Cēsnieks Andris Vilders šogad atzīmēja 75. jubileju. Viņa muzikālā darbība un ieguldījums ir ļoti daudzveidīgs: vadījis estrādes un vokāli instrumentālos ansambļus, strādājis kā koncertmeistars tautisko deju kolektīvos, bijis mūzikas pedagogs skolās, dziesmu aranžētājs un vēl, un vēl.
– Vai jau bērnībā zinājāt, ka nākotnes ceļu saistīsiet ar mūziku?
– Nepavisam! Mācījos Cēsu 1.vidusskolā fizikas un matemātikas klasē. Tad sāku spēlēt Cēsu pienotavas orķestrī, tad mūs uzaicināja Cēsu Kultūras nama patstāvīgajā orķestrī, tur darbojāmies daudzu gadus. Es spēlēju klavieres un trombonu. Orķestris Kultūras namu apgādāja ar balles deju mūziku katru nedēļas nogali, uzstājoties brīvdienās – astoņas reizes mēnesī. Mūsdienās tādi brīnumi vairs nenotiek! Un tajā laikā cēsnieki aktīvi nāca uz ballēm, visiem bija prieks.
– Kā ritēja jūsu mūziķa gaitas?
– Īsu brīdi mācījos Cēsu Mūzikas vidusskolā, bet, viens un divi, tiku ārā, jo šlāgerdziedātājus galīgi necieta. Tad iestājos Kultūras izglītības un darbinieku tehnikumā (tagad – Kultūras koledža). Tas laiks bija fantastisks, pedagogi bija lieliski savā jomā. Uzskatu, man ļoti palaimējās, ka aizgāju mācīties uz Rīgu, jo šaubos, ka Cēsīs būtu ieguvis tādas zināšanas. Pēc tam bija Latvijas Konservatorija (tagad – J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), kur gadu mācījos spēlēt sitaminstrumentus. Atklāju, ka tie nav mani mīļākie instrumenti, jo patīk klavieres. Un tā augstāko dokumentu mūzikā nesaņēmu, bet to nenožēloju, jo dzīve aizveda uz aranžēšanu.
– Un kā nonācāt līdz aranžēšanai?
– Pēc tehnikuma beigšanas vadīju Cēsu estrādes orķestri, varēju izpausties. Ļoti daudz klausījos ārzemju ierakstus. Melodisko basa līniju. Vienu vārdu sakot, visus tos “trikus” apguvu lēnā garā, daudzu gadu garumā. Ļoti daudz pats strādāju ar sevi un mūziku.
Pirms gada beidza pastāvēt skolas Taurenē un Inešos, kur vadīju bērnu popgrupas, arī tām veidoju aranžijas, tas nekas, ka esmu opītis (smejas). Inešos vadīju bērnu ansambli – popgrupu “Kikī”, kas guva atzinības dažādos konkursos.
– Ko mācījāt skolā, un kā ir būt mūzikas pedagogam mūsdienās?
– Ne tikai bērnu ansambļu vadītājs biju, bet mācīju arī mūziku, īpaši klasisko, kas ir pamats daudziem citiem mūzikas žanriem. Es pret bērniem biju atklāts, un bija tāds gadījums… Skolēni man teica: “Skolotāj, mums tā klasiskā mūzika riebjas!” Bet es atbildēju, ka man jāstrādā pēc programmas, tomēr viena izeja ir – ja atnesīs no ģimenes ārsta zīmi, ka no klasiskās mūzikas metas pumpas vai sāp vēders, tad domāsim, kā to lietu risināt tālāk. Bet, protams, neviens to zīmi nedabūja un turpinājām mīlēt klasisko mūziku tāpat (smejas).
Es ne tikai mācīju viņus, bet bērni mācīja arī mani. Uzzināju no viņiem vairāk par to, kas notiek viņu iecienītajā latviešu un ārzemju popmūzikas žanrā – bija jābūt apritē.
– Padalīsieties ar kādu interesantu notikumu no savas muzikanta dzīves?
– Tādu gadījumu ir daudz! Bet, piemēram.. Jauns būdams, bieži spēlēju kāzās. Un cik tad var spēlēt vienu un to pašu? Sāku improvizēt un variēt, un vienās kāzās pienāk klāt tāds vīrietis cienījamos gados un saka: “Zini, es arī savos laikos biju muzikants. Klausos, tev sanāk. Sākumā spēlēji pat ļoti labi, bet tad tev, dēliņ, galīgi viss sajuka. Neuztraucies! Tu vēl jauns – paspēsi visu iemācīties!” Lūk, tādu kuriozu atceros.
– Kādu mūziku pats klausāties?
– Ļoti daudz ko! Piemēram, grupas “Tautumeitas” vai “Triānas parks” – ļoti daudz interesantu lietu mūzikā parādās, ieklausos un mācos. Ar tādu mazu ironiju skatos uz šlāgerdziedātājiem. Šobrīd šlāgeri ir tādi pieticīgāki, piezemētāki, varētu pat teikt, ka degradējušies. Salīdzinājumā ar tiem laikiem, kad mēs spēlējām, tāda līmeņa mūzika, šeit runāju par vieglāko šlāgeri, nemaz netika tālāk par savu ciemu. Nav nekādas cenzūras. Tagad var spēlēt, ko un kā gribi – tauta ņem pretī visu. Agrāk bija kvalifikācijas skates, deju mūzikas ansambļiem vienreiz gadā obligāti bija jāiziet tarifikācija. Žūrijā bija nopietni profesionāļi, ansambļiem varēja piešķirt trīs kategorijas. Ar trešo kategoriju varēja spēlēt savā kolhozā, ar otro – drīkstēja braukt pa rajonu muzicēt, bet ar pirmo – pa visu Latviju. Tāda bija tā kārtība.
Vēl, protams, ļoti daudz klausos džezu. No radiostacijām visiecienītākā ir XO FM. Protams, klasiskā mūzika arī ir manu interešu lokā. Tā kā pats pēc dabas esmu romantiķis, tad ļoti patīk klausīties romantisku mūziku.
Kad aizbraucu makšķerēt, klausos dabas mūziku, klausos, kā dzied putni. Esmu aizbraucis relaksēties, lai saņemtu dabas dzīvo harmoniju.
– Tātad vaļasprieks ir makšķerēšana?
– Man patīk makšķerēt, bet esmu hobija makšķernieks, nevis “gaļas”. Es nešķiroju zivis. Lielākā līdaka šogad, ko noķēru, bija četrus kilogramus smaga. Tuvākajā apkārtnē makšķerēju Ungura ezerā, Lielezerā pie Limbažiem. Ir arī tāds skaists ezers Nedzis – Inešu pusē. Un tad, kad iznāk aizbraukt līdzi Tālim Jaunzemim uz Norvēģiju, tad tur arī makšķerējam pa fjordiem. Ir ļoti liela atšķirība starp makšķerēšanu Norvēģijā un Latvijā. Kad pirmo reizi aizbraucu uz turieni, mani vieglie Latvijas vizulīši nederēja. Norvēģijā makšķerēšana notiek septiņdesmit metru dziļumā, bet pie mums jau septiņi metri skaitās dziļi.
– Kādas jaunākās ieceres mūzikā?
– Tagad ar Vilni Auziņu strādājam pie jaunā instrumentālā albuma “Nostalģija II”. Mums kopā būs četri albumi – “Nostalģija Ziemassvētkos”, “Atmiņu lietus” un “Nostalģija”.
Mana diena sākas piecos no rīta. Ap pulksten sešiem sēžos pie sintezatora un muzicēju līdz pusdienlaikam. Kad deviņos no rīta zvanu Vilnim, lai dabūtu uz ģitāru vai saksofonu, viņš vēl vārtās pa gultu! Tik ilgu gulēšanu nevaru saprast, jo man visskaistākais darbs iznāk no rīta un pēc pieciem vakarā. Pa dienas vidu nav jēgas, neskan. Pēc pusdienām nekas radošs vairāk nesanāk, jo pēc dabas esmu cīrulis.
Joprojām spēlēju arī vokāli instrumentālajā ansamblī “Kaugurieši”, tā vairāk ir šlāgermūzika. Ansamblis izveidojies kolhoza laikos Kauguru pusē, bet nosaukumu nemainījām, jo tā mūs pazīst arī Cēsu pusē. Par savu mūziķa mājvietu šobrīd uzskatām kultūras biedrību “Harmonija”, tāpēc vēl nesen, 20. oktobrī, sadarbībā ar biedrību sniedzām koncertu un prezentējām kompaktdisku “Atmiņas vasarai” Vidzemes koncertzāles Kamerzālē.
– Kā raksturotu savu mūziku? Un kura dziesma varbūt pašam ir vismīļākā?
– Esmu pēc dabas romantiķis, tāpēc arī mūzika tāda. Tehniskā ziņā man ļoti tuvs ir topošais jaunais albums, mēs ar Vilni paši sev “piesienamies” detaļām, jo redzam, ka albums var izskanēt Latvijā. Dziesma “My way” jaunajā albumā būs tāda mīļa, bet kaut ko konkrētāk grūti atbildēt, jo visi skaņdarbi ir svarīgi.
– Kur smeļaties iedvesmu un enerģiju šādai muzicēšanai?
– Es vienkārši daru, jo man tas patīk un tā ir mana profesija. Laimīgi ir tie cilvēki, kuriem hobijs un darbs ir uz viena plauktiņa, nevis tie, kuriem darbs ir pa dienu, bet hobijs ir vakarā. Man tas viss ir kopā – darbs un hobijs!
– Ko novēlētu klausītājiem?
– Nāciet uz koncertiem tikai tad, ja jums patīk tas, ko mēs darām. Ja nepatīk, labāk nenāciet (smejas)!
Komentāri