Olga Jevsejeva glezno visu savu mūžu. Cik nu viņa spēj atsaukt atmiņā, no tā laika viņa ir zīmējusi, gleznojusi visur, kur vien bijis iespējams, pat uz sienām, par ko saņemti rājieni no mātes.
Māksliniece dzimusi skaistā Latgales pilsētiņā – Krāslavā, nesen pārcēlusies uz dzīvi Cēsu novadā, Zaubē. Nesen zaubēnieši varēja redzēt viņas darbus vietējā kultūras namā.
Olga rada portretus, ainavas, klusās dabas, un gleznas top arī pēc speciāla pasūtījuma. Māksliniece sarunu uzsāk ar atzīšanos, ka ļoti nemīl par sevi runāt. Tādēļ cenšamies to noturēt īsu, kodolīgu, un par mākslinieces dvēseles pasauli lai vairāk stāsta viņas darbi.
– Jūs esat gleznotāja, portretiste. Kā pati sevi raksturotu?
– Gleznoju patiešām visu mūžu. Izglītību sākotnēji ieguvu Latgalē. Krāslavā visus skolas gadus gleznoju, piedalījos olimpiādēs, konkursos un pabeidzu mākslas skolu. Daugavpilī pabeidzu Daugavpils Mākslas vidusskolu “Saules skola”, kur ieguvu specialitāti – apģērba dizainers. Vēlāk to papildināja mācības Daugavpils Universitātē, kur 2008.gadā ieguvu maģistra grādu mākslas zinātnē. Esmu strādājusi Baltijas starptautiskās akadēmijas Daugavpils filiālē par zīmēšanas, gleznošanas lektori, Rīgā, bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”, pasniedzu rokdarbu un dizaina nodarbības. Tāpat cenšos vadīt nodarbības savā studijā Rīgā, kas diemžēl kovida dēļ tagad nav iespējams. Esmu arī “Radošuma attīstības centra” dibinātāja un īpašniece. Tāpat regulāri piedalos izstādēs. (Smaida.) Grūti tā par sevi pastāstīt. Esmu pieradusi radīt.
– Jūs esat dzimusi un uzaugusi Latgalē, bet pašlaik dzīvojat Cēsu novadā, pareizi?
– Jā, nesen nopirku māju Zaubes pagastā. Nu jau būs pieci gadi, kopš šeit dzīvoju. Būtībā braucu garām tai vietai, ļoti iepatikās, iekrita sirdī, tad nu sapratu, ka vēlos šeit dzīvot. Šī tomēr ir Purvīša dzimtā vieta, te patiešām ir ļoti, ļoti skaisti.
– Pirms tam dzīvojāt Rīgā?
– Jā, pirms tam Rīgā.
– Rīgā daba šķiet diezgan patālu.
-Tur tā lieta. Man daba ir ļoti tuva. Rīgā gan atstāju savu studiju. Ir doma arī Zaubē rīkot kaut kādas nodarbības, seminārus, plenērus. Tas būtu jauki.
– Jūsu specialitāte, ko ieguvāt Daugavpils Universitātē, ir tieši glezniecībā?
– Jā, esmu gleznotāja.
– Pastāstiet par iedvesmas avotiem. Kur smeļaties radošo enerģiju?
– Noteikti dabā. Protams, iedvesmo arī cilvēki – to dažādība raksturos, niansēs. Protams, man ļoti tuva ir klasika – Rozentāls, piemēram. Gan reālisms, gan impresionisms, kaut kāds tāds abu savienojums man arī ļoti patīk.
– Gleznošana, kā saprotu, jums ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas nodarbju sastāvdaļu. Kā notiek radošais process?
– Es gleznoju katru dienu un visu laiku. Dāvinu gleznas draugiem, tuvajiem cilvēkiem. Bez tā laikam ikdiena vairs nav iedomājama. Cenšos nemitīgi sevi pilnveidot galvenajā žanrā – portreta veidošanā, taču gleznoju arī ainavas, klusās dabas, veidoju ilustrācijas grāmatām, karikatūras, sienu gleznojumus. Jāsaka jau, ka mans gleznošanas stils ir dažāds, katrs darbs top pavisam citādā noskaņā. Varu pat to iesākt ar vienu domu galvā, bet pabeigt jau ar pilnīgi kaut ko citu. Tas process tāds mainīgs, plūstošs. Man šķiet, ka arī visa manas dzīves tieksme ir dot mākslas vērotājiem iespēju priecāties, baudīt, atklāt viņiem savu dvēseli. Visvairāk jau gribas, lai dzīvē būtu krietni vairāk to priecīgo, gaišo un skaisto notikumu. Arī gleznai tādai jābūt. Jāprot iepriecināt skatītāju, dot iespēju šo skaistumu baudīt. Es arī uzskatu, ka ikvienam māksliniekam piemīt pašam savs, unikāls rokraksts, tāda kā firmas zīme, kas saplūst ar viņa dzīves redzējumu un atklāj smalku, subjektīvajai izjūtai attiecīgi definētu vērtību diapazonu.
– Tātad mākslas darbs paver iespēju ielūkoties cita cilvēka būtībā? Vai gleznošana arī ir jūsu galvenais iztikšanas avots?
– Vispār jau jā. Gleznas, to pārdošana, pasūtījumi – gan portretiem, gan ainavām, gan dažādiem citiem mākslas darbiem, tai skaitā uz ārzemēm. Pati veicu arī ierāmēšanas darbus, arī tā ir papildu nodarbošanās, kas dod zināmus ienākumus. Agrāk, pirms “Covid 19”, bieži organizēju un vadīju nodarbības, bet pašlaik to nedaru, jo pastāv valstī pieņemtie ierobežojumi, un, jāatzīst, tomēr arī pati baidos no šīs saslimšanas.
– Bieži vien dzirdams, ka mīlestība pret mākslu vai radošām lietām kopumā sakņojas ģimenē. Vai arī jūsu gadījums pieder pie šiem?
-Jā, gleznoja vectēvs (smejas). Arī mana māsīca ir māksliniece, tā kā tas nepārprotami ir ierakstīts mūsu asinīs. Atceros, ka bērnībā māte bāra mani, teica, lai nezīmēju uz sienām, bet man, tolaik bērnam, bija vajadzīgs izpausties. Bērniem ļoti svarīgi, lai pieejamas krāsas un instrumenti, lai attīstītu savu māksliniecisko pusi.
– Vai jūs mācāt arī bērnus? Kad pandēmija beigsies, tad, cerams, dzīve varēs atkal atgriezties vecajās sliedēs.
– Jā, noteikti, ar lielu prieku mācu bērniem gleznot un zīmēt, veidot ilustrācijas. Bet tagad tiešām viss ir apstājies, jo pandēmijas dēļ uzliktie ierobežojumi jau visu to liedz.
– Saprotu, ka ir arī jūsu radīti darbi, kas aizceļojuši plašajā pasaulē.
– Tā kā es gleznoju tiešām ļoti daudz, tad, jā, ir darbi, kas aizceļojuši un atrodas privātkolekcijās ASV, Krievijā, Eiropas valstīs. Latvijā arī mani darbi daudz tiek pārvadāti no vienas vietas uz citu. Piedalos izstādēs, kas ceļo, arī tagad mani darbi atrodas kādā no tām. Esmu bijusi arī Jāzepa Pīgožņa ainavu glezniecības balvas dalībniece. Arī tagad ceļojošā izstāde, kurā ir mani darbi, sāka ceļu ar Sv.Pētera baznīcu Rīgā, tad devās uz Preiļiem un pašlaik ir Rēzeknē.
– Vai Zaubē dzīvojat ar visu ģimeni?
– Pagaidām es braukāju no Rīgas uz Zaubi un atpakaļ un diezgan bieži dodos arī uz Latgali, lai apciemotu māti. Liela braukāšana jau sanāk, bet tāda ir mūsdienu dzīve. Ļoti ceru, ka laika būs mazliet vairāk, jo ceru atjaunot šo māju.
– Vai īpašums ir vēsturisks?
– (Pasmaida.) Laikam jau. Cik zinu, tā senāk bijusi ambulances māja. Ēka ir liela, darba tajā būtu jāiegulda daudz, cenšos visu izdarīt pati – lēnām, bet darbojos. Arī dārzs pie mājas ir bijis liels un skaists, palēnām cenšos tam atgriezt dzīvību un krāšņumu. Bet atkal jāsaka – pandēmijas dēļ kaut kā līdzekļu un laika tam nepietiek. Ļoti ceru, ka drīz varēsim atgriezties tādā dzīvē, kāda tā bija agrāk.
Komentāri