Reti gadās strādāt ar tāda mēroga darbiem

Aizvadītajā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja daudzsēriju spēlfilma “Pansija pilī”, kas veidota pēc rakstnieka Anšlava Eglīša romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem.

No filmas astoņām sērijām septiņas ir spēlfilmas, viena – dokumentālā. Spēlfilmu veidošana bija uzticēta trijiem režisoriem, Andis Mizišs veidoja pirmās trīs, Marta Elīna Martinsone – trīs nākamās, bet septīto  – Dāvis Sīmanis. “Druva” sarunājās ar pirmo trīs sēriju režisoru Andi Mizišu.

– Pirmizrāde aizvadīta, tas ir atvieglojuma brīdis?
– Gan jā, gan nē. Beidzies viens posms, bet sākas jauns -jāgaida skatītāju reakcija, vērtējums, kritika.

– Vai, noskatoties filmu, pašam ir vērtējums, ka viss izdevies, kā plānots?
– Sajūtas tiešām labas. Tās nevar būt sliktas ar tik profesionāli lielisku komandu. Te vislielākais paldies pienākas “Mistrus media”, Inesei Bokai-Grūbei un Gintam Grūbem, kuri vienmēr milzīgu uzmanību pievērš tam, lai izveidotu ideālo komandu vārda vislabākajā nozīmē. To jau izbaudīju, strādājot pie filmas “Emīlija – preses karaliene”, kur arī bijām trīs režisori, un filmā “Pansija pilī”    tradīciju turpinām.

Šī tendence tagad ienākusi Latvijā, bet kopumā pasaulē jau labu brīdi daudzsēriju formātā strādā vairāki režisori, katrs ar savu rokrakstu.

– Vai režisori filmas vīziju veido kopā, vai katrs atbild tikai par savām sērijām?
– Daudzsēriju filmā katrs režisors nevar taisīt savu autorkino, nedomājot, kas notiek tālāk. Tas ir kopdarbs, kopā ar scenāristiem Tabitu Rudzāti un Ivo Briedi milzīgi daudz ieguldīts tieši sagatavošanās periodā, strādājot pie scenārija, lai tēlu attīstība būtu cauri visām sērijām. Bija kopdarbs ar aktieru atlasi, darbs ar aktieriem, arī viņiem bija izaicinājums strādāt pie vienas filmas ar dažādiem režisoriem.

Strādājot vairākiem režisoriem, ir būtiski, kā pārējā komanda    – producenti, operators Andrejs Rudzāts – satur projektu kopā. Ja mēs, režisori, nostrādājām laukumā katrs savu laiku, operators projektu vizuāli saturēja kopā visu filmēšanas periodu.

– Kā notika filmēšana, režisori strādāja secīgi pie savām sērijām, vai darbs notika līdztekus?
-  Svarīgs bija princips, ka katrs filmējam secīgi, jo iesaistīts ļoti daudz aktieru. Filmēšana saistīta ar daudzām niansēm, teiksim, objektu iekārtošanu. Svarīgi arī, lai nebūtu tā, ka objektu jauc nost un atkal būvē, centāmies strādāt secīgi. Es uzfilmēju pirmās trīs sērijas, tad nāca Marta ar savām trim, un noslēgumā Dāvis ar septīto.

Protams, bija specifiskas ainas, kad darbība pārklājas, bet tādu dienu nebija daudz. Tiesa, es biju laimīgs, ja tas notika, jo varēju būt laukumā, kur strādā cits režisors. Tādas iespējas gadās ļoti reti, tāpēc bija interesanti vērot, kā ar aktieriem, ar filmēšanas grupu strādā cits režisors, kāda ir viņa taktika un manieres. Tas ļauj mācīties, man bija prieks strādāt ar Martu Elīnu Martinsoni, viņa ir no citas paaudzes ar savu savdabīgo humora devu, mūsdienu elementiem, ko viņa spēja ienest vēsturiskas filmas gaisotnē. Mūsu sastrādāšanās bija ļoti iedvesmojoša.

– Ar Dāvi Sīmani strādājāt kopā arī filmā “Emīlija    – preses karaliene”.
– Viņš profesionālajā ziņā ir persona, ko apbrīnoju un ārkārtīgi cienu. Ne tikai kā režisoru ar ļoti svaigām idejām, bet arī kā pedagogu, caur kura rokām iziet milzīgs skaits topošo Latvijas kino veidotāju.

– Vai darbs ar leģendārām vēsturiskām personībām kā filmā par Emīliju Benjamiņu, tagad ar Anšlava Eglīša romānu uzliek lielāku atbildību?
-    Tas uzliek milzīgu atbildību. Tā ir pietāte, atbildība pret to, ko Anšlavs Eglītis rakstījis grāmatā. Ir būtiski, vai tas ir romāna ekranizējums vai filma veidota pēc motīviem, kā tas ir mūsu gadījumā. Sērijas prasa savu dramaturģiju, tāpēc no dažiem tēliem nācās attiekties vai samazināt viņu klātbūtni, nācās radīt jaunus tēlus, notikumus, jo filma – tas ir mūsu skats uz to laiku, vidi. Anšlavs ir ārkārtīgi trāpīgs rakst­nieks, mums bija svarīgi saglabāt kopējo noskaņu, tā laika liecību, spilgtos tipāžus un to nemanāmo, bet ļoti spēcīgo ironijas devu, ko viņš ieliek katrā tēlā.

Neslēpšu, tā bija pamatīga noņemšanās un nervu bendēšana, bet viss atalgojas ar    aizraujošo filmēšanas procesu. Filmas veidošana pēc motīviem nav tikai grāmatas izlasīšana, tas patiesībā ir ļoti apjomīgs darbs, pētot Anšlavu, viņa laiku, līdzcilvēkus. Kopā ar komandu pētījām tā laika kostīmus, vēsturisko vidi, domājot, kas ir tie elementi, ko cilvēki sagaida tādās filmās. Tas ir milzīgs izpētes darbs, bet ar katru tādu darbu arī izglītojamies, kļūstam bagātāki zināšanās.

– Aktieru ansamblis filmā tiešām komentārus neprasa: Gundars Āboliņš, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kas­pars Znotiņš, Juris Strenga, Dace Eversa, Olga Dreģe, Artūrs Skrastiņš, Jēkabs Reinis un daudzi citi. Vai ir vieglāk strādāt, ja tādi profesionāļi laukumā
– No vienas puses, – jā, bet viņi prasa pamatīgi iespringt, viņu latiņa, prasības ir ārkārtīgi augstas. Man bija vairāk bail, kā saturēt kopā tik milzīgu un spēcīgu aktieru ansambli, jo, strādājot ar citām filmām, ansamblis nav tik liels. Te katrs prasa uzmanību, katrs nāk ar savām ļoti labām idejām, un tā ir veiksmes atslēga, ja spēj tās paķert, integrēt scenārijā, kas jau uzrakstīts. Bet jāļaujas mazajām transformācijām, kas to visu atdzīvina.

Pa vidu vēl Gundara Āboliņa stāsti par filmēšanos leģendārajā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā aktieriem ļauts piedalīties ar savām idejām, pienesumiem. Kad viņi jūt, ka idejas tiek novērtētas, jūtams milzīgs papildu azarts, atdeve.

– Laikam svarīgi arī atrast vidusceļu, neļaujot pārāk improvizēt.
– Kur lieli meistari, tur improvizācija milzīga, bet tā var aiziet nost no scenārija, tāpēc ir smalka ķīmija saprast, ko var likt klāt, ko – nē.    Tā ir smalka robeža. Sva­rīgi arī noturēt tā laika noskaņu, elpu, nenojaukt ticamības robežu.

– Vai režisoram ir gandarījums būt šādos lielos projektos kā “Pansija pilī”, “Emīlija – preses karaliene”?
-  Jā, reti gadās strādāt ar tāda mēroga darbiem, tādu aktieru daudzumu, tādām zvaigznēm. Var nostrādāt četras piecas filmas un nesavākt to kopumu kā šajā vienā. Manā personīgajā pieredzē un izaugsmē tam ļoti liela nozīme, par ko esmu pateicīgs šīm iespējām!

Būtu svarīgi, ka Latvijā daudzsēriju filmām uzliktu augstu māksliniecisko, tehnisko un visas citas latiņas. Pagaidām šis process virzās veiksmīgi, ar nepacietību gaidu daudzsēriju spēlfilmu “Padomju džinsi”, kurai ir  12 “Lielā Kristapa” nominācijas, tā iekļauta Berlīnes Starp­tautiskā kinofestivāla skates programmā.

– Vai pēc šādiem apjomīgiem darbiem režisoram nav tukšuma sajūta – ko tālāk?
– Parasti tāda bedre ir, man, paldies Dievam, tāda neiestājas, jo sācies intensīvs montāžas un skaņošanas process pie dokumentālās filmas par Konstantīnu Raudivi. Arī tur bijis milzīgs darbs, garš filmēšanas periods, tā ka šobrīd atslābt nav kad, par to tikai priecājos!