Knīpa skraida pa pagalmu, te pieskrien pie saimnieces, te saimnieka. Visu laiku abus patur acīs. Katrs suņupuikam pasaka kādu vārdu, tas, sapratis, ka svešais neko sliktu nedarīs, noguļas zālītē un grauž kaulu. Knīpa jeb, kā rakstīts papīros, Kniksis ir drustēniešu Rigondas un Jāņa Slaidiņu mīlulis. Jau otrais franču buldogs viņu ģimenē.
Meitai Selgai ļoti patika bulgogi, vēl mācoties skolā, pati sakrāja naudu, vecāki pierunāja, lai suni izvēlas mazāko augumā. Tā ģimenē ienāca Nikijs. Viņš tika vests uz izstādēm, pabija pat Maskavā, visur guva labus rezultātus. “Iespējams, no stresa arī radās veselības problēmas,” bilst saimniece un uzsver, ka visiem šie suņi iepatikušies. Pirms septiņiem gadiem pie Slaidiņiem ieradās Daugavpilī dzimušais Knīpa. “ 22.jūnijā Knīpam dzimšanas diena, paliks septiņi gadi, nu jau ir pensionārs, redzams sirmums,” saka Rigonda, noglauda suņuka muguru un uzsver, ka Knīpa ir īsts mājas suns, skolā nav gājis, izstādēs nav piedalījies.
“Nekad nākamais suns nebūs tāds pats kā iepriekšējais, lai kā gribētos,” pārliecinājusies saimniece, bet saimnieks piebilst, ka Knīpa ir pašpārliecināts, vienmēr prot panākt savu. “Knīpu atvedām mēnesi vecu, mazu mazītiņu, varēja ielikt kabatā. Naktī ik pa trim stundām cēlos, baroju, gulēja uz dvieļa blakus gultā. Ir viņš mums izlutināts, dancojam mēs viņam, ne otrādi,” pastāsta Rigonda.
Knīpa katru dienu saimniekiem sagādā kādu pārsteigumu, bet gadu gaitā ir daudz kas, kas viņiem jāievēro, ar ko jārēķinās. Knīpa tā grib. Kad saimnieki kaut kur aizbraukuši un atgriežas, tūlīt arī Knīpa jāpavizina. “Viņš apvainojies, ka nav ņemts līdzi, tāds dusmīgs var arī palikt līdz pat vakaram. Piebraucu, Knīpa ielec mašīnā, un tad nav ko domāt no salona izcelt kādu somu. Neļaus. Ja suns mašīnā, svešu braucēju nekad neuzdrošināmies ņemt,” stāsta Jānis. Tāpat viņš nedrīkst neko aiztikt, ja to nolikusi Rigonda. Kaut vai iepirkumu maisiņu virtuvē uz galda. Kad atbrauc bērni Selga un Kristaps, viņi nedrīkst pieiet pie ledusskapja. “Knīpa nekož, tikai piebiksta ar purnu, norāda, ka nedrīkst,” paskaidro Rigonda.
Knīpa ir domātājs, savā suņa prātā viņš saliek kopā likumsakarības, lai gūtu sev kādu labumu. Knīpam patīk iet pie vīriem uz katlumāju, kas atrodas turpat līdzās. Mājās nāk, ja tam pamet kādu skaidu vai kociņu. To suns nes mājās. Bieži vien tas nelīdz, un Jāņa kolēģim Arnim Knīpa jāpavada mājās. “Tur jau arī ir savtīgs aprēķins,” nosmej Jānis. Kad Arnis atnāk ciemos pie Kļaviņiem, parasti pasēž, parunājas, un Knīpa, lai liktu viņiem mieru, tiek cienāts ar cepumiem. “Grēkojam, nedrīkst sunim dot neko saldu un našķus, kas tam ļoti garšo, bet… Labi, ka Knīpa nav alerģisks. Barība tiek pa graudiņam dota no rokas,” pastāsta saimniece.
Kaķus gan Knīpa necieš. Kad bija mazs, kaķis viņu pļaukāja, tagad lai necer, ka neatdarīs. Kaimiņos dzīvo dalmācietis Ričijs. Kad tas bija mazs, Knīpa gāja uz kaimiņmāju zagt meiteņu mantas, nesa lelles mājās. Tagad no lielā suņa ir respekts.
“Knīpa grib gūt virsroku. Ja ko iedomājas, tikmēr bakstīs ar purnu, neliksies mierā, kamēr savu panāks. Trauciņā ir ūdens, bet nāk un sauc, lai attaisa krānu, ka grib padzerties,” stāsta saimnieks. Ja Knīpa kaut ko pazaudē – kārumu vai rotaļlietu-, jāmeklē, kamēr kopā tiek atrasts tieši tas, jo ar neko citu mīluli neiekārdināt. Uz kūti pie govīm gan Knīpa saimniecei līdzi neiet, tur sunim nepatīk.
Rigonda atzīst, ka par saimnieku Knīpa uzskata viņu. Ļoti, ļoti gaida no darba mājās. “Ja kaut ko nogrēkojies, runāju dusmīgāk, nolaiž acis. Greizsirdīgs, ja mājās ir mazi bērni, franču buldogus noteikti nevajadzētu turēt, jo šie suņi konkurenci necieš. Franču buldogi ir cīņu suņi. Ja saimnieks aktīvs, tāds ir arī suns, ja saimnieks mīl pagulēt, tāds ir arī suns. Nikijs bija ļoti aktīvs, Knīpa labprātāk vairāk paguļ. Šie suņi mēdz būt alerģiski, tad jāgādā speciālā pārtika. Veselīgāk ir dot tieši franču buldogiem paredzēto pārtiku. No saldumiem var mesties krampji,” padomus dod saimniece un piebilst, ka karstā laikā Knīpam ir ļoti grūti. Arī ikdienā, kad guļ, krāc kā večuks, un par klusumu mājās jāaizmirst. Tāpat regulāri jāgādā, lai mute būtu tīra, jāizslauka ādas krokas. Knīpam brālis dzīvo Salacgrīvā. Tam pavisam cits raksturs. Abi nekādi nesaprotas, gluži vienkārši – viens otru ciest nevar. Kā jau lielas personības. Saimnieks pārliecinājies, ka Knīpa ir diezgan neprognozējams, ar to jārēķinās.
“Ja dzīvnieks gājis skolā, ar to vieglāk tikt galā. Esmu pārāk maigas dabas, bet sunim jāzina, kur ir viņa vieta, ko drīkst, ko nedrīkst. Kad ēdam, Knīpa sēž blakus un burkšķ, lai kaut ko iedod, kaut ir paēdis. Tā ir palaidnība,” atzīst saimniece un uzsver, ka Knīpa ir ģimenes loceklis, viņam rūpes netiek žēlotas.
“Zinu, kāds ir mans suns, otra tāda nebūs,” saka drustēniete.
Komentāri