Cēsniece Sandra Meija jau apmēram pusgadu brīvprātīgi darbojas, lai palīdzētu trūcīgām ģimenēm. Viņa sagādā ne vien drēbes, apavus un citas sadzīvei nepieciešamās lietas, bet arī rūpējas, lai trūkumā augušo bērnu acīs iedegtos prieks. Lai arī Sandra iepriekš ar palīdzības sniegšanu nenodarbojās, tagad teic, ka bez tā dzīvi nevar iedomāties. “Par trūkumā esošām ģimenēm biju dzirdējusi vairākkārt, tomēr vienmēr palīdzības lūdzēji atradās tālu. Kādu dienu sociālajā vietnē Facebook pamanīju paziņojumu, ka ģimenei no Rīdzenes ir nepieciešama palīdzība. Tas ir netālu no Cēsīm. Nolēmu, ka par situāciju jāuzzina kaut kas vairāk,” atminas Sandra Meija. Kad situācijas nopietnība noskaidrota, Sandra ar citu cilvēku palīdzību īsā laika posmā ģimenei sagādājusi gultas. Apstākļi, kādos ģimene dzīvojusi, sievieti mudinājuši neapstāties, bet, uzturot draudzīgas attiecības, sniegt arī morālu atbalstu. “Nezinu, kam ir jāatrodas sirds vietā, lai pēc redzētā nevēlētos sniegt palīdzību vai nenovērtētu savu dzīvi. Ģimene ar četriem bērniem dzīvo dzīvoklī, kurā ir kailas betona sienas. Skumji,” teic Sandra Meija un turpina: “Pēc sākotnējās palīdzības sniegšanas ģimenei Rīdzenē sekoja ģimenes arī Vecpiebalgā un Valmierā. Uzskaitījumu varētu turpināt. Pusgada laikā, iesaistoties trūcīgu ģimeņu atbalstīšanā, piedzīvots daudz. Paldies jāsaka Edijam Piparam, kurš pamanīja manu aktīvo darbību Facebook lapā “Palīdzēsim viens otram” saistībā ar ģimeni Rīdzenē un piedāvāja pievienoties kā kuratorei Vidzemē, jo trūcīgo ģimeņu atbalsta komanda jau aktīvi darbojas Rīgā un Pierīgā.”
Viņa stāsta, ka situācija ir smaga. “Vecpiebalgā dzīvo trīs bērnu mamma, kuras vidējam bērniņam ir dzirdes traucējumi. Darba nav, ja laimējas, tad tikai gadījuma darbi. Aizbraucu ciemos, tiku ļoti jauka uzņemta, bet dzīvoklī rindā trīs gultas un skapītis. Tā, lūk, cilvēki dzīvo. Ģimenei nebija ledusskapja. Kāda latviete, kura dzīvo Vācijā, ziedoja, lai varētu to iegādāties. Arī tādu elementāru lietu kā krēslu nebija. Pati bērnu māte stāstīja, ka pēc palīdzības vērsusies sociālajā dienestā, bet saņēmusi atbildi, ka gultu varēs dabūt tikai pēc gada. Sieviete, nezinot savas tiesības, cerības pēc sociālā dienesta atbalsta atmeta. Arī es esmu lasījusi dažādus likumus un varu teikt, ka sociālais dienests šajā gadījumā nesniedz visu nepieciešamo palīdzību. Ģimenei ir tiesības celt prasību, ka pakalpojums tiek nodrošināts. Spilgts piemērs ir arī ģimene no Rīdzenes, kura sociālajā dienestā vērsās pēc palīdzības, lai iegūtu jaunu dzīvokli. Arī šai ģimenei tika norādīts, ka, iespējams, gada laikā varētu kaut ko mainīt,” stāsta Sandra. Viņa norāda, ka ģimenei Rīdzenē gan vaina jāuzņemas arī pašai, jo nav nokārtots trūcīgo statuss. Tagad tas tiek risināts.
Saskaroties ar grūtībās nonākušām ģimenēm, vispirms tiek izzināta problēma. “Sākotnēji vienmēr noskaidroju, vai ģimenē bērnus audzina tikai māte, vai ir arī tēvs. Protams, lielākajā daļā gadījumu rūpes par bērniem uzņēmusies sieviete. Šādas lietas ir svarīgi zināt, jo citādi palīdzēt nevaru. Latvieši, kuri dzīvo ārzemēs, labprāt vēlas palīdzēt, bet var saprast, ka viņi vēlas zināt, kādi ir apstākļi, kādā situācijā dzīvo cilvēki, kuri saņems ziedojumu. Un viņus var saprast, jo bez stāsta ir grūti noticēt,” teic sieviete un norāda, ka galvenokārt grūtībās nonākušas ir ģimenes, kuras dzīvo laukos. “Darba īsti nekāda nav. Vecpiebalgā dzīvojošā māte strādā dienā trīs stundas, darbu dala ar brāli, jo sievietei ir veselības problēmas. Mēnesī katrs nopelna 70 eiro. Trīs bērnu mātei tā nav nekāda nauda. Izsmiekls. Arī četru bērnu tēvs no Rīdzenes caurām dienām strādā fermā, bet ar to nepietiek, lai pabarotu un apģērbtu bērnus, samaksātu rēķinus un varētu atļauties iegādāties lietas mājai,” klāsta sieviete.
Sandra brīvprātīgi iesaistījusies palīdzēt trūkumā nonākušām ģimenēm un par savu naudu ne vien pirkusi pārtiku, pati arī tērējusi laiku un naudu, lai palīdzību nogādātu ģimenei. Tādēļ viņai sāpīgi, ka tomēr atrodas cilvēki, kuri trūkumcietēju statusu izmanto negodīgi, viņi saņemtās lietas pārdod par naudu. “Pēdējā laikā nācies piedzīvot vairākus krāpnieciskus gadījumus, tāpēc ļoti izvērtējam ģimenes, kurām sniegt palīdzību. Ja iespējams, braucu ciemos, izvērtēju situāciju, ja ne, tad sarakstoties cenšos uzzināt visas detaļas. Šādos gadījumos ļoti nostrādā intuīcija. Palīdz sociālie tīkli, jo tajos sliktas ziņas izplatās ļoti ātri. Cilvēki man raksta, ka reiz jau konkrētam cilvēkam palīdzējuši, bet vēlāk mantas, kuras uzdāvinātas, tiek pārdotas tālāk,” par cilvēku nekaunību sašutusi Sandra.
Vislielākais atbalsts trūkumā nonākušajiem ir latvieši, kuri savu dzīvi saista ar ārvalstīm – Lielbritāniju, Īriju un Vāciju. Netiek aizmirsts arī par sadzīves precēm. “Arī Latvijā dzīvojošie cilvēki ir atsaucīgi un dāsni. Viņi saprot, ka mēbele, kuru grasās izmest ārā, citiem ir zelta vērtē,” uzsver Sandra. Visvairāk šādā situācijā sievietei ir žēl bērnu, jo tieši bērni cieš vissāpīgāk.
Sandra trūcīgo ģimeņu bērniem sarūpē ne vien apavus, apģērbu un dažādas citas nepieciešamas lietas, bet arī kārumus. “Braucot ciemos pie ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās, mēdzu nopirkt kaut ko garšīgu, jo ir bērni, kuri nekad nav ne redzējuši, ne ēduši, piemēram, zemenes. Būt klāt un redzēt, ar kādām acīm bērns skatās uz tām, ir neaprakstāmi. No daudziem esmu dzirdējusi nievājošas piezīmes, kāpēc ģimene, kura nevar parūpēties par bērniem, vispār tos plāno. Bet patiesība jau ir tajā, ka ne vienmēr bērni tiek plānoti, un nogalināt cilvēku, nedodot tam iespēju dzīvot, manuprāt, ir lielākais grēks,” tā Sandra Meija.
Komentāri