Pāri visam ir liels gandarījums

Šis ir svētku un pasākumu laiks, un cēsnieks Toms Veiss ir cieši saistīts ar tiem. Jau ilgus gadus darbojas radošajā apvienībā “Skudras Metropole”, viņu rīkotie pasākumi katru gadu tiek augstu novērtēti starptautiskos konkursos.

Novembra beigās Romā divas godalgas    – zelta un bronzas – saņēma viņu rīkotais Latvijas – Ukrainas labdarības kopprojekts “Ukraine. Residence of Free­dom”. Novērtējums gūts    prestižajā konkursā “BEA World festival”, kas ir pasākumu industrijas gada centrālais notikums pasaulē, līdzvērtīgs apbalvojums kino industrijas “Oskara” balvai. Kon­kur­sam bija pieteikti 333  darbi no 26 valstīm un 86 pasaulē pazīstamākajām aģentūrām.

– Iepriekšējā gada izskaņā savā Facebook kontā rakstījāt, ka aiziet maģisks gads. Kā rakstīsiet šogad?
– Tikpat maģisks, bet galvenais – ļoti, ļoti piepildīts ar visu iespējamo. Gads pagājis lielā dinamikā, neskaitāmiem pasākumiem, apbalvojumiem. Bet, noliekot ma­lā datus un statistiku, pāri visam ir liels gandarījums.

– Jau ierasts, ka “Skudras Met­ro­pole” no starptautiskiem pasākumiem atgriežas ar god­algotām vietām. Tas nāk tik viegli?
– Tas noteikti nav viegli, aiz katras balvas stāv milzīgs darbs, un cilvēki bieži pat nesaprot, ko tas prasa. To arī nav viegli izstāstīt. Konkurence milzīga, šajos konkursos pretī nāk pasaules lielākie, jaudīgākie zīmoli, kuriem katrs projekts ir miljonus vērts. Un tad esam mēs, kā sakām – latviešu Sprīdīši ar savu darba tikumu un degsmi par to, ko darām. Cīņa ļoti spraiga, bet ir prieks, ka varam ar mūsu oriģinālideju izkonkurēt lielos miljonu budžetus. Ir patiess lepnums, ka Latvijā top jaudīgi koncepti, tehniskie risinājumi, dizaina elementi, oriģināldarbi. Un lepnums par profesionāļiem mums līdzās.

Konkursos piedalāmies tikai ar projektiem, kuri ir tā vērti, kuros ir kaut kas jēgpilns, inovatīvs, atšķirīgs.

– Kā vienmēr tikt pie tām inovatīvajām, oriģinālajām idejām, cik augstu to latiņu var celt?
– Tas ir jautājums, ko uzdodam arī paši sev. Tas ir mēģinājums atklāt jaunus ceļus, jo pašiem ir milzīga interese par lietām, ko darām. Braucam uz pasākumiem, skatāmies, meklējam, tā nonākot pie jauniem risinājumiem. Kon­kursos tiekamies ar jauniem partneriem un, saliekot visu kopā, rodam īsto ceļu, pa kuru iet. Protams, vienmēr ziedojam nedaudz vairāk, nekā iegūstam, jo tas mums vairs nav tikai darbs, bet dzīvesveids. Laikam atslēgas vārds ir “dzīvesveids”, jo ikdienā nemitīgi domājam, ko radīt jaunu, kādu jaunu pasauli atvērt cilvēkiem caur svētkiem, ko rīkojam.

– Pastāv arī kaut kādas robežas?
– Galvenais ierobežojums ir finanšu iespējas, mūsu tirgus ir samērā šaurs un iespējas atsperties nav lielas. Taču ierobežojumi daž­kārt liek meklēt jaunus ceļus, jaunus veidus, lai realizētu ieceri, netērējot milzīgas naudas summas.

Cilvēkiem saglabājas vēlme pēc cilvēcīgām emocijām, tāpēc ejam arī šo ceļu, cenšoties aizskart dvēseles stīgu, tajā pašā laikā meklējot inovācijas, izmantojot tehnoloģijas, kas attīstās ļoti strauji. Mums atliek tikai sekot līdzi, cenšoties atrast to veiksmīgo vidusceļu, kas ļauj savienot cilvēcību ar digitalizāciju. Patiesībā    tas ir liels izaicinājums – atrast labāko esenci starp abiem elementiem.

– Esat aizdomājušies, ko īstenotu, ja būtu neierobežots budžets?
– Esam domājuši, bet īsti nav atbildes, vai tas ir labi vai tomēr ne. Reizēm kādi rāmji, kas uzlikti, spēles noteikumi palīdz daudz labāk, produktīvāk un veiksmīgāk strādāt. Par lielu naudu var izveidot jebko, bet nav teikts, ka tas sasniegs cilvēku, uzrunās viņu, viņa dvēseli. Ir forši, ja ir līdzekļi, lai strādātu labi, kvalitatīvi, bet, no otras puses, tas ļauj atslābt radošumam.
Tagad sevi jāpiespiež atrast veidu, kā ar ierobežotiem līdzekļiem sasniegt    rezultātu, un pilnīgi iespējams, ka dažkārt tas ir pat labāks nekā tad, ja mums būtu neierobežoti līdzekļi.

– Kā sabiedrība, kas apmeklē pasākumus, pieņem radošās ino­vācijas?
– Ir ļoti forši redzēt emocijas, re­akciju, vērtējumu. Mēs cenšamies nedot uzreiz visu pasākumu tikai digitālu, bet gribam rādīt, kurp ejam, kādas ir tehnoloģiju iespējas. Svarīgi arī necensties pašmērķīgi izmantot tehnoloģijas. Panākumu atslēga ir atrast veidu, kā jēgpilni strādāt ar tām, kā integrēt pasākumos.
Ir interesanti redzēt, kā jau šo­brīd, izmantojot papildināto realitāti, varam nojaukt robežas starp reālo telpu un citu pasauli un nonākt kaut kādā vidus pasaulē. Tad ir aizraujoši redzēt emocijas, ko cilvēki piedzīvo caur to. Bet vēlreiz atkārtošu, tas nevar kļūt par pašmērķi, jo tad nav tā dzīvā nerva, kas cilvēkam ļoti vajadzīgs. Ja izdodas atrast vidusceļu, publika ir ļoti pieņemoša.

– Sabiedrība kļūst arvien prasīgāka?
– Mēs pret sevi arī kļūstam prasīgāki, un tikai labi, ja cilvēki prasa vairāk, tas liek pilnveidoties arī mums. Tas neļauj apstāties kādā paštīksmināšanās fāzē, kad liekas, viss ir brīnišķīgi, bet nemitīgi iet uz priekšu un domāt, ko vēl jaunu varam izveidot!

– Esat ne tikai “Skudras Met­ropolē”, bet arī savā pasākumu rīkošanas uzņēmumā “Making Magic”. Cik jāņem vērā klientu prasības, jo, kā reiz teica “Ap­ple” izveidotājs Stīvs Džobss, ja uzklausīsim tikai lietotāju vajadzības, mums joprojām būtu tikai podziņu telefoni.
– Ir atšķirīgi formāti, kādos strādājam, bieži klientu vēlmes jāņem vērā tāpēc, ka ir    tāds darba uzdevums. Taču dažkārt klienti ļoti paļaujas uz mums, uz to, ko radām. Vienmēr meklējam balansu, ņemot vērā pasūtītāja virsmērķi, un parasti    sadarbība izdodas ļoti sekmīga. Tikai zinot, ko klients grib, varam viņa vēlmes piepildīt.

Ir lieliski, ja klienti uzticas un ļauj iet mūsu piedāvāto ceļu. Patiesībā tā attīstās arī pats klients.

– Starptautiskajos konkursos redzat, ko piedāvā citi. No tā kaut ko vērts aizgūt?
– Vispirms jau tur gūstam iedvesmu. Dažkārt redzam idejas, ko paši esam radījuši    pirms daudziem gadiem. Ir ļoti daudz jēgpilnu ideju, uz ko nelūkojamies kā uz ieceri, ko atdarināt, bet kā uz konceptuālu domāšanas veidu. Tagad ir liela tendence runāt par globāliem un izšķirošiem jautājumiem. Kā šogad vērojām Romā, ir daudz pasākumu, kas vērsti uz sabiedrību, kur izšķirošā nav nauda, bet ideja. Īpaši novērtējam pro­jektus, kuriem pamatā daudz svarīgāka ir laba ideja, un pēdējā laikā tādu ir daudz. Konkursi ļauj redzēt, kā citi domā, kā rada idejas, kā izmanto tehnoloģijas jaunajos projektos.

– Vai tas nozīmē, ka pašiem ideju mapīte nemitīgi krājas?
– Tieši tā! Nemitīgi fiksējam to, kas nākotnē varētu noderēt. Tāds brīdis vienmēr pienāk, jo īstās idejas vajag īstajā laikā. Jau tagad, vēl strādājot pie gadumijas svētkiem, prātos ir nākamā pavasara, vasaras lielie notikumi. Lieli projekti top kādu pusgadu uz priekšu. Var teikt, ka līdztekus dzīvojam daudzos gadalaikos un pasākumos.

– Ja tik daudzos notikumos jābūt iekšā kā rīkotājam un dalībniekam, vai kādā brīvā brīdī pašam vēl gribas iet uz kādu pasākumu, sajusties kā apmeklētājam?
– Gribas, un to arī iespēju robežās cenšamies darīt. Pasākumos daudz izmantojam arī gastronomiju, tāpēc ejam uz restorāniem, lai redzētu tendences, kā strādā pavāri. Ejam uz koncertiem, izrādēm, jo tur var uzlādēt savas baterijas. Protams, prasība pēc laba līmeņa ir, nav viegli izslēgt tehnisko, saturisko redzējumu, un tad visu laiku domā, ko varētu uzlabot, kāpēc viņi nav aizdomājušies. Tas nedaudz traucē, bet reizēm tomēr izdodas to atslēgt un vienkārši baudīt pasākumu.