Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

No bērnu dzejoļiem līdz operas libretam

Druva
13:05
29.03.2012
10
No Letas

Lieliskā bērnu vairāku grāmatu autore Inese Zandere ikdienā nav tik daudz aizņemta ar mazbērnu auklēšanu, dzejoļu un stāstu sacerēšanu viņiem un visiem pārējiem, kā ar dažādu autoru radīto grāmatu rediģēšanu un vēl uzņēmusies nebijušu darbu – libreta sacerēšanu latviešu oriģinālai operai. -Kas tā būs par operu?

-Pirms vairākiem gadiem ar komponistu Ēriku Ešenvaldu piedalījāmies operu oriģināllibretu konkursā. Ar idejas par sižeta pamatlīniju izveidošanu veiksmīgi tikām galā un konkursā par to dabūjām 2.vietu. Mūs godalgoja, solot, ka varbūt 2015.gadā operu arī iestudēs, bet tagad situācija mainījusies, mūsu ieceri operā grib īstenot jau 2013. gada rudenī,lai iestudējums sasauktos ar Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu. Tā tas noticis, lai gan opera nebūs nekāda priecīgā un tajā vispār nebūs runa par mūsu topošo Gaismas pili. Taču pasūtījums ir noticis, un mēs ar Ēriku, kurš šobrīd ir Kembridžas universitātes stipendiāts ar tiesībām brīvi radoši izpausties, intensīvi strādājam.

Ideja operas libretam man tapa tajā laikā, kad kopā ar vīru Ati Klimoviču bijām aizbraukuši uz Kosovu.Atis pildīja karsto pasaules punktu korespondenta darbu, braukāja pa valsti, veidojot sižetus, es dzīvoju viesnīcā, izmisīgi tulkoju pasūtījuma darbu – Loida Vēbera mūziklu – un reizē mēģināju rakstīt savu oriģināloperu. Es orientējos uz mitoloģisku drāmu ar darba pagaidu nosaukumu „Iemūrētie”. Runa ir par būvupuri un to, ka neko būtisku nevar uzcelt, šī darba paveikšanai kaut ko neziedojot. Tā ir plaša mitoloģiska tēma, kas atspoguļojusies dažādu tautu folklorā un leģendās tūkstoš veidos. Mūsu libretā būve, kas jāceļ un kurai jāupurē, ir bibliotēka.

-Radošs darbs pie paša tekstiem un citu sacerētu tekstu metodiska rediģēšana ir diezgan atšķirīgas nodarbes. Kāda esat kā redaktore? -Esmu strādājusi ar tekstiem, sākot no 1981. gada – ar grāmatām, žurnālu „Rīgas Laiks”, tagad ar bērnu grāmatām. Mans intelekts jau pārgājis fizioloģijā. Kad ieraugu jaunu, svešu tekstu, tūlīt pat jūtu, ja tur kaut kas var nebūt kārtībā.Tas nav tāpēc,ka es skaidri zinātu, kāpēc radies kļūdains fakts, vārds vai vietvārds. Manī ir tāds kā nemiers, sajūta, uztrenēta redaktora intuīcija.Tā man ļoti noderēja, strādājot pie Ata Klimoviča grāmatas „Personiskā Latvija” manuskripta rediģēšanas.Grāmatai veidojām arī personvārdu,tēmu, vietu nosaukumu rādītāju un, lai tas taptu, lai fakti būtu pārbaudīti un ticami, darbs pie noskaidrošanas un precizēšanas ļoti ievilkās. Es šī darba sardzē stāvēju kā Luters, kurš attiecīgajā vietā un brīdī stāv stingri, jo citādi nevar. Es biju nelokāma, jo zināju, ka grāmatu „Personiskā Latvija” lasīs un izmantos ne tikai interesenti, bet arī vēsturnieki un novadpētnieki, dzimtu pētnieki. Viņiem mūsu apkopotie dati dikti noderēs. -Viena no jūsu sarakstītajām grāmatām uz vāka ilustrēta ar ļoti vecu cilvēku seju tuvplāniem.Ko jūs ar to gribējāt pavēstīt?

-Veci cilvēki ir skaistāki par jauniem. Jaunie ir skaisti kā Dieva plāns, bet veco cilvēku sejās redzam,kā viņi ir spējuši Dieva plānu īstenot. Man arvien šķitis, ka bērni un veci cilvēki ir pašas interesantākās kategorijas. Mazajiem un vecajiem ir visvairāk ko runāt.

-Kādas sarunas jums kā vecmāmiņai un rakstniecei sagādājuši mazbērni? – Nākamajā dienā pēc 18. februāra referenduma ar 3,5 un 4,5 gadus veciem mazbērniem devāmies kaķīša raudzībās. Pieaugušo vidū, protams, izvērsās plašas sarunas, kurš ir vai nav, arī kāpēc ir vai nav gājis referendumā balsot. Viens no paziņām izrādījās dikti skeptisks – nekur neesot gājis, to pamatoja ar domu, ka no tās mūsu valsts nav nekādas jēgas. Un vispār viņš secināja, ka latvieši ir pļekas.Mazie līdz šim bija rotaļājušies, bet pēkšņi abi pieleca kājās un uz mūsu paziņu sāk kliegt: „Āri, tā nav, kā tu runā, latvieši nav pļekas!” Tāds pavērsiens visus pārsteidza, bet pamācošākais tikai sākās, jo viens mazais paziņoja, ka pļekas ir zviedri. Krišiņš bija vadījies pēc principa, ka kādam par tādiem galu galā ir jābūt. Mājās bērns to visu bija izstāstījis arī tētim, uz ko tas atbildējis, ka Karlsons un Brālītis ir zviedri. Būdams šo varoņu cienītājs, Krišiņš sacīto pārdomājis un paziņojis,ka pļekas ir krievi. Bet tad mazais uzzinājis, ka viņa iecienīto multenīti „Ezītis miglā” ir veidojuši krievi.Tā abi runātāji izgājuši lielu apli pa visām tautām, līdz beidzot Krišiņš ar zināmu nepatiku bija spiests atzīt, ka pļekas neizdosies atrast. Pasaule ir skaista tāpēc, ka daudzveidīga. – Ko jūs sakāt par klasikas grāmatām, kas skolās obligāti jālasa bērniem un pusaudžiem? Kā palīdzēt, ja latviešu klasika jauniešiem nešķiet interesanta? – Kopš presē izlasīju vaimanas, ka skolā aizvien jālasa „Sūnu ciema zēni”, kā tagadējā jaunatne tik garlaicīgu grāmatu lai izlasa, man saslējās mati – kā tā var runāt par interesanto grāmatu! Pēc tam sapratu, ka problēma ir leksikā, jo 19. gadsimta zemniecības leksika jaunajiem cilvēkiem ir sveša, tātad tekstos to grūti uztvert. No vecvārdiem spilgtākais piemērs ir olnīca. Paprasiet bērniem, kas ir olnīca,tad dzirdēsiet mūsdienu versiju saistībā ar sievietes organismu,bet ne par to olnīcu, kas bija labi zināma 19.gadsimta zemniekiem.Tāda nelaime ar vārdu nezināšanu piemīt daudziem klasikas darbiem, kas jālasa skolēniem.Grāmatas neskar to vidi, kurā ikdienā dzīvojam un kuru saprotam. Bet robežas vajag paplašināt ,un es aizdomājos, kā lai bērnus ievilina latviešu klasikas lasīšanā. Man ienāca prātā doma par pilnīgi jaunu bērnu literatūras žanru, proti, klasikas komentāriem. Tās varētu būt vienkārši vārdnīciņas ar komentāriem. Mācību grāmatas bieži vien jau šo lomu pilda. Bet tās ir uzrakstītas par sausu. Lielisks piemērs ir igauņiem, vienam viņu klasikas darbam sacerēti komentāri un tie bērniem pasniegti gandrīz kā bilžu grāmata. Nezināmie, nepazīstamie priekšmeti no 19. gadsimta skolas ir uzzīmēti un par tiem lasāms gandrīz kā atsevišķa grāmata. Ja no „Sūnu ciema zēniem” nesaprotamiem vārdiem varētu izveidot tādu mazu stāstu grāmatiņu, kur katrs no vārdiem izmantots atraktīvā, trīs, četru teikumu sižetā, stāstiņā, bet darbība notiek nevis tais laikos, bet šais laikos, tad bērnos atgrieztos interese. Ar to es gribu teikt, ka nevaram bērniem vienkārši pārmest nevēlēšanos lasīt gadsimtu senu literatūru. Mums jāpaiet šim procesam pretī. Mairita Kaņepe

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
26

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
324

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
47
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi