Kluba „Lenči”, kas saimnieko Pārgaujas novadā, mednieki mitinās Vladimira Uzulēna īpašumā. Padomju laiku fermas ēkā vienā galā ierīkota kautuve un atpūtas telpa, piebūvēta neliela nojumīte, lai siltākā laikā varētu mierīgi pasēdēt arī laukā. Izrādot mednieku apmešanās vietu, Vladimirs teic, ka nekā šika jau nebūšot. Viss esot vienkārši, bet pietiekami ikdienas vajadzībām. „Kolektīvam iepriekš bijušas divas citas apmešanās vietas, bet pēdējos desmit gadus pastāvīgā vieta ir pie manis. Vispirms mūsu bijušais kolektīva vadītājs Jānis Grūbe, ieguldot daudz personīgo līdzekļu, izbūvēja kautuvi. Tajā ir betonēta grīda, kas viegli kopjama, pie sienām plaukti, ir bluķis gaļas sadalei un galdi. Ir krāsns, kur varam uzsildīt ūdeni un uzcept akniņas. Arī paši slapjā un aukstā laikā varam siltumā pasildīties,” stāsta mednieks un ved parādīt atpūtas telpu.
Tā nav liela, bet pietiekami plaša, lai ievietotu lielu galdu un nodrošinātu kolektīvam iespēju pēc medībām kopā pasēdēt. Uzmanību piesaista pie sienas piespraustais karogs, kas ir kolektīva mednieka dāvana. „Domājām, kā tad kautuvē sēdēsim? Tā tapa ideja izbūvēt līdzās vēl vienu telpu kā atpūtas zāli. Laukā ir nojumīte, kura gan pagājušajā ziemā sagāzās, nācās atjaunot. To arī faktiski paveica bijušais kluba prezidents Jānis Grūbe,” stāsta mednieks un norāda, ka katrs mednieks cenšas ieguldīt līdzekļus un savu darbu, lai mednieku mājas telpas uzturētu kārtībā. „Atpūtas zālē plānojam nelielu kosmētisko remontu, viss jau nodzīvojas. Bija ideja arī izbūvēt atpūtas telpas, kurās būtu gultas. Tās tādiem pavisam sagurušiem medniekiem varētu noderēt, bet laikam jau šo ideju nerealizēsim. Tik traki nepieciešams jau tas nav,” joko Vladimirs.
Viņš norāda, ka medniekiem apmešanās vieta ir būtiska, un to visvairāk novērtē tie, kuri dabūjuši ziemā, salā un aukstumā nomedīto dzīvnieku apstrādāt mežā teju zem egles. „Pats esi nosalis, slapjš, gaļa netīra. Cita lieta, ja visi kopā var atbraukt uz mednieku māju, parunāties, apstrādāt medījumu, ļaut gaļai padzist… Viss notiek, kā pieklājas, pasākumam ir cita kvalitāte. Turklāt iespēja pasēdēt, parunāties saliedē kolektīvu,” saka mednieks. V. Uzulēns stāsta, ka tuvojas dzinējmedību sezona. Tiesa gan, ātrāk par oktobra vidu vīri kolektīvajās medībās neies.
„Mēs pagaidām, kamēr sēņotāji no mežiem iziet un kokiem lapas nobirst. Nav jau kur skriet, kas medījams, nomedīsim. Vasarā cītīgi gājām un sēdējām uz gaidi. Jāsaka, vai dzīvnieki gudrāki palikuši, vai varbūt pašiem nedaudz mazāk veicās, bet nevarētu teikt, ka vasarā būtu daudz mežacūku nomedījuši,” saka Vladimirs un atklāj, ka mednieki, gatavojoties ziemai, domā par dzīvnieku piebarošanu, jau iegādātas piecas tonnas kviešu. Tiks sarūpēti arī skābbarības ruļļi briežiem un kukurūza. „Pēdējās ziemas bijušas bargas, tas medniekiem liek apdomīgāk izvērtēt zvēru piebarošanu grūtajos mēnešos. Pa vasaru esam arī piestrādājuši pie drošības jautājumiem medībās. Proti, izbūvēti vairāki desmiti torņu, kurus kolektīvajās medībās izliksim mastā. Tad ir pavisam citas medības,” saka kolektīva „Lenči” mednieks V. Uzulēns. Liene Lote Grizāne
Komentāri