Andris Bulis, sasniedzot 30 gadus, sevi jau pierādījis kā lielisks aktieris, atveidojot skarbus varoņus – Uldi Nacionālajā teātrī iestudētajā Raiņa lugā ”Pūt, vējiņi” un Stenliju teātrī “Observatorija” uzvestajā ” T.Viljamsa ”Ilgu tramvajā”.
Pirms tam
Andris Bulis sevi apliecinājis arī modeļa darbā, radot iespaidu par mačo tipa vīrieti. Šoruden viņš plašākas auditorijas priekšā Vidzemē un pēc tam Kurzemē stājās kā dzejnieks, iepazīstinot ar savu otro dzejoļu grāmatu ”Pieturas” un dzeju lasot komponista Toma Juhņeviča skaņdarbu pavadībā. – Septembrī jūs bijāt Dzejas dienu viesis Cēsu Valsts ģimnāzijā, vai jaunieši kaut ko jau zināja par jūsu radošo darbu? – Tad, kad lūdza, lai mēs ar Tomu iebraucam un parunājamies ar ģimnāzistiem, man šķita, ka tā varētu būt kāda klase, bet Dzejas dienu tikšanās notika zālē daudzu jo daudzu jauniešu klātbūtnē. Tas bija pārsteigums, un vēl arī tas, cik uzmanīgi mūsos klausījās gandrīz divas mācību stundas. Ar dzejas lasīšanu gan neaizrāvos, ar jauniešiem runāju par to, ko nozīmē rakstīt. Rakstu dzeju, un man ir arī mono izrāde ”Lidojums”, kurā esmu monologu tekstu autors. Jauniešiem stāstīju par savu vidusskolas laiku, cik ļoti
esmu ietekmējies no skolas. Mēģināju pasacīt, kāpēc jūtu skolas svarīgumu, kaut pēc beigšanas pagājis desmit gadu. Šajā jautājumā mums izveidojās diskusija. – Viņi zināja par jūsu profesionālo darbību? – Jā, jaunieši iepriekš bija painteresējušies par manu biogrāfiju un pārsteidza ar sagatavotiem video fragmentiem, savā skatījumā attēlojot manas darbības pieturas – par to, kāds esmu bijis uz skatuves, arī kā 2008. gadā Latvijas valsts 90. jubilejas svinībās uzvedumā Cēsīs attēloju zvejnieku no Salacgrīvas. Pats šo video pat nebiju redzējis, izskatījos tāds mazliet smieklīgs, sarku un bālēju, bet reizē bija ļoti patīkami apzināties, ka Cēsīs atkal esmu gaidīts. Īstenībā, pēc redzēta uz ekrāna man atlika tikai paklanīties un doties prom. Jaunieši paši par mani visu bija izklāstījuši, bet sākās jautājumu uzdošana. – Par ko bija saruna? – Centos pierunāt jauniešus rakstīt dzeju un publicēt to. Tādu, kas to spētu, viņu vidū varētu būt pietiekami daudz, ja jau tik lielā skaitā bija ieradušies klausīties dzejnieku. Pats vidusskolas laikos gan nebūtu uz to pierunājams. Biju neaktīvs dzejas lasītājs, mani daudz vairāk interesēja sports. Stāstīju, kā tomēr nonācu līdz dzejas rakstīšanai, mudināju viņus to darīt tagad, kad jaunieši ir emocionālā maksimālisma virsotnē. Ceru, ka puišus tas uzrunāja, īpaši, kad lūdzu pacelt rokas meitenes, kurām patiktu puišu veltījumi dzejā. Puse zāles pacēla rokas. Tas bija iedvesmojoši. – Vai gribējāt atgādināt par laikiem, kad vīrieši rakstīja dzeju un veltīja to sirdī iekritušajām? – Jā, es gribēju pasacīt, ka ne vienmēr tas, kuram ir labākais mobilais telefons, ir arī labākais vīrietis. Lai gan daudzās jomās tagadējie jaunieši ir erudītāki, mēs varējām komunicēt vienā valodā.
-Kad pirmo reizi patiesi izjutāt dzejas ietekmi? – Laikā, kad mācījos Kultūras akadēmijā un Rīgā pie Raiņa pieminekļa 11. septembrī runāju dzejoļus. Ir gājis laiks, un pats brīnos, ka, pienākot septembrim, Latvijā dzejas maratons turpinās.
– Pirmie jūsu dzejoļi tapa apzināti, vai tas uzskatāms kā negaidīts pavērsiens? – Tie tapa neapzināti, brīvā formā pierakstīti teikumi uz papīra. Kad pieteicu manuskriptu iespiešanai grāmatā, vispirms vajadzēja atrast cilvēku, kas saprastu, kurā virzienā esmu gājis. Teātrī „Observatorija” pēc izrādēm „Kabīrijas naktis” esam ne reizi vien ilgāk pasēdējuši. Reiz Toms sāka spēlēt savu mūziku no albuma „Domas” , bet es lasīju dzejoļus no savus pirmās grāmatas “Mans ego”. Tā arī nobrieda mūsu kopīgais projekts – viņa mūzika, mana dzeja. Tā iznāca dzejas grāmata ”Pieturas” kopā ar mūzikas disku. – Vēl neesat kritiķu slavēts dzejnieks. Ar kādām sajūtām Cēsīs stājāties skatītāju priekšā? – Vispirms ar pārsteigumu, jo redzēju, kā pilsētas bibliotēkas zālē ienes papildkrēslus. Arī nebija gaidījuši, ka tik daudz apmeklētāju sanāks, tajā skaitā skolu jaunieši. Man patika, kā viņi visi klausījās dzejas un mūzikas priekšnesumā, pēc tam uzdeva jautājumus, analizēja manu dzeju. Dažām kundzēm bija strikts viedoklis un arī neizpratne, kāpēc es, tik jauns cilvēks,
rakstu tik ”spurainu, bēdīgu, tumšu dzeju”. Sākās klausītāju diskusija, kurai bija interesanti sekot.
– Kādas ir jūsu emocijas, skaļi izsakot vārdus, kas sarakstīti vienatnē? – Tādos brīžos domāju – ko gan esmu sarakstījis! Taču, nākot publikas priekšā, galvenais ir rast saskarsmes punktus. Dažreiz klausītāji tur acis ciet un klausās. Man tad šķiet, ka dzeja uzrunā.
– Kādi ir jūsu nākamie radošie plāni? – Pašlaik esmu aktieris bez sava teātra, tātad brīvs, pats sev valdnieks un pats meklēju iespējas jauniem izrāžu projektiem. Šajās iecerēs sadarbojos ar vairāku teātru aktieriem. Būt brīvmāksliniekam ir mazliet nedroši, bet reizē interesanti. Kā dzejnieks kopā ar Tomu Juhņeviču gribu izdot grāmatas ”Pieturas” audioierakstu, kurā lasu savu dzeju un Toms spēlē savu komponēto mūziku. Mairita Kaņepe
Komentāri