīmēšanu pie vēdiskās astroloģes Ineses Dāvidsones. “Informāciju atradu internetā un par meistarklases veiksmīgu pabeigšanu ieguvu sertifikātu,” tā Gunita. Mācību laikā iegūtās zināšanas par ornamentu simbolisko nozīmi bagātināja priekšstatu par hennas zīmējumu kultūru. Ar attiecīgiem simboliem, ornamentiem iespējams iekustināt notikumus vai arī ko izmainīt mīlestības un attiecību jomā, veselībā vai karjerā. Vislabāk iedarbojas apaļas zīmes, piemēram, saule, puķe, mandalas.
“Zīmējot hennas zīmējumus, esmu kādā meditatīvā procesā. Notiek enerģijas apmaiņa, dažreiz tas īpaši jūtams- siltums iestrāvo manī. Arī klients izjūt vibrācijas. Tātad tas – abpusēji bagātinošs process. Laiks it kā pazūd. Dažkārt liekas, ka roka pati zīmē un sākotnēji iecerētais zīmējums tiek papildināts ar tā brīža improvizācijām,” stāsta Gunita.
Visbiežāk, protams, viņa savu prasmi neliedz sievietēm. Viņa apglezno plaukstas, pēdas un kājas, arī ķermeni. „Ja gribi, lai dzīve sagādātu izaicinājumu, veiksmi, mīlestību, veselību, apglezno kreisās rokas plaukstu, bet pēdu un kāju apgleznošana noder neizlēmīgām sievietēm, jo pēdas ir ķermeņa daļa, kas saskaras ar zemi un atbild par stabilitāti,” atklāj G. Pētersone.
Arī vīrieši labprāt ļaujas hennas zīmējumu burvībai, tikai viņi dod priekšroku mazāk grezniem, bet lakoniskiem latviešu ornamentiem – zīmēm, kas uzsver viņu vīrišķību.
Uz jautājumu – kā cilvēki reaģē uz Gunitas apgleznoto plaukstu – cēsniece nosmej, ka dažādi. “Ir cilvēki, kas ievēro, sajūsminās, aicina uz ballītēm, lai gūtu prieku no šīs senās mākslas. Ir tādi, kas uzskata, ka tā ir ākstīšanās un nekā nopietna tajā nav,” saka Gunita un turpina: “Man patīk zīmēt ar hennu, tas ir meditatīvs process, kurā esmu ar pilnu atdevi. Tā ir kā rotaļāšanās ar ķermeni. Dažkārt cilvēki taujā, vai tas ir grūti. Acis izjūt slodzi, vajadzīgs labs apgaismojums, roka arī nogurst.” Taču estētiskais baudījums, ko rada pabeigtais zīmējums, nogurumu padara kā nebijušu un lielākais gandarījums ir sievietes mirdzošās acis.
“Auguma rotāšana akcentē ķermeņa skaistumu un ļauj sievietēm kļūt izsmalcinātām un valdzinošām. Jau no senatnes ornamentos iekodētais vēstījums stiprina garu un ceļ pašapziņu, un kāpēc lai latviešu sievietes sev liegtu kādu brīnumainu Austrumu rotu?” retoriski jautā Gunita Pētersone.
Hennas zīmējumu ornamentālais krāšņums un nojausma par „Tūkstoš un vienas nakts pasakām” liek ziemeļnieciskajām latvietēm greznot savu ķermeni ar sarkanbrūno hennas rotājumu, neaizmirstot arī par dziedinošo un ezoterisko iedarbību.
Komentāri