Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Otrajam mazulim piemērots laiks

Kristīne Lāce
11:10
31.01.2021
6
Tironi 1

Cēsnieki Sintija un Jānis kopā ir desmit gadus, no tiem jau seši būs laulībā. Kaut gan kopdzīvi sākuši Rīgā, pēc pirmā bērniņa, dēla Toma piedzimšanas sapratuši, ka ģimenes dzīvei mierīgāka vide ir Cēsīs, un atgriezušies. Aizvadītā gada oktobrī Tīronu ģimenē ieradās meitiņa Elisa.

Sintija ir iepirkumu speci­āliste, vīrs strādā celtniecībā. Par pārcelšanos atpakaļ uz Cēsīm Sintija stāsta: “Pēc pirmā bērniņa piedzimšanas atgriezāmies Cēsīs un ne mirkli neesam to nožēlojuši. Šeit ir mūsu radinieki, kuri izpalīdz brīžos, kad nepieciešams pieskatīt bērnus, izņemt dēlu no bērnudārza vai ko citu.”

Tīronu ģimenē abi bērniņi ir plānoti. “Pirms otrā bērniņa ar vīru visu izrunājām un sapratām, ka šis ir īstais laiks mazulim,” stāsta Sintija. Papildinot, viņa bilst: “Tomēr, kad grūtniecības tests bija pozitīvs, man sākās neliela panika. Pat nemācēšu izskaidrot – kāpēc. Sāku ļoti satraukties un nepārtraukti domāju, vai vajadzēja. Sirdsmieru guvu tikai pēc pirmās vizītes pie ginekoloģes.”

Grūtniecības laiks Sintijai noritējis ļoti labi. Viņa priecājusies par augošo vēderu un tajā pašā laikā arī nedaudz par to satraukusies, jo pirmais bērniņš dzimis liels, svēris 4,15 kilogramus. Sintija teic, ka, gaidot dēliņu, viņa ļoti daudz staigājusi, bet otrās grūtniecības laikā tas nav bijis tik viegli. “Pēc pāris metriem vēderam jau bija jūtams tonuss,” stāsta Sintija. “Gaidot meitiņu, ļoti kārojās āboli, notiesāju daudzus kilogramus.”

Elisa pasaulē ieradās 18.oktobrī Siguldas slimnīcā. Jaunā māmiņa atminas, ka tas bijis laiks, kad Latvijā sākās otrais pandēmijas vilnis. “Tolaik valdība lēma par jauniem ierobežojumiem. Biju sabijusies, jo nezināju, vai vīrs drīkstēs piedalīties dzemdībās. Esmu pateicīga augstākajiem spēkiem, ka viņš varēja būt man blakus. Tas man ļoti daudz nozīmēja,” atklāj Sintija.

Stāstot par dzemdībām, jaunā māmiņa smaida: “Tās bija pārsteidzoši vieglas! Svētdienas pēcpusdienā sāku sajusties dīvaini, vēroju sevi un teicu vīram, ka jā­brauc uz slimnīcu. Ap septiņiem vakarā aizvedām dēlu pie omes un braucām uz slimnīcu. Au­tomašīnā visu laiku prātoju, vai tās ir viltus kontrakcijas, vai viss notiek pa īstam? Ierodoties slimnīcā, piereģistrējāmies, mums ierādīja palātu. Un apmēram pēc pusotras stundas mazā jau bija klāt. Meitiņa piedzima 3,328 kg smaga un 53 cm gara”.
Sintija atklāj, ka vārdu meitiņai neesot bijis viegli izdomāt. “Kaut kad sen ļoti iepatikās vārds Patrīcija, bet jutu, ka tas nav īstais bērniņam. Kopā ar vīru ņēmām kalendāru un

skatījāmies citus vārdus. Man iepatikās Melisa, bet vīrs vēlējās meitiņu saukt par Elīzu,” atminas Sintija. Papil­dinot sacīto, viņa bilst: “Bērnu rotaļlaukumiņā, kur bijām kopā ar dēliņu, viendien izdzirdēju vārdu Elisa. Ieklausījos, aizdomājos, ka tas sanāk it kā pa vidu Melisai un Elīzai, tā ar vīru radām kompromisu.”

Jautāta, kā nu jau “lielais”, četrus gadus vecais brālis uztvēra māsas ienākšanu ģimenē, Sintija stāsta: “Sākums nebija viegls. Ne tikai tāpēc, ka jāsadala uzmanība abiem bērniem, bet arī tāpēc, ka vecākajam bērnam dažas dienas pēc meitiņas dzimšanas bija paredzēta operācija. Tie bija papildu pārdzīvojumi. Brālis ir ļoti priecīgs par māsu un vēlas viņu bieži bučot, parasti visnepiemērotākajos brīžos. Protams, ir reizes, kad brālis jūtas nedaudz atstumts, jo zīdainīti sanāk diezgan bieži barot un uzmanība tiek pievērsta jaunajai dāmai. Bet kopumā puisis ir lepns, ka ir Elisas lielais brālis.”

Protams, jaundzimušais līdz ar lielo prieku ģimenē ienes arī papildu rūpes. Elisas māmiņa atklāj, ka ikdiena ar meitiņu ir kā amerikāņu kalniņos – gan uz augšu, gan uz leju. “Ir bijušas negulētas naktis, ir naktis, kad tikai pamostas, lai paēstu. Dien­dienā mēs kopā esam mājās un regulāri cenšamies iziet pastaigā svaigā gaisā. Vīrs ļoti daudz palīdz. Ar otrā bērniņa ienākšanu ģimenē esmu viņu ieraudzījusi vēl no kāda skatupunkta – viņš tiešām ir mans stiprais plecs!” lepni teic Sintija.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi