Pirmdiena, 22. jūlijs
Vārda dienas: Marija, Marika, Marina

No bērnu dzejoļiem līdz operas libretam

Druva
13:05
29.03.2012
9
No Letas

Lieliskā bērnu vairāku grāmatu autore Inese Zandere ikdienā nav tik daudz aizņemta ar mazbērnu auklēšanu, dzejoļu un stāstu sacerēšanu viņiem un visiem pārējiem, kā ar dažādu autoru radīto grāmatu rediģēšanu un vēl uzņēmusies nebijušu darbu – libreta sacerēšanu latviešu oriģinālai operai. -Kas tā būs par operu?

-Pirms vairākiem gadiem ar komponistu Ēriku Ešenvaldu piedalījāmies operu oriģināllibretu konkursā. Ar idejas par sižeta pamatlīniju izveidošanu veiksmīgi tikām galā un konkursā par to dabūjām 2.vietu. Mūs godalgoja, solot, ka varbūt 2015.gadā operu arī iestudēs, bet tagad situācija mainījusies, mūsu ieceri operā grib īstenot jau 2013. gada rudenī,lai iestudējums sasauktos ar Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu. Tā tas noticis, lai gan opera nebūs nekāda priecīgā un tajā vispār nebūs runa par mūsu topošo Gaismas pili. Taču pasūtījums ir noticis, un mēs ar Ēriku, kurš šobrīd ir Kembridžas universitātes stipendiāts ar tiesībām brīvi radoši izpausties, intensīvi strādājam.

Ideja operas libretam man tapa tajā laikā, kad kopā ar vīru Ati Klimoviču bijām aizbraukuši uz Kosovu.Atis pildīja karsto pasaules punktu korespondenta darbu, braukāja pa valsti, veidojot sižetus, es dzīvoju viesnīcā, izmisīgi tulkoju pasūtījuma darbu – Loida Vēbera mūziklu – un reizē mēģināju rakstīt savu oriģināloperu. Es orientējos uz mitoloģisku drāmu ar darba pagaidu nosaukumu „Iemūrētie”. Runa ir par būvupuri un to, ka neko būtisku nevar uzcelt, šī darba paveikšanai kaut ko neziedojot. Tā ir plaša mitoloģiska tēma, kas atspoguļojusies dažādu tautu folklorā un leģendās tūkstoš veidos. Mūsu libretā būve, kas jāceļ un kurai jāupurē, ir bibliotēka.

-Radošs darbs pie paša tekstiem un citu sacerētu tekstu metodiska rediģēšana ir diezgan atšķirīgas nodarbes. Kāda esat kā redaktore? -Esmu strādājusi ar tekstiem, sākot no 1981. gada – ar grāmatām, žurnālu „Rīgas Laiks”, tagad ar bērnu grāmatām. Mans intelekts jau pārgājis fizioloģijā. Kad ieraugu jaunu, svešu tekstu, tūlīt pat jūtu, ja tur kaut kas var nebūt kārtībā.Tas nav tāpēc,ka es skaidri zinātu, kāpēc radies kļūdains fakts, vārds vai vietvārds. Manī ir tāds kā nemiers, sajūta, uztrenēta redaktora intuīcija.Tā man ļoti noderēja, strādājot pie Ata Klimoviča grāmatas „Personiskā Latvija” manuskripta rediģēšanas.Grāmatai veidojām arī personvārdu,tēmu, vietu nosaukumu rādītāju un, lai tas taptu, lai fakti būtu pārbaudīti un ticami, darbs pie noskaidrošanas un precizēšanas ļoti ievilkās. Es šī darba sardzē stāvēju kā Luters, kurš attiecīgajā vietā un brīdī stāv stingri, jo citādi nevar. Es biju nelokāma, jo zināju, ka grāmatu „Personiskā Latvija” lasīs un izmantos ne tikai interesenti, bet arī vēsturnieki un novadpētnieki, dzimtu pētnieki. Viņiem mūsu apkopotie dati dikti noderēs. -Viena no jūsu sarakstītajām grāmatām uz vāka ilustrēta ar ļoti vecu cilvēku seju tuvplāniem.Ko jūs ar to gribējāt pavēstīt?

-Veci cilvēki ir skaistāki par jauniem. Jaunie ir skaisti kā Dieva plāns, bet veco cilvēku sejās redzam,kā viņi ir spējuši Dieva plānu īstenot. Man arvien šķitis, ka bērni un veci cilvēki ir pašas interesantākās kategorijas. Mazajiem un vecajiem ir visvairāk ko runāt.

-Kādas sarunas jums kā vecmāmiņai un rakstniecei sagādājuši mazbērni? – Nākamajā dienā pēc 18. februāra referenduma ar 3,5 un 4,5 gadus veciem mazbērniem devāmies kaķīša raudzībās. Pieaugušo vidū, protams, izvērsās plašas sarunas, kurš ir vai nav, arī kāpēc ir vai nav gājis referendumā balsot. Viens no paziņām izrādījās dikti skeptisks – nekur neesot gājis, to pamatoja ar domu, ka no tās mūsu valsts nav nekādas jēgas. Un vispār viņš secināja, ka latvieši ir pļekas.Mazie līdz šim bija rotaļājušies, bet pēkšņi abi pieleca kājās un uz mūsu paziņu sāk kliegt: „Āri, tā nav, kā tu runā, latvieši nav pļekas!” Tāds pavērsiens visus pārsteidza, bet pamācošākais tikai sākās, jo viens mazais paziņoja, ka pļekas ir zviedri. Krišiņš bija vadījies pēc principa, ka kādam par tādiem galu galā ir jābūt. Mājās bērns to visu bija izstāstījis arī tētim, uz ko tas atbildējis, ka Karlsons un Brālītis ir zviedri. Būdams šo varoņu cienītājs, Krišiņš sacīto pārdomājis un paziņojis,ka pļekas ir krievi. Bet tad mazais uzzinājis, ka viņa iecienīto multenīti „Ezītis miglā” ir veidojuši krievi.Tā abi runātāji izgājuši lielu apli pa visām tautām, līdz beidzot Krišiņš ar zināmu nepatiku bija spiests atzīt, ka pļekas neizdosies atrast. Pasaule ir skaista tāpēc, ka daudzveidīga. – Ko jūs sakāt par klasikas grāmatām, kas skolās obligāti jālasa bērniem un pusaudžiem? Kā palīdzēt, ja latviešu klasika jauniešiem nešķiet interesanta? – Kopš presē izlasīju vaimanas, ka skolā aizvien jālasa „Sūnu ciema zēni”, kā tagadējā jaunatne tik garlaicīgu grāmatu lai izlasa, man saslējās mati – kā tā var runāt par interesanto grāmatu! Pēc tam sapratu, ka problēma ir leksikā, jo 19. gadsimta zemniecības leksika jaunajiem cilvēkiem ir sveša, tātad tekstos to grūti uztvert. No vecvārdiem spilgtākais piemērs ir olnīca. Paprasiet bērniem, kas ir olnīca,tad dzirdēsiet mūsdienu versiju saistībā ar sievietes organismu,bet ne par to olnīcu, kas bija labi zināma 19.gadsimta zemniekiem.Tāda nelaime ar vārdu nezināšanu piemīt daudziem klasikas darbiem, kas jālasa skolēniem.Grāmatas neskar to vidi, kurā ikdienā dzīvojam un kuru saprotam. Bet robežas vajag paplašināt ,un es aizdomājos, kā lai bērnus ievilina latviešu klasikas lasīšanā. Man ienāca prātā doma par pilnīgi jaunu bērnu literatūras žanru, proti, klasikas komentāriem. Tās varētu būt vienkārši vārdnīciņas ar komentāriem. Mācību grāmatas bieži vien jau šo lomu pilda. Bet tās ir uzrakstītas par sausu. Lielisks piemērs ir igauņiem, vienam viņu klasikas darbam sacerēti komentāri un tie bērniem pasniegti gandrīz kā bilžu grāmata. Nezināmie, nepazīstamie priekšmeti no 19. gadsimta skolas ir uzzīmēti un par tiem lasāms gandrīz kā atsevišķa grāmata. Ja no „Sūnu ciema zēniem” nesaprotamiem vārdiem varētu izveidot tādu mazu stāstu grāmatiņu, kur katrs no vārdiem izmantots atraktīvā, trīs, četru teikumu sižetā, stāstiņā, bet darbība notiek nevis tais laikos, bet šais laikos, tad bērnos atgrieztos interese. Ar to es gribu teikt, ka nevaram bērniem vienkārši pārmest nevēlēšanos lasīt gadsimtu senu literatūru. Mums jāpaiet šim procesam pretī. Mairita Kaņepe

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Pārraut apburto loku

06:02
16.07.2024
45

Jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, kas darbojas Liepā, nosvinējis 20 gadu jubileju. Tā darbība organizēta kā ģimenes modelis ar atbilstošu vidi, lai katrai māmiņai veltītu individuālu uzmanību. Šobrīd “Madarās” uzturas septiņas mammas un deviņi bērni, daļa māmiņu ir ar īpašām vajadzībām. Bet šo gadu laikā palīdzēts vairākiem simtiem sieviešu. Teju no pirmsākumiem biedrības […]

Svešumā latviskums uztur garu

08:03
11.07.2024
36

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā. Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās […]

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

06:24
08.07.2024
34

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova. “Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to […]

Savā īpašajā vietā

07:21
07.07.2024
85

“Kamēr vēl mitrs un neput, zāle jānopļauj,” saka Solvita Jansone un steidz appļaut mājas apkārtni. Viņa atzīst, ka pagaidām vasara ilgstoši nav bijusi tik karsta kā  pērn, bet puķes nācās regulāri un cītīgi laistīt, dārzam gan bija jāpietiek ar rezervēm un rasu. “Lietus bija ļoti vajadzīgs, tagad apkārt    svaigums, viss var augt,” teic Solvita […]

Radošais process kā terapija

05:26
07.07.2024
37

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs. -Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – […]

Veselīgu matu augšanas noslēpums

14:31
05.07.2024
329

Veselīgu matu veidošana ir kopīgs mērķis daudziem, tomēr bieži vien tas šķiet kā slepenas dārgumu medības ar grūti iegūstamām balvām. Patiesi veselīgu matu pamatā ir ne tikai spīdīgi attēli reklāmās un nemitīgi mainīgās matu kopšanas tendences, bet arī izpratne par to unikālajām vajadzībām un rūpes par tām. Veselīgu matu kopšanas nozīme ir nepārspīlēta; tā nav […]

Tautas balss

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
29
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Haoss ar pasažieru pārvadājumiem

17:28
15.07.2024
24
Lasītājs J. raksta:

“Ik pa brīdim parādās ziņas, ka nav skaidrs, kas mūspusē nodrošinās sabiedriskā transporta pakalpojumus. Valsts pasūtījumā ar līgumiem un pārsūdzībām tāds juceklis, ka neviens no malas netiek skaidrībā. Jūnija nogalē pakalpojumu atļāva veikt CATA, bet tikai līdz gada beigām. Taču nav dzirdams, ko atbildīgie dara, lai sajukums neturpinātos. Nesaprotu, kā Satiksmes ministrija pieļauj tādu bardaku,” […]

Nevar sagaidīt

16:55
15.07.2024
17
Piebaldzēns raksta:

“Sola un sola, ka Jaunpiebalgā drīz būs gatavs pansionāts, bet kā nav, tā nav. Gan jau vainojami būvnieki, bet žēl, ka vietējai varai nav nekādu iespēju procesu pasteidzināt. Tur būtu gan darba vietas vietējiem, gan pagastā apgrozītos vairāk cilvēku, proti, pie pansionāta iemītniekiem brauktu ciemos tuvinieki, draugi. Tirgotājiem būtu lielāks apgrozījums,” pārdomās dalījās piebaldzēns.

Botāniskais dārzs pilsētas centrā

16:54
15.07.2024
23
Cēsnieks O. raksta:

“Gāju Cēsīs pa Rīgas ielu, mani uzrunāja tūristi, ārzemnieki. Lūdza padomu, kā aizbraukt uz Līgatni, jautāja par Cēsīm. Un prasīja, kā var iekļūt Rīgas ielas botāniskajā dārzā. Jā, tur īpašums, kura adrese ir Rīgas iela 41, aizaudzis ar kokiem, krūmiem. No ielas to nodala dēļu žogs, gājējus šī vieta netraucē, bet iebraucējiem rada dīvainu iespaidu,” […]

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
30
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Sludinājumi