Latviešu folklorā visvairāk apcerētais un apbrīnotais mūzikas instruments ir kokle, ar ko saistās ne tikai senākās, visvairāk izpētītās spēles tradīcijas, bet arī inovācijas un jaunrade.
Kokles spēli ir iespējams mācīties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur instrumentu spēli šobrīd apgūst vairāk nekā desmit audzēkņu. Šī gada kokles klases absolvente Samanta Ceruka stāsta:
“Kokle ir mans ceļvedis uz harmoniju un saskaņu ar sevi, arī folklorā šis instruments tiek dēvēts par dvēseles instrumentu. Kokle sakustas, un sakustas arī pats spēlētājs. Reizēm man ir vieglāk paust savas emocijas mūzikā, nekā izrunājot tās vārdos. Etnogrāfisko kokļu meistars Ģirts Laube ir sacījis: “Koklētājs atrod atslēgu pie kokles dvēseles caur savu dvēseli.””
Samanta ir 21 gadu jauna praulēniete, kuru uz Cēsīm atvilināja muzicēšana. Līdztekus koncertkoklei jauniete spēlē un apgūst etnogrāfisko kokli un darbojas popfolka grupā “Sintēze”. Viņa savu turpmāko dzīvi vēlas saistīt ar muzicēšanu.
Ilzei Žvartei, Austrumlatvijas reģiona koklētāju ansambļu virsvadītājai un Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas kokles spēles skolotājai mācīšana jau vairākus gadus ir tiešais darbs, pienākums un arī atbildība. “Mācīt spēlēt kokli, mācīt diriģēt un spēlēt kokli pašai sniedz fantastiskas sajūtas un emocionālo pacēlumu. Tas ir pozitīvs lādiņš, jo kokles skaņām ir spēcīga enerģētika.”
A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola ir vienīgā vieta Cēsu pusē, kur apgūt kokles spēli. Ilze Žvarte atklāj: “Ir liels pieprasījums pēc kokles spēles skolotājiem, jo daudz bērnu, jauniešu un pat pieaugušo vēlas apgūt šī instrumenta spēli. Piedāvājumu nodrošināt grūti, bet priecē, ka cilvēkiem ir interese.”
Samanta Ceruka kokli spēlē jau kopš astoņu gadu vecuma: “Sanāk, ka šo instrumentu mācos un spēlēju trīspadsmit gadus. Kokles spēles prasmi sākotnēji apguvu Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā pie skolotājas Ineses Ābolas. Manas mammas neizlolotais bērnības sapnis bija prast spēlēt kokli. Šis bija iemesls, kāpēc viņa man neviļus aicināja mācīties spēlēt tieši šo mūzikas instrumentu. Pēc 10. klases nolēmu kokli apgūt profesionālākā līmenī, tāpēc iestājos Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur kokles spēli apguvu pie skolotājām Ilzes Žvartes un Ievas Lapšānes, un šogad skolu absolvēju.”
Kas pamudināja Ilzi Žvarti apgūt kokles spēli? To viņa pati nemaz nezina. “Mācījos tagadējā Cēsu 1.pamatskolā un 3.klasē izdomāju, ka vēlos mācīties spēlēt kokli. Pirms tam ar šo mūzikas instrumentu nebija nekādas saskarsmes. Ļoti priecājos, ka mana skolotāja Ruta Bērziņa ielika pamatus un mīlestību uz spēlēšanu, un nu jau vairāk kā četrdesmit gadus dzīvoju ar šo dvēselisko mūzikas instrumentu.”
Par savām uzstāšanās reizēm un piedzīvojumiem I.Žvarte dalās atmiņās: “No skolas laikiem visspilgtāk atminos dalību konkursā Gulbenē, kur ieguvu 3.vietu. Spēlēju “Div`dzelteni kumeliņi”, un to visu atskaņoja Latvijas Radio. Tajā laikā tas bija liels notikums un arī liels pārdzīvojums, jo pati dzirdēju, kā vienu noti nospēlēju nepareizi”.
Abas koklētājas atzīst, ka vissaviļņojošākie brīži ir tie, kad vairāki simti koklētāju vienlaicīgi atrodas uz skatuves un muzicē kopā. Viens no šādiem īpašajiem brīžiem ir iespēja piedalīties gan pieaugušo, gan bērnu un jauniešu Dziesmu un deju svētkos Kokļu mūzikas Lielkoncertā. Protams, var kokli spēlēt arī individuāli un ansamblī. S.Ceruka atzīst: “Katra reize, spēlējot kokli uz skatuves, ir kā piedzīvojums, tomēr labprātāk izvēlos spēlēt ansamblī. Protams, vienmēr būs uztraukums, bet muzicēšana ansamblī sniedz prieka sajūtu, ka uz skatuves atrodas vēl kāds atbalsta plecs, kuram patīk tas, ko dara. Ikkatru gadu visos Latvijas reģionos notiek kopspēles pasākumi, kuros piedalās vairāk nekā simts koklētāju. Šie koncerti, kā arī citi festivāli, ikvienam koklētājam ir svarīgi un aizraujoši – programmas gatavošana, garie mēģinājumi un pēc tam arī brīnišķīgie koncerti. Tajos ir sajūta, ka visi koklētāji var vienoties mūzikā kā viena liela un laimīga ģimene.”
Abas koklētājas ir vienisprātis, ka ikviens var apgūt kokles spēli. Tomēr, lai iemācītos, ir jābūt vēlmei, pacietībai un gribasspēkam, jo mācību process prasa laiku un cītīgu darbu. “Protams, neaizmirstama sastāvdaļa ir mīlestība pret tautas mūziku – tautasdziesmas, dejas – tas viss ir cieši saistīts ar kokli,” papildina Samanta. Turklāt, ja vēlas sajust maģisko sajūtu, vispirms jāizdomā, kādu kokli apgūt – etnogrāfisko vai koncertkokli. Etnogrāfiskā kokle ir “atnākusi” no 8., 9.gadsimta līdz mūsdienām, tā ir mazāka, tai ir no piecām līdz 15 stīgām, un to var paņemt klēpī. Uz etnogrāfiskās kokles var iemācīties spēlēt akordu pavadījumus dziesmu un deju melodijām. Koncertkokle piedāvā plašākas iespējas – koklei ir 32 līdz 34 stīgas, tā ir lielāka un vairāk domāta “lielajai skatuvei. ”
S.Ceruka, daloties pieredzē, stāsta: “Mūsdienās, lai iemācītos spēlēt koncertkokli, visieteicamākā vieta, kur to apgūt, būtu mūzikas skola. Koncertkokles iegāde ir dārga. Lielākā daļa Latvijas mūzikas skolu piedāvā izīrēt šo instrumentu, dodot iespēju visiem bērniem mācīties spēlēt šo kokli. Lielu popularitāti ir guvušas etnogrāfiskās kokles jeb “mazās” kokles. Šo instrumentu var iemācīties spēlēt gan pašmācības ceļā, gan folkloras kopās vai privātstundās. Lielu ieguldījumu un mācību materiālus etnogrāfiskajām koklēm ir sniedzis Ansis Jansons, kurš pats ir etnogrāfiskās kokles spēles virtuozs. Viņš arī izveidojis Rīgā kokļu studiju “Kokļu mežs”, kur ikviens, kurš vēlas iemācīties etnogrāfisko kokli, var droši doties spēlēt.”
Komentāri