Pirmdiena, 15. decembris
Vārda dienas: Johanna, Hanna, Jana

No bērnu dzejoļiem līdz operas libretam

Druva
13:05
29.03.2012
21
No Letas

Lieliskā bērnu vairāku grāmatu autore Inese Zandere ikdienā nav tik daudz aizņemta ar mazbērnu auklēšanu, dzejoļu un stāstu sacerēšanu viņiem un visiem pārējiem, kā ar dažādu autoru radīto grāmatu rediģēšanu un vēl uzņēmusies nebijušu darbu – libreta sacerēšanu latviešu oriģinālai operai. -Kas tā būs par operu?

-Pirms vairākiem gadiem ar komponistu Ēriku Ešenvaldu piedalījāmies operu oriģināllibretu konkursā. Ar idejas par sižeta pamatlīniju izveidošanu veiksmīgi tikām galā un konkursā par to dabūjām 2.vietu. Mūs godalgoja, solot, ka varbūt 2015.gadā operu arī iestudēs, bet tagad situācija mainījusies, mūsu ieceri operā grib īstenot jau 2013. gada rudenī,lai iestudējums sasauktos ar Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu. Tā tas noticis, lai gan opera nebūs nekāda priecīgā un tajā vispār nebūs runa par mūsu topošo Gaismas pili. Taču pasūtījums ir noticis, un mēs ar Ēriku, kurš šobrīd ir Kembridžas universitātes stipendiāts ar tiesībām brīvi radoši izpausties, intensīvi strādājam.

Ideja operas libretam man tapa tajā laikā, kad kopā ar vīru Ati Klimoviču bijām aizbraukuši uz Kosovu.Atis pildīja karsto pasaules punktu korespondenta darbu, braukāja pa valsti, veidojot sižetus, es dzīvoju viesnīcā, izmisīgi tulkoju pasūtījuma darbu – Loida Vēbera mūziklu – un reizē mēģināju rakstīt savu oriģināloperu. Es orientējos uz mitoloģisku drāmu ar darba pagaidu nosaukumu „Iemūrētie”. Runa ir par būvupuri un to, ka neko būtisku nevar uzcelt, šī darba paveikšanai kaut ko neziedojot. Tā ir plaša mitoloģiska tēma, kas atspoguļojusies dažādu tautu folklorā un leģendās tūkstoš veidos. Mūsu libretā būve, kas jāceļ un kurai jāupurē, ir bibliotēka.

-Radošs darbs pie paša tekstiem un citu sacerētu tekstu metodiska rediģēšana ir diezgan atšķirīgas nodarbes. Kāda esat kā redaktore? -Esmu strādājusi ar tekstiem, sākot no 1981. gada – ar grāmatām, žurnālu „Rīgas Laiks”, tagad ar bērnu grāmatām. Mans intelekts jau pārgājis fizioloģijā. Kad ieraugu jaunu, svešu tekstu, tūlīt pat jūtu, ja tur kaut kas var nebūt kārtībā.Tas nav tāpēc,ka es skaidri zinātu, kāpēc radies kļūdains fakts, vārds vai vietvārds. Manī ir tāds kā nemiers, sajūta, uztrenēta redaktora intuīcija.Tā man ļoti noderēja, strādājot pie Ata Klimoviča grāmatas „Personiskā Latvija” manuskripta rediģēšanas.Grāmatai veidojām arī personvārdu,tēmu, vietu nosaukumu rādītāju un, lai tas taptu, lai fakti būtu pārbaudīti un ticami, darbs pie noskaidrošanas un precizēšanas ļoti ievilkās. Es šī darba sardzē stāvēju kā Luters, kurš attiecīgajā vietā un brīdī stāv stingri, jo citādi nevar. Es biju nelokāma, jo zināju, ka grāmatu „Personiskā Latvija” lasīs un izmantos ne tikai interesenti, bet arī vēsturnieki un novadpētnieki, dzimtu pētnieki. Viņiem mūsu apkopotie dati dikti noderēs. -Viena no jūsu sarakstītajām grāmatām uz vāka ilustrēta ar ļoti vecu cilvēku seju tuvplāniem.Ko jūs ar to gribējāt pavēstīt?

-Veci cilvēki ir skaistāki par jauniem. Jaunie ir skaisti kā Dieva plāns, bet veco cilvēku sejās redzam,kā viņi ir spējuši Dieva plānu īstenot. Man arvien šķitis, ka bērni un veci cilvēki ir pašas interesantākās kategorijas. Mazajiem un vecajiem ir visvairāk ko runāt.

-Kādas sarunas jums kā vecmāmiņai un rakstniecei sagādājuši mazbērni? – Nākamajā dienā pēc 18. februāra referenduma ar 3,5 un 4,5 gadus veciem mazbērniem devāmies kaķīša raudzībās. Pieaugušo vidū, protams, izvērsās plašas sarunas, kurš ir vai nav, arī kāpēc ir vai nav gājis referendumā balsot. Viens no paziņām izrādījās dikti skeptisks – nekur neesot gājis, to pamatoja ar domu, ka no tās mūsu valsts nav nekādas jēgas. Un vispār viņš secināja, ka latvieši ir pļekas.Mazie līdz šim bija rotaļājušies, bet pēkšņi abi pieleca kājās un uz mūsu paziņu sāk kliegt: „Āri, tā nav, kā tu runā, latvieši nav pļekas!” Tāds pavērsiens visus pārsteidza, bet pamācošākais tikai sākās, jo viens mazais paziņoja, ka pļekas ir zviedri. Krišiņš bija vadījies pēc principa, ka kādam par tādiem galu galā ir jābūt. Mājās bērns to visu bija izstāstījis arī tētim, uz ko tas atbildējis, ka Karlsons un Brālītis ir zviedri. Būdams šo varoņu cienītājs, Krišiņš sacīto pārdomājis un paziņojis,ka pļekas ir krievi. Bet tad mazais uzzinājis, ka viņa iecienīto multenīti „Ezītis miglā” ir veidojuši krievi.Tā abi runātāji izgājuši lielu apli pa visām tautām, līdz beidzot Krišiņš ar zināmu nepatiku bija spiests atzīt, ka pļekas neizdosies atrast. Pasaule ir skaista tāpēc, ka daudzveidīga. – Ko jūs sakāt par klasikas grāmatām, kas skolās obligāti jālasa bērniem un pusaudžiem? Kā palīdzēt, ja latviešu klasika jauniešiem nešķiet interesanta? – Kopš presē izlasīju vaimanas, ka skolā aizvien jālasa „Sūnu ciema zēni”, kā tagadējā jaunatne tik garlaicīgu grāmatu lai izlasa, man saslējās mati – kā tā var runāt par interesanto grāmatu! Pēc tam sapratu, ka problēma ir leksikā, jo 19. gadsimta zemniecības leksika jaunajiem cilvēkiem ir sveša, tātad tekstos to grūti uztvert. No vecvārdiem spilgtākais piemērs ir olnīca. Paprasiet bērniem, kas ir olnīca,tad dzirdēsiet mūsdienu versiju saistībā ar sievietes organismu,bet ne par to olnīcu, kas bija labi zināma 19.gadsimta zemniekiem.Tāda nelaime ar vārdu nezināšanu piemīt daudziem klasikas darbiem, kas jālasa skolēniem.Grāmatas neskar to vidi, kurā ikdienā dzīvojam un kuru saprotam. Bet robežas vajag paplašināt ,un es aizdomājos, kā lai bērnus ievilina latviešu klasikas lasīšanā. Man ienāca prātā doma par pilnīgi jaunu bērnu literatūras žanru, proti, klasikas komentāriem. Tās varētu būt vienkārši vārdnīciņas ar komentāriem. Mācību grāmatas bieži vien jau šo lomu pilda. Bet tās ir uzrakstītas par sausu. Lielisks piemērs ir igauņiem, vienam viņu klasikas darbam sacerēti komentāri un tie bērniem pasniegti gandrīz kā bilžu grāmata. Nezināmie, nepazīstamie priekšmeti no 19. gadsimta skolas ir uzzīmēti un par tiem lasāms gandrīz kā atsevišķa grāmata. Ja no „Sūnu ciema zēniem” nesaprotamiem vārdiem varētu izveidot tādu mazu stāstu grāmatiņu, kur katrs no vārdiem izmantots atraktīvā, trīs, četru teikumu sižetā, stāstiņā, bet darbība notiek nevis tais laikos, bet šais laikos, tad bērnos atgrieztos interese. Ar to es gribu teikt, ka nevaram bērniem vienkārši pārmest nevēlēšanos lasīt gadsimtu senu literatūru. Mums jāpaiet šim procesam pretī. Mairita Kaņepe

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Bruņinieks ar zelta komandu

05:17
15.12.2025
39

Novembrī tradicionālajā Cēsu novada pašvaldības darbinieku apbalvošanas pasākumā tika teikts paldies par ieguldīto darbu, atbildību un sirdsdegsmi. Galveno, pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”, saņēma Juris Joksts, Cēsu Digitālā centra vadītājs, par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu Cēsu novada digitālās attīstības veicināšanā. Juris uzsver, ka šādu balvu diez vai iegūtu bez savas lieliskās “zelta” komandas. “Druva” aicināja Juri […]

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
53

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

"Timbro" pārceļas uz jaunām telpām un plāno jaudīgu attīstību

05:28
11.12.2025
1001
1

Ar īstu Cēsu novadā dzimuša un auguša cilvēka prieku un azartu SIA “Timbro” izpilddirektors Raimonds Cipe “Druvai” izrāda pašlaik remont­darbu noslēguma fāzē esošās uzņēmuma jaunās telpas Cēsīs, Gaujas ielā 5, kur paredzēts pārcelties pavisam drīz, līdz gada beigām. Uzņēmuma vadītājs “Dru­vai” apstiprina nesen masu medijos izskanējušo informāciju, ka Cēsu mežsaimniecības uzņēmums SIA “Timbro” mež­izstrādes tiesību […]

Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

05:17
09.12.2025
138

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas. “Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne […]

Meksika - senu un mūsdienīgu tradīciju zeme

06:21
08.12.2025
56

Aivis Dombrovskis ir psihologs, psihoterapeits, viņa sirds pieder vienīgi Cēsīm, bet darba dzīve ir Rīgā un ārzemēs. Šoruden viņš bija Meksikā, piedalījās pasaules transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas konferencē “2025 XOLOTL”. Pasākuma norises laiks pielāgots meksikāņiem tik nozīmīgajām Mirušo dienas svinībām. Piepildīt sapņus – iepazīt Meksiku Kad ģeogrāfijas skolotāja Cēsu 1. vidusskolā rādīja filmu par Meksiku, […]

Sabiedrības līdzatbildības izjūta aug

06:06
07.12.2025
505
4

Iedzīvotāju ziņojumi par iespējamu vardarbību kļūst aizvien biežāki, netrūkst ne dzērājšoferu, ne pieaugošas agresijas izpausmju, kā arī aizvien vairāk ir telefonkrāpnieku upuru. Par raizēm un arī panākumiem darbā Policijas dienas, 5. decembra, priekšvakarā uz sarunu aicinājām Valsts policijas (VP) Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) Dienvidvidzemes iecirkņa priekšnieci Ingu Randari. -Kā jutāties, uzsākot dienestu policijā, un kā […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
24
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
21
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
36
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
40
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
38
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi