Laikā, kad Latvijas saule slēpjas aiz pelēkiem mākoņiem un dažkārt lietus sijā apnicīgu rasu, latvieši brauc pēc siltuma uz dienvidu zemēm. Arī liepēniete Melita Žeļezcova izbaudīja Melnās
jūras pieskārienus, saules dāsno siltumu un atpūtas laisko vieglumu.Viņa bija Bulgārijā.
“Turp jābrauc tiem, kas vēl atceras padomju gadus,” viņa smejas un turpina: “Kaut kāda sajūta par bijušajiem laikiem rodas. Piemēram, hruščovkas, neizskaistinātas un nekrāsotas, krievu valoda, kas noderēja kā saziņas līdzeklis. Ielu nosaukumi pie māju sienām dažkārt nezin kur pazuduši, bet pieturvietās tik vien kā zīme, ka autobuss šeit pietur. Cikos, uz kurām vietām var aizbraukt – atliek tikai minēt.”
Taču patiesais iemesls, kāpēc Melita devās uz šo Balkānu valsti, protams, ir siltais klimats un augu valsts, kas līdzīga Latvijai. “Esmu siltummīle. Bulgārijā es dabūju māju sajūtu, tikai nedaudz uzsildītu, jo gaisa temperatūra visas atpūtas laikā turējās virs 27 grādiem. Cenas Bulgārijā nav augstas, tūristiem serviss labā līmenī. Arī tas bija iemesls, lai apmeklētu savulaik populāro kūrortu Zlatni Pjansci jeb Zelta Smiltis,” stāsta liepēniete un turpina: “Bulgārijā es dabūju to, ko vēlējos. Mazāk intelektuālu sarunu, burzmas, bet vairāk jūras, saules un vēja. Peldējos katru dienu un ķēru D vitamīnu.”
Bulgārija ir kontrastu zeme, jo blakus sadzīvo glancētas tūristu zonas – pludmale, viesnīcu apkārtne, naktsklubi, smalki suvenīru veikaliņi – un neremontētas, pirms gadiem piecdesmit vai vairāk celtas daudzstāvu mājas, kā arī novārtā pamestas, laika zoba sagrauztas vēsturiskas celtnes. “Par senajām ēkām visvairāk bija šoks, jo redzēt, kā bērziņi un krūmi iesakņojušies ēku stāvos, bija satriecoši,” atklāj ceļotāja.
Bulgārija bijušās Padomju Savienības pilsonim asociējas arī ar rožu eļļu un tās kosmētiku. Dažam vēl spilgtā atmiņā mammas kosmētikas maciņā atrastā nelielā smaržu pudelīte, kas bija pa blatu sadabūta un līdzvērtīga franču Chanel Nr.5. To lietoja tikai augstos svētkos un, nedod dievs, ja kāds blēņdaris bija nelietderīgi izniekojis dārgo aromātu.
Šodien rožu kosmētikas ražošana nav apstājusies, vēl joprojām tūristi var iegādāties izstrādājumus no rožu ziedlapiņām: ziepes, krēmus, losjonus, šampūnus, balzamu, smaržūdeņus.
Bulgāri ir atvērti ceļotājiem, viesmīlīgi un dāsni, jo tūrisms ir liela ienākumu daļa. “Dažkārt gribējās, lai viņi būtu veicīgāki, bet laikam jau dienvidu saule nogurdinājusi,” smej Melita.
Kā ierasts, tūristu zonā naktsdzīve situsi augstu vilni. “Ar to vienmēr jārēķinās, ja esi dienvidu zemēs. Cilvēki uzdzīvo pēc pilnas programmas. Mums šoreiz, par laimi, paveicās, kaimiņi bija klusi un viesnīcā naktsmieru neviens netraucēja. Mana atpūta bija arī nebeidzami ilgas pastaigas, kājām nostaigājām lielus attālumus, un jāsecina – ielu stāvoklis gan viņiem labāks nekā pie mums,” stāsta Melita.
Bulgārijā tūristu no Latvijas neesot bijis īpaši daudz. Visvairāk rumāņi, arī baltkrievi, krievi, poļi un nedaudz vāciešu. “Latviešiem laikam pievilcīgākas šķiet citas dienvidzemes, kā Spānija vai Itālija, it īpaši jaunajai paaudzei, kas sociālisma laikus nepiedzīvoja,” konstatē liepēniete.
Ar nacionālo virtuvi tā pa īstam neiznāca iepazīties – viesnīcā galdā tika celti eiropeiski labumi. Bet bulgāri gatavo garšīgi, par to Melita pārliecinājusies, apmeklējot nacionālo ēdienu krodziņus. “Vislabāk man patika daudzveidīgie dārzeņu ēdieni. Varēja tik pabrīnīties, kā no vienkāršiem produktiem, ņemot talkā izdomu, sanāk garda uzkoda,” atceras ceļotāja.
Pošoties mājupceļam, protams, tika padomāts par suvenīriem. “Somā iegūla tradicionālie nieki – T krekli, pildspalvas, dvielīši. Bet ādas izstrādājumi – apavi, mēteļi, somiņas – tur gan samērā lēti. Būs jāpatur prātā, ja citreiz došos uz šo valsti,” secina liepēniete.
Melita apsver iespēju vēl kādreiz viesoties saulainajā Balkānu valstī, jo “Bulgārija bija lieliska atpūta dvēselei un miesai. Par labu cenu”.
Komentāri