Vēsture atkārtojas. 80. gados, kad dramaturga Laura Gundara sievastēvs dramaturgs Pauls Putniņš uzrakstīja jautru un reizē smeldzīgu lugu “Kāzas kāzās” par tā brīža latviešiem un aktieri no Rīgas izrādi spēlēja Vecpiebalgā, skatītāju simtiem nebija vietas “Vēveru” sētā. Uz vakardienas pirmizrādi Laura Gundara lugai “Latviešu kāzas”, kurā spēlē aktieri no Rīgas, biļetes bija izķertas jau iepriekšējā nedēļā. Tāpēc dramaturga un režisora Laura Gundara veidotā radošā komanda Kaives pagasta “Kalna Antēnu” lielajā rijā šonedēļ “Latviešu kāzas” rādīs vairākas dienas pēc kārtas.
“Druvai” otrdienas vēlā vakarā starp diviem mēģinājumiem izdevās Lauri Gundaru sazvanīt, lai apvaicātos ne tikai par lugas sacerēšanu, bet arī par viņa ieprecēšanos piebaldzēnu Putniņu dzimtā, darbu rakstnieku, brāļu Kaudzīšu novadā, kā arī savu divu dēlu audzināšanu piebaldzēnu garā. – Pagājušajā vasarā rīkotajos Vecpiebalgas novada kultūras svētkos, kas ilga nedēļu, mēs katru dienu braucām pa novadu, visu skatīdami. Tad arī ieraudzīju “Kalna Antēnu” milzīgo riju. Uzreiz radās ideja, ka te ir laba vieta ļaužu pulcināšanai vasarā un teātra spēlēšanai. Man jau ļoti sen bija doma, ka Latvijā nav tādas izrādes, kas spēlējama tieši laukos, kas stāstītu par mūsdienu laukiem. Man šķita, ja kāds režisors arī veido iestudējumu par
laukiem, tad pievēršas veciem laikiem. Beigu beigās tagadējiem rīdziniekiem jāliek saprast, ka visi nedzīvo Rīgā, daļa latviešu dzīvo laukos. – Vai, rakstot lugu “Latviešu kāzas”, jūs līdzīgi kā brāļi Kaudzītes noskatījāt Piebalgā konkrētus personāžus, dokumentējāt mūsdienu piebaldzēnu raksturus? – Es nepretendēju par savu literāro veikumu saņemt tik tiešu salīdzinājumu ar brāļiem Kaudzītēm. Un vispār – kādi vairs šodien laucinieki un pilsētnieki? Viss samaisījies. Arī tā tēma ir mūsu izrādē. Visi taču esam no laukiem, cik tad tās pilsētas tālu? Manuprāt, nevaram cilvēkus vairs dalīt pilsētniekos un lauciniekos, ja ir mašīnas, kas ļauj brīvi pārvietoties no vienas vides otrā. – Jūsu sievastēvs jau ir sacerējis pārpratumu lugu par latviešu kāzām. Vai te ievērota kāda pēctecība? – Man par Paula Putniņa lugu nav nekādas informācijas. Nedrīkst laikam tā sacīt, bet es to neesmu lasījis. Arī ietekmējies neesmu. Pagājušajā gadā ķēros pie lugas rakstīšanas, lai radītu cilvēkiem iemeslu
sanākt kopā Piebalgā. Arī mums, desmit latviešiem, kas iesaistīti iestudējumā. – Liela daļa aktieru ir īsti rīdzinieki. Kur viņi Piebalgā šovasar izmitināti? – Daļa dzīvo Vecpiebalgas vidusskolas internātā, bet Dailes teātra aktieris Artis Robežnieks ar ģimeni mūsu mājās. Jānis Jarāns tepat blakus dzīvo, mana sievas brāļa mājās. Esmeraldai Ermalei pašai ir lauku mājas Piebalgā. Mēs mēģinājumus sākām jau Rīgā, bet šeit, Piebalgā, mēģinājumi ritēja trīs dienas. Viss liecina, ka
izrādes būs mans šīs vasaras spilgtākais notikums, varbūt arī citiem tā būs. Man kā dramaturgam un režisoram notikums Piebalgā būs arī ļoti būtisks, jo tā nav tikai teātra uzspēlēšana prieka pēc.
– Jūsu ģimenes – sievas, aktrises Annas Putniņas un dēlu Jurģa (desmit gadi) un Ugas (astoņi gadi) – vasaras parasti aizritējušas Piebalgā. Vai
piebaldzēni jūs pieņem? – Jā, esmu ieprecējies piebaldzēnos, taču kautrējos un nesitu pie krūts, neprasu, lai Piebalgā mani pieņem kā savējo. Taču man kā ienācējam arī pāri neviens nav darījis. Mēs ar Annu un bērniem vasarās dzīvojam atsevišķā mājā, arī pagalms mums ne ar vienu nav jādala. Ja es slikti justos, vasarās uz Piebalgu dzīvot nebrauktu. – Vai ir tālredzīgi laukos rīkot svētkus nedēļas garumā? – Pati ideja man ļoti patīk. Tas, ka nedēļas laikā te saplūst liels skaits atbraucēju, viņi novērtē, kā dzīvo Piebalgā, tas mani pat interesē mazāk. Ir jau visādi joki, nesen Piebalgā satiku pilsētnieku pāri, kuri pliku kāju uz zemes neliek, baidās. Man liekas, ka lielākie ieguvēji no šiem svētkiem ir vietējie iedzīvotāji. Viņiem nekur tālu nav jābrauc, mākslinieki brauc uz laukiem, uzstājas. Kaut vai orķestra “Sinfonietta Rīga” kvartets. Vienreizēji labi! Manuprāt, ļoti būtiski, lai cilvēki pārzinātu ne tikai “Latvijas Radio 2” dziesmu repertuāru, šlāgeri, bet viņiem būtu pieejama arī profesionāla, klasiska māksla. – Ko šovasar vēl esat iecerējis Piebalgā padarīt, varbūt klusā stūrītī ko jaunu sarakstīsiet? – Ideju radošam darbam man nekad nav trūcis.
Piebalgā man ir kluss stūrītis, kur nolīst. Tas arī būs jādara.
– Jūsu puikas aug par piebaldzēniem vai rīdziniekiem? – Gan, gan. Rīgā esot, viņi ļoti bieži prasa: “Kad brauksim uz laukiem?” – Vai ar nodomu sievai savā jaunajā lugā “Latviešu kāzas” iedevāt vīramātes lomu? – Nē, nē, tā nebija (smejas). Tur bija pavisam citi nodomi, nevis tas, ka Anna ir dēlu māte. – Kurā Rīgas teātrī šoruden veidosiet jauniestudējumu? – Jaunajā Rīgas teātrī. Kaut parasti iestudēšanai ņemu lugas tikai no nacionāla repertuāra, šoreiz ir noticis negadījums – iestudēšu amerikāņa lugu. Varbūt tāpēc, ka neviens latvietis vēl nav uzrakstījis lugu par 30 gadniekiem. Mairita Kaņepe
Komentāri