Dzintaru latvieši dēvē par savu dārgakmeni, un tas neiziet no modes. Dzintars gulst rotās un aksesuāros.
“Esmu tonnām dzintara apstrādājis – kulonos, krellēs, brošās. Skaists un mūsu dārgakmens. Skaists arī pats par sevi, bet vēl skaistāks rotās,” vērtēja rotu meistars no Mores Antons Bračs. Sirmais kungs savulaik strādājis uzņēmumā “Daiļrade” un atceras tos gadus, kad dzintara rotu tirgum vajadzējis tik daudz, kad nācies strādāt, galvu nepacēlušam. Dzintara krelles bijis viens no populārākajiem suvenīriem, ko tūristi, toreiz, lielākoties no citām Padomju Savienības republikām, veduši līdzi skaistām atmiņām par ciemošanos Baltijā.
Starp citu, dzintars paticis ne tikai latviešiem un krieviem. “Atceros, ka no presētā dzintara veidoja salvešu turētājus, tos sūtīja uz Japānu. Japāņi arī novērtēja dzīvo dzintaru. Viņiem patika redzēt, ka dzintarā paslēpušās mušas, knislīši. Meklējām tādus gabaliņus, apstrādājām,” stāstīja Antons un arī “Druvai” rādīja, kā izskatās tas gabaliņš, kur mušiņa dabiski mirusi dzintarā, un kā izskatās muša un spāre, kuru meistari, kas alkst mantu ātrāk notirgot, tur iestutējuši.
“Leiši tā dara, poļi. Kad kādreiz eju Rīgā pa Vaļņu ielu, tad smaidu. Pataustot jūtu, ka ir tur arī falšums. Maz tur Latvijas dzintara. Tur daudzas rotas, kas poļos taisītas,” tā Antons Bračs kurš daudzus gadus kopā ar sievu Andu ļāvies arī citam vaļaspriekam- Latvijas vēstures izpētei.
“Druva” vairakkārt rakstījusi par Morē izveidoto kauju muzeju. Tur Antons un Anta saimnieko joprojām, un, izmantojot Eiropas fondu finansējumu, rakstot un realizējot projektus, izdarījuši daudz, lai muzeju paplašinātu un dažādotu tematiku. Ja iepriekš vairāk bija stāsts par Mores kaujām, kara atribūtiku, leģionāru un citu armiju karavīru likteņiem, tad pašlaik muzeja ēkas otrajā stāvā rasta vieta arī latviešu lauku sētas sadzīves priekšmetiem. Blakus apskatāmi arī rokdarbi, turpat skatāmas un nopērkamas arī Antona veidotās rotas. Ne tikai dzintara, bet arī sudrabā, varā tapušās.
“Muzejā ir daudz apmeklētāju. Tagad ir daudz skolēnu ekskursiju, pa vasaru brauks ģimenes, arī vecākā paaudze. Ļoti daudz domāju, kā parādīt visu, ko darām un, ja cilvēki vēlas, viņiem ir iespēja te iegādāties arī kādu nieku sirdspriekam. Dzintaram piestāv sudraba ietvars, bet tā rotas sanāk dārgas. Tāpēc mēdzu arī uztaisīt vara stīpiņas, kapara aproces. Puišeļiem esmu sameistarojis simtiem atslēgu piekariņu, kur ķēdes galā tukša, bet spīdīga patrona,” ikdienas pienākumos un reizē vaļasprieka noslēpumos dalījās Antons Bračs un atzinās, ka savu amata prasmi, kas gadu garumā pieslīpēta, netur zem pūra. Antons pagājušajā mācību gadā vadījis ārpusstundu nodarbības Mores bērniem un pusaudžiem, kuri vēlas apgūt rotu veidošanu. Uz nodarbībām nākuši vairāk nekā 20 vietējie bērni. “Dažam izdodas labāk, citam ne tik labi. Visi mācamies un darām to kopā. Man prieks, ka bērnus interesē tāda lieta un prieks, ka daudzi ir pacietīgi. Rotu veidošana vispirms prasa pacietību, apgūstot tehniku, kā pirkstiņiem jākustas, lai sanāktu glīts un mazs ķēdītes posmiņš. Rotu veidošana prasa izdomu, un bērniem tās netrūkst. Arī vēlmju ir daudz,” tā Antons, kurš, ja ir laiks, tad to, kā top rota, labprāt parāda arī tūristiem, Mores kauju muzeja apmeklētājiem.
Ilze Kalniņa
Komentāri