Otrdiena, 24. decembris
Vārda dienas: Viktorija, Balva

No bērnu dzejoļiem līdz operas libretam

Druva
13:05
29.03.2012
11
No Letas

Lieliskā bērnu vairāku grāmatu autore Inese Zandere ikdienā nav tik daudz aizņemta ar mazbērnu auklēšanu, dzejoļu un stāstu sacerēšanu viņiem un visiem pārējiem, kā ar dažādu autoru radīto grāmatu rediģēšanu un vēl uzņēmusies nebijušu darbu – libreta sacerēšanu latviešu oriģinālai operai. -Kas tā būs par operu?

-Pirms vairākiem gadiem ar komponistu Ēriku Ešenvaldu piedalījāmies operu oriģināllibretu konkursā. Ar idejas par sižeta pamatlīniju izveidošanu veiksmīgi tikām galā un konkursā par to dabūjām 2.vietu. Mūs godalgoja, solot, ka varbūt 2015.gadā operu arī iestudēs, bet tagad situācija mainījusies, mūsu ieceri operā grib īstenot jau 2013. gada rudenī,lai iestudējums sasauktos ar Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu. Tā tas noticis, lai gan opera nebūs nekāda priecīgā un tajā vispār nebūs runa par mūsu topošo Gaismas pili. Taču pasūtījums ir noticis, un mēs ar Ēriku, kurš šobrīd ir Kembridžas universitātes stipendiāts ar tiesībām brīvi radoši izpausties, intensīvi strādājam.

Ideja operas libretam man tapa tajā laikā, kad kopā ar vīru Ati Klimoviču bijām aizbraukuši uz Kosovu.Atis pildīja karsto pasaules punktu korespondenta darbu, braukāja pa valsti, veidojot sižetus, es dzīvoju viesnīcā, izmisīgi tulkoju pasūtījuma darbu – Loida Vēbera mūziklu – un reizē mēģināju rakstīt savu oriģināloperu. Es orientējos uz mitoloģisku drāmu ar darba pagaidu nosaukumu „Iemūrētie”. Runa ir par būvupuri un to, ka neko būtisku nevar uzcelt, šī darba paveikšanai kaut ko neziedojot. Tā ir plaša mitoloģiska tēma, kas atspoguļojusies dažādu tautu folklorā un leģendās tūkstoš veidos. Mūsu libretā būve, kas jāceļ un kurai jāupurē, ir bibliotēka.

-Radošs darbs pie paša tekstiem un citu sacerētu tekstu metodiska rediģēšana ir diezgan atšķirīgas nodarbes. Kāda esat kā redaktore? -Esmu strādājusi ar tekstiem, sākot no 1981. gada – ar grāmatām, žurnālu „Rīgas Laiks”, tagad ar bērnu grāmatām. Mans intelekts jau pārgājis fizioloģijā. Kad ieraugu jaunu, svešu tekstu, tūlīt pat jūtu, ja tur kaut kas var nebūt kārtībā.Tas nav tāpēc,ka es skaidri zinātu, kāpēc radies kļūdains fakts, vārds vai vietvārds. Manī ir tāds kā nemiers, sajūta, uztrenēta redaktora intuīcija.Tā man ļoti noderēja, strādājot pie Ata Klimoviča grāmatas „Personiskā Latvija” manuskripta rediģēšanas.Grāmatai veidojām arī personvārdu,tēmu, vietu nosaukumu rādītāju un, lai tas taptu, lai fakti būtu pārbaudīti un ticami, darbs pie noskaidrošanas un precizēšanas ļoti ievilkās. Es šī darba sardzē stāvēju kā Luters, kurš attiecīgajā vietā un brīdī stāv stingri, jo citādi nevar. Es biju nelokāma, jo zināju, ka grāmatu „Personiskā Latvija” lasīs un izmantos ne tikai interesenti, bet arī vēsturnieki un novadpētnieki, dzimtu pētnieki. Viņiem mūsu apkopotie dati dikti noderēs. -Viena no jūsu sarakstītajām grāmatām uz vāka ilustrēta ar ļoti vecu cilvēku seju tuvplāniem.Ko jūs ar to gribējāt pavēstīt?

-Veci cilvēki ir skaistāki par jauniem. Jaunie ir skaisti kā Dieva plāns, bet veco cilvēku sejās redzam,kā viņi ir spējuši Dieva plānu īstenot. Man arvien šķitis, ka bērni un veci cilvēki ir pašas interesantākās kategorijas. Mazajiem un vecajiem ir visvairāk ko runāt.

-Kādas sarunas jums kā vecmāmiņai un rakstniecei sagādājuši mazbērni? – Nākamajā dienā pēc 18. februāra referenduma ar 3,5 un 4,5 gadus veciem mazbērniem devāmies kaķīša raudzībās. Pieaugušo vidū, protams, izvērsās plašas sarunas, kurš ir vai nav, arī kāpēc ir vai nav gājis referendumā balsot. Viens no paziņām izrādījās dikti skeptisks – nekur neesot gājis, to pamatoja ar domu, ka no tās mūsu valsts nav nekādas jēgas. Un vispār viņš secināja, ka latvieši ir pļekas.Mazie līdz šim bija rotaļājušies, bet pēkšņi abi pieleca kājās un uz mūsu paziņu sāk kliegt: „Āri, tā nav, kā tu runā, latvieši nav pļekas!” Tāds pavērsiens visus pārsteidza, bet pamācošākais tikai sākās, jo viens mazais paziņoja, ka pļekas ir zviedri. Krišiņš bija vadījies pēc principa, ka kādam par tādiem galu galā ir jābūt. Mājās bērns to visu bija izstāstījis arī tētim, uz ko tas atbildējis, ka Karlsons un Brālītis ir zviedri. Būdams šo varoņu cienītājs, Krišiņš sacīto pārdomājis un paziņojis,ka pļekas ir krievi. Bet tad mazais uzzinājis, ka viņa iecienīto multenīti „Ezītis miglā” ir veidojuši krievi.Tā abi runātāji izgājuši lielu apli pa visām tautām, līdz beidzot Krišiņš ar zināmu nepatiku bija spiests atzīt, ka pļekas neizdosies atrast. Pasaule ir skaista tāpēc, ka daudzveidīga. – Ko jūs sakāt par klasikas grāmatām, kas skolās obligāti jālasa bērniem un pusaudžiem? Kā palīdzēt, ja latviešu klasika jauniešiem nešķiet interesanta? – Kopš presē izlasīju vaimanas, ka skolā aizvien jālasa „Sūnu ciema zēni”, kā tagadējā jaunatne tik garlaicīgu grāmatu lai izlasa, man saslējās mati – kā tā var runāt par interesanto grāmatu! Pēc tam sapratu, ka problēma ir leksikā, jo 19. gadsimta zemniecības leksika jaunajiem cilvēkiem ir sveša, tātad tekstos to grūti uztvert. No vecvārdiem spilgtākais piemērs ir olnīca. Paprasiet bērniem, kas ir olnīca,tad dzirdēsiet mūsdienu versiju saistībā ar sievietes organismu,bet ne par to olnīcu, kas bija labi zināma 19.gadsimta zemniekiem.Tāda nelaime ar vārdu nezināšanu piemīt daudziem klasikas darbiem, kas jālasa skolēniem.Grāmatas neskar to vidi, kurā ikdienā dzīvojam un kuru saprotam. Bet robežas vajag paplašināt ,un es aizdomājos, kā lai bērnus ievilina latviešu klasikas lasīšanā. Man ienāca prātā doma par pilnīgi jaunu bērnu literatūras žanru, proti, klasikas komentāriem. Tās varētu būt vienkārši vārdnīciņas ar komentāriem. Mācību grāmatas bieži vien jau šo lomu pilda. Bet tās ir uzrakstītas par sausu. Lielisks piemērs ir igauņiem, vienam viņu klasikas darbam sacerēti komentāri un tie bērniem pasniegti gandrīz kā bilžu grāmata. Nezināmie, nepazīstamie priekšmeti no 19. gadsimta skolas ir uzzīmēti un par tiem lasāms gandrīz kā atsevišķa grāmata. Ja no „Sūnu ciema zēniem” nesaprotamiem vārdiem varētu izveidot tādu mazu stāstu grāmatiņu, kur katrs no vārdiem izmantots atraktīvā, trīs, četru teikumu sižetā, stāstiņā, bet darbība notiek nevis tais laikos, bet šais laikos, tad bērnos atgrieztos interese. Ar to es gribu teikt, ka nevaram bērniem vienkārši pārmest nevēlēšanos lasīt gadsimtu senu literatūru. Mums jāpaiet šim procesam pretī. Mairita Kaņepe

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bērna piedzimšana ir lielākais brīnums

06:27
22.12.2024
358

Ziemassvētku laiks ir stāsts par brīnumu – bērniņa piedzimšanu. Vecmātes šo brīnumu piedzīvo visa gada garumā. Sarunā ar Cēsu klīnikas vecmāti Ivetu Reķi viņa uzsver, ka bērniņa dzimšana patiesi ir brīnums. Ivetai Reķei Cēsu klīnika ir pirmā un vienīgā darbavieta, kurā pavadīti 45 gadi, no tiem 35 gadus palīdzēts mazuļiem ienākt šajā pasaulē, desmit gadi, […]

Māksla ir process, kurā gūt sev kaut ko nozīmīgu un nepieciešamu

06:55
20.12.2024
73

Viņa nupat par skulptūru “Trejdeviņu koks” ieguvusi Cēsu novada mākslas gada “Balvas 2024” augstāko apbalvojumu “Zelta balva”. Ar mākslinieci ANNU EGLI sarunājāmies par emocijām, kas papildina šādu atzinību, par radošo procesu un tuvojošos gadu miju. Lai arī viņa pašlaik dzīvo Rīgā, ar Cēsīm mākslinieci saista īpašas atmiņas, kad bērnībā daudz laika pavadīts dzimtas lauku mājās […]

Adīšana piedzīvo renesansi

06:53
19.12.2024
57

Adīšana piedzīvo renesansi – tā saka jaunā adīšanas entuziaste Baiba Dambe. Šomēnes viņa Cēsu kinozālē organizēja “Adīšanas kino seansu”. Pieredze līdzīgu notikumu rīkošanā viņai jau bija. Cēsīs sarunu festivālā “Lampa” sadarbībā ar Ģimenes telti Baiba organizēja “Mammu adīšanas pikniku”. Lielākoties tur bija mammas, kam pavisam mazi bērni, sievietes varēja kopā paadīt, parunāties, arī iemācīties uzadīt […]

Daiļrecepšu grāmata ar humora devu

06:22
18.12.2024
80

Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei jeb humoristiski pastāstiņi ar atbilstošām receptēm savīti Lienes Margevičas un Natas Brambergas sarakstītajā un “Zvaigzne ABC” izdotajā grāmatā “Vienaldzīgo nav!”. Tā stāsts “Pusdienas slimnīcā” papildināts ar recepti – makaronu zupa ar piena plēvi, stāstam “Vīramāte ir klāt!” pievienots ēdiens – bujabēze ar fenheli, bet “Heavy Metal” – biezeņzupa ar selerijām. […]

Mežā savējais

07:07
15.12.2024
39

Dabā miers, tā atpūšas. Cilvēks vēro, gūst sevī saskaņu ar mežu, ezeru, upi, ainavu. Par būšanu dabā, saprašanos ar meža dzīvniekiem un zivju viltību izzināšanu, par dabas mainību gadalaikos un pēdējās desmitgadēs saruna ar Kasparu Dukaļski, mednieku kluba “Drusti” biedru, makšķernieku. -Bērnībā ar vectēvu un tēvu braucām medībās un makšķerēt. Vēlēšanās būt dabā, svaigā gaisā ir […]

Grāmata, kas piepilda – ne vien vēderu, bet arī prātu un garu

06:39
14.12.2024
185

“Tā ir dāvana mums un dāvana Latvijai,” par tikko no tipogrāfijas iznākušo grāmatu “Pavāru māja Līgatnē” pauž Pavāru mājas saimnieks Ēriks Dreibants. Grāmata ir veltījums gan pašai Pavāru mājai, gan tās cilvēkiem, sākot no pavāriem un produktu audzētājiem, beidzot ar dizaineriem un arhitektiem. Tāpat grāmatā varēs atrast Pavāru mājas viesu iecienītāko ēdienu receptes. Par ieceri […]

Tautas balss

Balvas kā no pārpilnības raga

18:43
17.12.2024
27
Seniore T. raksta:

“Saprotams, ka katra nozare, ministrija, organizācija grib savu jomu celt saulītē. Tiek rīkoti dažnedažādi konkursi, vērtēšanas. Un nu gada balvas birst kā no pārpilnības raga, nav nedēļas, kad negodina vismaz trīs četru sfēru sasniegumus. Vai tas nav mazliet par traku, un vai tā nedevalvējas pagodinājumu vērtība? Beigās jau sajūk, kas ko kam pasniedzis, kas ko […]

Iela grimst tumsā

18:42
17.12.2024
25
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Viestura ielas posmā, kas ved gar dzīvnieku patversmi, labu gabalu ir pilnīga tumsa. Nedeg pat tās pāris laternas, kas tur atrodas. Māju šai apkārtnē maz, taču cilvēki dodas pastaigās, un tagad, decembra pusē, tumšs jau ap pulksten četriem pēcpusdienā,” sacīja apkaimes iedzīvotāja.

Neizdarība kavē palīdzību

18:42
17.12.2024
22
Lasītāja V. raksta:

“Diezgan traki dzirdēt, ka cilvēkiem ar invaliditāti tehnisko palīglīdzekļu trūkst tādēļ, ka iestādes, kas par to rūpējas, neprot organizēt darbu. Mēs pārmetam valdībai, ka tā nedod pietiekami daudz līdzekļu, bet, izrādās, nauda iedota, vajadzīgais sagādāts, tikai lietas nenokļūst pie tiem, kam tās nepieciešamas. Iestāde, kas sadala tehniskos palīglīdzekļus, nemaz nezina, kas ir noliktavā, nesteidzas ar […]

Rada gaismas svētkus

18:41
17.12.2024
19
Silvija raksta:

“Ziemassvētku noskaņu, protams, katrs rada pats. Taču nevaram neietekmēties, redzot skaisto – tad sirds gavilē un acīs ir prieks. Nedēļas nogalē iznāca pabūt Taurenē un Dzērbenē pie radiem. Sasmēlos gaismu. Cik skaists Nēķena muižas parks, Dzērbenes muiža un izrotātās eglītes! Arī iedzīvotāji izgaismojuši pagalmus, balkonus, mājas. Var doties nesteidzīgā braucienā, ja negribas iet kājām. Un […]

Kā tālāk dzīvosim

22:00
16.12.2024
25
1
Lasītāja M. raksta:

“Bail klausīties, ka ASV stāsies laukā no NATO! Kas tad būs mūsu, Baltijas valstu, aizstāvis no agresīvajiem lielajiem kaimiņiem? Tad mūs var glābt tikai, ja Eiropas Savie­nība izveidojas par konfederāciju. Ja visa Eiropa būs kā viens, tad tai būs lielāks spēks. Un Krievijai jau vajag Fran­ciju, Itāliju, Vāciju, ja būsim cieši kopā, mazākas bažas, ka […]

Sludinājumi