Vecpiebalgā jau trīs gadus ne vienu vien piesaista norāde “Kino ferma”. Tas ir muzejs un kinoteātris, ko izveidojuši Aina un Aldis Slišani.
Savulaik Aldis izsolē nopirka vienu no piecām Barackas cūku fermas kompleksa ēkām. Nr.2 bija tā sliktākā. No pārējām tagad daža jau sabrukusi, bet Slišanu īpašumu nevar nepamanīt – balta ēka, apkārt puķes.
Aina uzsver, ka tā īsti Kino ferma pat nav sākusi strādāt. “2019.gadā sākām aicināt apmeklētājus, vasarā reklamējāmies, interesenti brauca, bet tad sākās pandēmija. Tagad kāds piezvana, iegriežas. Kad kinozāle būs skatītāju pilna, neviens nevar pateikt,” pastāsta Aina un uzsver: “Mēs turpinām strādāt apstākļos, kādi ir. Priecājamies, ja kāds atbrauc. Arī ziemā varam uzņemt apmeklētājus, jo telpas ir siltas.”
“Patiesībā jau tāda kino, kāds tas bija kādreiz, vairs nav. Filmas, ko skatāmies, ir digitāli filmētas, montētas, projicētas, un tas ir video. Šī gadsimta sākumā beidza filmēt uz lentēm. Kino ferma ir stāsts par aizgājušo kino,” saka Aldis. Pēc profesijas viņš ir sertificēts elektriķis, bet kino un filmēšana ir viņa aizraušanās daudzu gadu garumā.
Nevajadzīgais atklāj vēsturi
Ieejot Kino fermā, vecāko paaudzi noteikti pārņem atmiņas, bet jaunākajai te ir vēstures stunda. Kinozāle ar mīkstajiem krēsliem, gar sienām filmu afišas, plauktos kino kameras, priekšā balts ekrāns. Par ikvienu eksponātu saimniekiem ir, ko pastāstīt.
Krēsli ir no kādreizējā kinoteātra “Vidzemnieks” Cēsīs, pirms tam tie bijuši kino “Daile” Rīgā, bet Kino ferma tos nopirka no “top!” pirms veikala būvniecības. Tie bija bēdīgā stāvoklī, sagriezti, sapelējuši. Aina mazgāja, saulē žāvēja, laboja. Plakāti mētājās “Vidzemniekā”. Te arī 2008.gada “Rīgas sargu” afiša, ko Aldis un droši vien daudzi kā pēdējo skatījās “Vidzemniekā”. Viņš arī nofilmējis, kāds “Vidzemnieks” izskatījās pirms pārbūves par veikalu.
“Daudzi teikuši, ka jūtas, kā iesēdušies laika mašīnā. Kāds vīrs, kurš bijis saistīts ar kino, atveda bērnus, mazbērnus, lai viņi redz, kā kādreiz strādājis, kā tapa kino, kā to rādīja,” bilst Aina. Kino fermā var arī paskatīties diafilmas, bet kurš vairs zina, kas ir epideoskops, stereoskops.
Lai atklātu veco kinoteātru noslēpumu, saimnieki ved uz kino mehāniķa telpu, savulaik no zāles varēja redzēt tikai tās lodziņu. “Abi kino projektori KPK 23 ir darba kārtībā. Cēsīs bija čehu ražojums, modernāks. Krēsls īstais, tajā sēdēja kinomehāniķis, filmu montāžas galds no Valmieras kino nomas, dažas detaļas no Ludzas kinoteātra, no diviem viens iznāca,” pastāsta Aldis. Kinomehāniķa telpas iekārtošanai tika veltīts ierobežojumu laiks. Ar smaidu Aldis atklāj, ka gribējis, lai tā patiešām ir autentiska, tāpēc vajadzēja sienu noflīzēt ar baltām un zaļām flīzēm. Izdevies dabūt vecās flīzes, domājis, ka gan jau noflīzēs labāk nekā padomju laikos, kad sienas teju vienmēr iznāca šķības. Iecere nepiepildījās, jo flīzes izrādījās šķības, katra sava izmēra, tā nu siena iznāca autentiska.
“Kaut ko tādu nekur citur nevar apskatīt. Bija atbraukuši kino ļaudis no ārzemēm, bija pārsteigti par plašo kolekciju un arī to, kā tiek stāstīts par kino, nekur tā neesot. Ne tikai savākta kolekcija, viss, kas redzams, arī darbojas. Stāstot par kino, tiek rādīti filmu fragmenti, sākot no 8 mm filmām līdz platekrāna,” stāsta Aina.
Aldis un Aina uzsver, kad sākuši domāt par Kino fermu, bijis skaidrs, ka jāpiedāvā cilvēkiem kas tāds, ko citi nevar. “Mūs nokopēt nebūtu viegli. Savākt eksponātus ir viens, bet tos atjaunot katrs nespēj,” saka Aina, bet Aldis piebilst: “Kino nebiju rādījis, tikai filmējis, nācās lasīt grāmatās par kino tehniku. Tā kā visu mūžu kaut ko esmu remontējis, nebija sarežģīti.”
Katrai ekskursantu grupai saimnieki īpaši gatavojas, izzina, kādu profesiju pārstāvji ieradīsies, kādi ir viņu vaļasprieki, un katrai apmeklējuma reizei īpaši izvēlas filmu fragmentus. Pāris reižu zālē bijuši spiedzieni un asaras, jo kāds uz ekrāna ieraudzīja sevi.
“Vecās cūku fermas atmiņas nu ir prom. Biju praksē cūku fermā,” vēsta kāds ieraksts viesu grāmatā. Tie ir ne tikai latviski, arī svešvalodās.
Toreiz rokās paņēma kameru
Aldim gadiem aizraušanās bijusi filmēšana. “Pirmoreiz man, tolaik pusaudzim, kameru iedeva 1980.gadā, lai filmēju, neviens nezināja, kā to pareizi darīt, bet kaut kas sanāca. Tehnikumā bija kinoamatieru pulciņš, tad jau to varēja darīt nopietnāk,” pastāsta Aldis. Gadu gaitā viņš dokumentējis daudzus notikumus un cilvēku dzīvesstāstus ne tikai Vecpiebalgas pusē. Arī veidojis savas filmas un videoklipus. “Ir arī šausmene,” bilst Aina, bet Aldis atklāj, ka viss panākts ar mūziku un kino efektiem. Daudzas Alda filmas par dažādiem notikumiem var redzēt jūtūbā, bet populārākais ir videoklips “Labvēlīgais tips Laptops”, kam ir 365 tūkstoši skatījumu.
“Sen neesmu filmējis, pēdējā bija Latvijas simtgade. Tagad visi paši filmē,” teic Aldis.
Savākts, salabots, lai rādītu citiem
Gadu gaitā mājās krājās agrākos laikos izmantotās filmu kameras. “Tās stāvēja saliktas uz sekcijas. Ieteicu, ka varbūt vērts veidot muzeju, kāpēc gan no dzīvokļa visu nepārcelt uz fermu. Aldis apdomājās, un sākām darīt. Izrādījās, ka var atrast ne tikai vecās kameras, arī projektorus un filmas. Tā sākām veidot kino muzeju,” stāsta Aina. Ģimenes ietaupījumi, kas bija paredzēti citiem mērķiem, tika ieguldīti fermas atjaunošanā, pielāgošanā kino muzeja vajadzībām. Gluži saprotams šķita tā nosaukums -“Kino ferma”. Aldis un Aina brauca pa Latviju, meklēja un iegādājās vairs citiem nevajadzīgo kino tehniku. Aldis visu atjaunoja. Dažkārt no septiņām kamerām sanāca viena, kas darbojas. “Dabūt ko tādu, ko nevajadzētu labot, nav iespējams. Kādai kamerai vairs nevar sameklēt lampas, citai nolietojusies vai pazudusi kāda detaļa,” stāsta Aldis. Taču vēl aizvien kāds, padzirdējis par Kino fermu, uzdāvina ko noderīgu, vismaz noder detaļām.
Kolekcijā vecākā ir 1958.gada 8 mm kamera, projektors arī no 50.gadiem, bet vecākā filma ir 1925.gada Čaplina “Zelta drudzis”. Jaunākais eksponāts muzejā ir profesionālā kamera, ar kuru filmējis dokumentālists Gunārs Bandēns.
“Padomju laikā, ja viss notika, kā paredzēts instrukcijās, filmas nonākt kāda rokās nevarēja. Kad beidza rādīt kinoteātrī, Rīgas kinostudijā nolietotās filmas iznīcināja, noņēma emulsiju, ko varēja izmantot, bet pārējo sadedzināja. Lūk, filmu kopiju daļu tehniskā stāvokļa ekspluatācijas termiņu kategorijas. Te skaidri norādīts, ka filmas kopija paredzēta rādīšanai 500 reižu, ja tā ar subtitriem, tad 300. Tāda bija kārtība. Sākās pārmaiņu laiks. Daudzi kaut ko aiznesa mājās, kinomehāniķiem bija žēl filmas izmest. Tā tās nonāca pie mums,” atklāj Aldis. Savukārt kāda video noma, kas beidza pastāvēt, atveda Kino fermai simtus disku ar filmām, jo pašiem nebija, kur likt. “Bija iemesls kinozālē ierīkot telpisko skaņu,” bilst Aldis.
Romantisks kinostāsts no dzīves
Kino fermā vēl nav izvietota visa Alda kolekcija. Mājās glabājas arī plašs arhīvs ar paša safilmēto. Viņš neko neizdzēš. Un, stāstot par kino, jābūt taču arī romantikai. Malnavas tehnikumā Aldis mācījās par elektriķi, Aina par grāmatvedi. “Viņš filmēja visus pasākumus tehnikumā un vienmēr centās mani nofilmēt. Man bija tik neērti, mēģināju noslēpties aiz meitenēm. Bet Aldis bija manī iemīlējies. Abi bijām kautrīgi, beidzām tehnikumu, dzīves ceļi pašķīrās. Katrs uzsitām savus punus, pēc 20 gadiem satikāmies, jau 14 gadus esam kopā. Aldis man parādīja tehnikuma laika filmas. Tas bija tik mīļi! Tagad domāju, kāpēc tā slēpos. Vai tas nav romantiskas filmas sižets?” veltot vīram smaidu, saka Aina.
Komentāri