Pesticīdi ir ķīmiskas vielas vai vielu maisījumi, kam piemīt toksiskas īpašības, tāpēc tos izmanto nevēlamu organismu kontrolei un iznīcināšanai, galvenokārt lauksaimniecības kultūru sējumos, bet nevar izslēgt arī to nonākšanu apkārtējā vidē. Par pesticīdu ietekmi uz bitēm stāsta ILZE MEŽNIECE, Latvijas Permakultūras biedrības valdes locekle un viena no kampaņas “Dzīvā zeme” organizatorēm.
Kāda ir lauksaimniecībā izmantoto augu aizsardzības līdzekļu ietekme uz bitēm, un kāpēc vispār par to īpaši jārunā vides problēmu kontekstā?
Ilze Mežniece
Svarīgi ir apzināties, ka lauksaimniecībā izmantotie pesticīdi ir ļoti dažādi. Trīs lielākās grupas ir herbicīdi, insekticīdi un fungicīdi, katru izmanto citām vajadzībām. Insekticīdus izmanto kukaiņu apkarošanai un iznīcināšanai. Herbicīdi ir ķīmiskas vielas, ar ko apkaro nevēlamus augus, iznīcina nezāles. Fungicīdus lieto sēnīšu slimību kontrolei un likvidēšanai. Latvijā pašlaik ir tāds regulējums, ka tikai insekticīdus nedrīkst lietot dienas laikā – tie ir jālieto pēc saules rieta. Šāds regulējums ir izveidots, lai aizsargātu bites, kas, protams, ir ļoti labi. Tomēr mums ir jāņem vērā, ka ļoti maz zinām par pārējo divu pesticīdu grupu ietekmi uz kukaiņiem. Piemēram, pagājušajā gadā kāds bitenieks uzņēma video, kurā ir redzams, ka ziedošs rapsis tiek nomiglots ar fungicīdu, kurš it kā nav domāts, lai nogalinātu kukaiņus, taču bites, nonākot saskarsmē ar šo ķīmiju, mira. To ļoti labi varēja redzēt uzņemtajā video. Par to uztraucās arī pats zemnieks, bet izrādījās, ka nekādi noteikumi nav pārkāpti, un, tā kā Valsts augu aizsardzības dienests stropos nekonstatēja mirušas bites, nekāda tālāka izmeklēšana un tiesvedība nenotika. Bet bites mira! Šī gada aprīlī tika publicēts pētījums, kurā herbicīdi, konkrētāk, glifosāti, kas tautā pazīstami ar tirgus vārdu raundaps, tika pārbaudīti uz kamenēm. Pētījums bija ļoti plašs, un tika secināts, ka raundaps nogalina kamenes, bet par to absolūti nekas nav minēts pārdošanas instrukcijā. Šie ir pietiekami pierādījumi, lai varētu apgalvot, ka ne tikai insekticīdi, bet arī herbicīdi un fungicīdi nogalina kukaiņus, ja tie tiek tieši apsmidzināti ar šo ķīmiju.
Vēl viena lieta, kas īsti netiek pētīta, ir pesticīdu ilgtermiņa ietekme uz bitēm, ja bite saņem nevis letālu dozu, bet nelielas devas ilgstoši. Vienā no pētījumiem, kas ir veikts tieši par insekticīdu ietekmi, secināts, ka tad, ja bite nav tieši apsmidzināta, bet savāc nelielas devas indes kopā ar nektāru un aiznes uz stropu, šī inde ietekmē bišu mazuļus – cirmeņus. Bišu mazuļiem pasliktinās mācīšanās spējas, kas nozīmē, ka nākamā bišu paaudze funkcionēs sliktāk, piemēram, mazāk nesīs medu, nebūs tik čakla, mazāk tīrīs stropu. Un mēs nezinām, kāda ir ietekme uz savvaļas bitēm, kurām nav tik lielu adaptēšanās spēju un kuras pašas audzina visu savu saimi.
Vai, gadiem ejot, situācija ir kļuvusi sliktāka?
Ir lietas, kuras mēs zinām, ir tādas, kuras var nojaust, un ir lietas, par kurām nezinām neko. Mēs zinām, ka Eiropā katru ziemu iet bojā 20–30% bišu saimju, kas ir ļoti liels skaits. Zinām arī, ka pētījumā, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs, ir konstatēts, ka, nepalielinoties pārdošanas apjomiem un izlietotajiem pesticīdu kilogramiem, to toksicitāte un kaitīgums pieaug. Tas nozīmē, ka tas pats daudzums pesticīdu, kuru lietoja pirms 10 gadiem, šodien jau ir daudz, daudz kaitīgāks un indīgāks.
Ko mēs zinām par Latviju? Pagājušajā gadā socioloģijas pētniece Agita Pusvilka veica pētījumu, kurā aptaujāja 327 biteniekus. Mums ir pieejami pētījuma rezultāti – tajos parādās, ka vismaz 30% bitenieku ir izjutuši apkārtējo lauksaimnieku izsmidzināto pesticīdu ietekmi uz savām bišu saimēm. Vēl ir daļa bitenieku, kuri apgalvo, ka viņu saimes pēdējo gadu laikā vairāk mirst. Dažiem pat trīs ceturtdaļas saimju ziemas laikā nomirst nezināmu iemeslu dēļ, bet tas varētu būt arī vides kvalitātes pasliktināšanās ietekmē. Ir tādi, kas apgalvo, ka puse no saimēm nomirst. Ir mazie bitenieki, kuri saka, ka nav jēgas reģistrēt saimes, jo katru gadu tās nomirst. Iemeslus mēs nevaram noteikt, jo šobrīd vienkārši tādu pētījumu nav.
Vēl bēdīgāk ir tas, ka mēs nezinām, kādi ir reālie glifosāta un pārējo Latvijas lauksaimniecībā izmantoto dabai un cilvēkam kaitīgo augu aizsardzības līdzekļu darbīgo vielu pārdošanas dati. Pagājušā pusgada laikā vismaz trīs reizes dažas vides un lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas ir aicinājušas Valsts augu aizsardzības dienestu publiskot detalizētu informāciju par pesticīdu pārdošanas apjomiem. Un visas trīs reizes pieprasījums ir noraidīts ar pamatojumu, ka informācija ir komercnoslēpums. Tas ir pretrunā ar Orhūsas konvenciju (Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem), kura nosaka, ka valsts iestādes, atbildot uz lūgumu sniegt to rīcībā esošo informāciju, tostarp par vielām, kas nonāk vidē, iespējami ātri nodod datus sabiedrībai, neprasot, lai tā pamatotu savu interesi. Mums šo datu nav, līdz ar to mēs nemaz nezinām, kādas pesticīdu darbīgās vielas un cik daudz izmanto Latvijā. Mēs nevaram noteikt arī to, vai konkrētu vielu pārdošanas apjomi ir mainījušies. Jā, mēs redzam viena, divu, trīs cilvēku sūdzības, bet datiem piekļūt nevaram. Mēs redzam Eiropas Savienības Statistikas biroja datus, ka Latvijā 10 gadu laikā pārdoto pesticīdu apjoms ir pieaudzis par 50%. Latvija ir tā valsts Eiropā, kur šobrīd visstraujāk pieaug pesticīdu lietošana. Mēs neesam tie, kuri lieto visvairāk – nē, Eiropas dienvidu valstis lieto vairāk par mums. Bet ziemeļu reģionā, kur ietilpst valstis ar mums līdzīgiem klimatiskajiem apstākļiem, viennozīmīgi esam pie tiem, kuri pesticīdus lieto ļoti daudz, to pielietojums šeit pieaug visstraujāk. Bet visus apstākļus, kas attiecas tieši uz bitēm, mēs nevaram novērtēt, jo mums vienkārši nav piekļuves informācijai un Latvijā nav tādu pētījumu.
Kādi ir iespējamie risinājumi?
Pats galvenais, ko gribu uzsvērt, – ir jāmaina attieksme pret sintētiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem. Pret tiem ir jāattiecas kā pret ārkārtīgi toksiskām vielām. Attieksmei ir jāmainās visos līmeņos: gan valdībā, ministrijās un pārraugošajās institūcijās, gan zemnieku, mazo lietotāju un lauku apstrādātāju apziņā. Ir jāsaprot, ka sintētiskie augu aizsardzības līdzekļi ir ārkārtīgi spēcīgas vielas, kuru ietekme uz vidi un cilvēka veselību vēl nav līdz galam zināma. Un tikai tad, kad ikviens apzināsimies, ka tas šķidrumiņš, pulverītis, pasta vai granulas ir ļoti stipra inde, kas ir domāta nogalināšanai, mēs varēsim sākt pieņemt pareizus lēmumus par šo vielu pareizu lietošanu.
Latvijā tiek kultivēts maldīgs uzskats, ka, pēc noteikumiem lietojot šos sintētiskos augu aizsardzības līdzekļus, tie nav kaitīgi. Bet pasaulē ir neskaitāmi daudz pētījumu par to, ka lauka apsmidzinājumu var konstatēt pat 100 metrus ārpus lauka robežām. Jā, tās ir nelielas devas, bet varu teikt, ka es kā mamma nevēlētos, lai mani bērni spēlējas smilšukastē, kurā ir pat desmitā daļa no tās ķīmijas koncentrācijas, kas ir uz lauka un, piemēram, nogalina kukaiņus. Mums vajadzētu jautāt endokrinologiem un bērnu ārstiem, kas vispār var notikt ar mūsu un mūsu bērnu organismiem, kad esam pakļauti nelielām indes devām ilgstoši. Jo tas pesticīds nesadalās uzreiz, tas turpina pastāvēt uz dažādām virsmām vidē ilgstoši. Un rapšu lauki tiek smidzināti vismaz septiņas reizes sezonā, kas nozīmē to, ka šiem laukiem blakus dzīvojošie vismaz septiņas reizes gadā tiek pakļauti tiešai saskarei ar indīgām vielām, un, tā kā šīs vielas nepaspēj pilnībā noārdīties, tad sanāk, ka cilvēki visu laiku dzīvo ar pesticīdiem piesārņotā vidē. Nav daudz pētījumu par cilvēkiem, kas ir ilgstoši pakļauti nelielām pesticīdu devām. Ja mainīsim attieksmi un vairs nebūsim vienaldzīgi, varbūt varēsim sākt meklēt risinājumus un pieprasīt šādu risku novēršanu. Pagājušajā gadā lielu atzinību guva iniciatīva par pesticīdu izmantošanas ierobežojumiem apdzīvotu vietu tuvumā. Šobrīd iniciatīvu jau ir izskatījusi Saeima, nododot tālāk starpministriju darba grupai priekšlikumu izstrādei. Sabiedrība ir izteikusi savu viedokli, parādījusi savu nostāju, šobrīd valdībai ir jādomā, kādi varētu būt ekonomiski pamatoti ierobežojumi un risinājumi.
Kas ir ilgtspējīga lauksaimniecība, uz ko mēs skatāmies nākotnē?
Ir jādefinē, ko tad mēs domājam ar terminu “ilgtspējīga lauksaimniecība”. Tikpat labi kāds par “ilgtspējīgu” var nosaukt saimniekošanu, kas ilgākā laikā dod vislielāko ekonomisko ieguvumu. Vārda “ilgtspējīgs” vietā es teiktu, ka ir jādomā par bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšanu. Mēs varam uzticēties, ka tas, ko bioloģiskie lauksaimnieki dara savos laukos, tiešām ir labvēlīgs videi un bioloģisko zemnieku piedāvātā produkcija tiešām ir tīra. Viņu ietekme uz vidi ir citādāka, viņi saudzē vidi. Bioloģiskā lauksaimniecība ir tas saimniekošanas veids, kas nodrošinās mūsu sadarbību ar vidi ilgstoši. Es esmu par bioloģisku lauksaimniecību un aicinu arī citus atbalstīt šādu saimniekošanas veidu. Pēdējos piecos gados subsīdijas eko produkcijai ir pieaugušas tikai par 25%, bet tajā pašā laikā bioloģisko produktu izlaide kopumā ir palielinājusies par visiem 100% jeb kļuvusi divreiz lielāka. Jo lielāks būs atbalsts bioloģiskai lauksaimniecībai, jo vairāk spēsim sevi nodrošināt ar šāda veida produkciju. Ir jātiecas uz to, lai bioloģiskie produkti būtu pieejamāki un mēs visi varētu ēst bioloģisku pārtiku.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri