Sagādājuši nepilnu tonnu ekipējuma, pārtiku un dzeramo ūdeni, divi latvieši pašu spēkiem airu laivā šogad šķērsoja Atlantijas okeānu no Namībijas līdz Brazīlijai. Ceļā aizvadīts pusotrs gadalaiks, gandrīz pieci mēneši. Ar vienu no airētājiem, Gintu Barkovski, tiekos Zosēnos, kur galvu reibinošo ekspedīciju viņš izdzīvo vēlreiz, rakstot par to grāmatu.
* Gints Barkovskis. FOTO: no albuma
– Cik viegli bija sagatavoties iecerei braukt pāri okeānam?
– Es tajā laivā ielecu pagājušā gada jūlijā, Kažiks (ceļabiedrs Kārlis Bardelis – aut.) sāka gatavoties ziemā, gadu iepriekš. Startējām 4.maijā. Pāri okeānam aizbraucām faktiski bez naudas. Laivai naudu aizņēmāmies, ja nerēķina to, lielākās izmaksas bija par jūras konteineru, ar kuru nogādājām laivu uz Āfriku. Lielāko daļu visa pārējā mums uzdāvināja, cilvēki saziedoja, piedāvāja atbalstīt ar darbu, kompānijas uzsauca pārtiku…
– Kas citiem no tā, ka jums ziedoja?
– Kaut kādā veidā mēs palīdzējām piepildīt cilvēkiem pašiem savus sapņus. Viens ziedotājs tā arī uzrakstīja: “Man nepietiek drosmes pašam piedalīties, bet es gribu, lai jums izdodas, un tas, ko es varu darīt, ir ziedot jums naudu.”
– Kāpēc devāties šajā ekspedīcijā?
– Tas galvenais klikšķis bija atbilde uz paša jautājumu – kādu gribu redzēt nākamo gadu? Kā iepriekš vai pilnīgi atšķirīgu? Protams, pilnīgi citādu. Starp citiem motivatoriem bija arī atklāsme, ka 50 gadu esmu dzīvojis uz šīs planētas. Visu mūžu uz sauszemes. Bet Zeme ir ūdens planēta. Divas trešdaļas no tās ir okeāns. Sanāk, ka uz šīs planētas nemaz dzīvojis neesmu.
Es droši vien agrāk būtu ceļojis, bet sanāca, ka īstais brīdis bija tagad. Dēli izauguši. Nav pienākumu, kas piesaista. Visa pasaule manās plaukstās, varu darīt, ko gribu.
Esmu sapratis, ka iespējams ir pilnīgi viss. Jautājums ir, ar kādu varbūtību to gribu pieredzēt. Ja spēju definēt – jā, tas ir iespējams un gribu to pieredzēt, tad tā ir ziņa kosmosam. Man patīk, kā Paulu Koelju ir teicis: ja kaut ko no sirds vēlies, visa pasaule slepeni sadodas rokās, lai tev palīdzētu. Tad vienīgais, kas palicis, – sākt darīt.
– Kāpēc izvēlējāties Atlantijas okeānu?
– Man bija vienalga, no kuras ostas, uz kurieni un pār kuru okeānu braukt. Es gribēju iepazīt okeānu. Dienvidatlantijas okeānu pirms mums airu laivā bija šķērsojuši tikai divi cilvēki – viens bija brazīlietis pirms 30 gadiem, otrs – turks pirms četriem gadiem. Šovasar dubultojām šo cilvēku skaitu. Visi startējām no Ludericas. Kad paskatās uz okeāna straumēm, tad top skaidrs, kāpēc izraudzīta tieši šī Namībijas pilsēta. Turklāt tā ir skaista pilsēta – no vienas puses ieskauj okeāns, no otras – tuksnesis. Tuvākā apdzīvotā vieta 300 kilometru attālumā. Man Luderica raisīja asociācijas ar Siguldu. Principā nekādas līdzības – tur tuksnesis, te meži, tur okeāns, te upe. Bet kaut ko siguldisku tajā sajutu.
– Vai apzinājāties, ka okeāns ir neparedzams, var kļūt pat bīstams?
– Uz okeānu devos kā balta lapa. Kārlis ir profesionāls piedzīvojumu meklētājs, vairāk iedziļinājās šādas ekspedīcijas niansēs, es apzināti nelasīju grāmatas, lai, pirmkārt, neiespaidotos savai grāmatai, otrkārt, lai neiespaidotos okeānam. Kāds tas ir, tādu arī gribēju redzēt. Bez iepriekš izveidotiem priekšstatiem. Negribēju ar savām domām iespaidot okeānu, kādam tam ir jāizskatās. Ļāvu tam dabiski izpausties.
– Tā izvairījāties arī no vilšanās.
– Piekrītu, tomēr vienu vilšanos nācās piedzīvot. Bijām iedomājušies, ka simts dienās šķērsosim okeānu. Kad pagāja divarpus mēneši, nebijām vēl veikuši pat pusi distances. Bija brīži, kad divu dienu laikā vien divas jūdzes tikām uz priekšu, jo vienu dienu tikām atmesti atpakaļ. Nepārtraukti lauzāmies cauri sānu viļņiem. Tad bija grūti akceptēt faktu, ka pēc divām nedēļām vajadzēja finišēt, bet vēl pusē neesam. Aizdomājos – kurā gadā mēs vispār tiksim ārā no šejienes. Tobrīd nebija runa par pārpeldēšanu, bet vispār ārā tikšanu no okeāna (smejas). Visā ceļā sānu vējš pa virsu uzmeta pusotru tūkstoti kilometru.
Aizkavēja arī furunkuli – zemādas audzēji, kas ir jūrnieku slimība. To raisa vitamīnu trūkums, fiziska slodze. Asinis sabiezē un veidojas zemādas augoņi. Kādu laiku augonis briest, tad izmetas virsādā kā strutaina pumpa. Tas ir ļoti sāpīgi. Kažikam tādi bija 80. Medikamenti beidzās jau pirmajā mēnesī. Tad sākām stopēt kuģus.
– Kā to var paveikt?
– Stopējām tādus, kas bija mūsu kursā. Varējām uzrunāt tos kuģus, kas bija tuvāk par septiņām jūdzēm (ap 12 km – aut.), jo tik tālu vilka mūsu rācija. Apturējām divus kuģus, trešais pats pieturēja, lai gan mums neko nevajadzēja. Par katru kuģi savs stāsts. Ceturto kuģi gribējām naktī stādināt, bija miglains laiks, kapteinis pateica, ka nestāsies. Spriedām, ka tā arī labāk, jo pie viena kuģa laiva jau uzsita degunu. Lai arī mierīgs, bet laiks bija lietains. Sānu vilnis sita mūs pret bortu, un tad bija Lindas buča tankerim (par Lindu nodēvēta laiva – aut.). Turpat okeānā lāpījām, lai ūdens nesūcas iekšā. Stādinot kuģus, ar airiem stūmāmies prom, lai vilnis netriec pret kuģi un nesadragā mūs. Vienlaikus bija jābūt kuģim blakus, jo pa virvi padeva maisus ar mantām. Izrādījās, pēc četriem okeānā pavadītiem mēnešiem lielākais izaicinājums bija pārtika. Spriedām, kāpēc nepaņēmām līdzi sausiņus, konservus, ķiplokus…Tā bija īsta delikatese, kad jūrnieki iedeva zivju konservus vai lavašu ar Filadelfijas sieru. Pārtikām no dehidrētas pārtikas, kurai uzlējām karstu ūdeni. Protams, līdzi bija arī šokolāde, rieksti…
– Vētras nācās pieredzēt?
– Jautājums, kurā brīdī vējš skaitās vētra? Vienalga, kāda ir definīcija, mums nebija mērinstrumenta, lai vēja stiprumu mērītu.
– Bet pēc sajūtām?
– Kad lūdzām, īsziņās caur satelīttelefonu draugi sūtīja prognozes, cik stiprs vējš pie mums rādās. Stiprāko vēju, ko pieredzējām, bija 30 mezgli stundā. Pēc Boforta skalas, kurā ir 12 gradācijas un pēdējā ir taifūns, mēs bijām septītajā gradācijā. Pāris reižu bija 20 mezgli stundā.
Kad bija 15 mezgli, kas atjautīgi nodēvēts par “rowers frendly” (airētājiem draudzīgs – tulk.), nekādu frendly gan nejutu. Bet bija nianse – mums bija sānu vējš. Kad tas pagriezās no aizmugures, tad sapratu, par ko ir runa.
– Kā okeāna viļņos divatā sadzīvots piecus mēnešus, turklāt tik ierobežotā telpā?
– Īstenojām dubulto solobraucienu. Mēs dzīvojām maiņās. Divas stundas viens airēja, divas otrs. Viens airē, otrs kabīnē guļ. Pa dienu, kad beidz airēt, taisa ēst. Kad viens šiverēja virtuvē kabīnes priekšā vai mazgāja drēbes, tad sarunājāmies. Diennakts skatījumā kopā būšana bija divas, trīs stundas. Diennakts garums tikpat kā nemainījās. Sešos saule rietēja, sešos ausa. Ceļojām pusotru gadalaiku. Nevienu mirkli nejutu ierobežojumu telpā. Drīzāk otrādi – apkārt ir nepārtraukts horizonts. Uz sauszemes tādu neredzēt. Garlaicīgi nebija, jo bija, ko darīt. Jāstūrē, jācīnās ar viļņiem. Katrs vilnis ir citāds. Iemācījos sarunāties ar okeānu. Labi varēja vērot lietus mākoņus. Dažkārt tīšuprāt airējām to virzienā, lai atveldzētos, lietū nomazgātos.
– Jums bija kāds plāns, ja gadītos ekstrēma situācija?
– Kādā trešajā nedēļā pēc diviem antibiotiku kursiem Kažikam atkal sākās furunkulu uzliesmojums. Bija jautājums, vai vispār izvilks līdz otram krastam. Viens variants bija evakuēt viņu uz kuģa, bija arī cita izvēle – nedēļas attālumā Svētās Helēnas sala. Kažiks kā kapteinis pieņēma lēmumu turpināt braukt.
Otrs moments bija 5. septembrī pie Brazīlijas. Vilnis mani iemeta bortā un salauzu ribas. Tad likās – nu gan ir jautri. Taču bijām samērā netālu no krasta. Divas dienas nosēdējām uz enkura, tās padzīvoju, dzerot analgīnu. Uztaisījām šinu no plastmasas kannām un nostiprinošām štropēm. Tā pēc divām nedēļām, 23. septembrī, arī finišēju.
– Cik liela nozīme laivai bija jūsu ekspedīcijā?
– Tā bija trīssavienības daļa. Turklāt ļoti pieredzējusi. Pirms mums tā okeānu bija šķērsojusi jau trīs reizes. Linda palika Brazīlijā un gaida atkal atgriežamies Kažiku, lai dotos pāri Klusajam okeānam.
– Kādas sajūtas ir pēc okeāna šķērsošanas? Cik ilgi to pietiks?
– Ir gandarījums, prieks. Mulsums mazliet. To neizstāstīt. Kad pabeigšu grāmatu, tad skatīšos, kā tālāk dzīvot. Pēc brauciena iesaiste realitātē palikusi mazāka. Saasinājusies sajūta vairāk vērot, nekā pārdzīvot dzīvi.
Komentāri