Baiba Zalcmane vada biedrību “Piedzīvojumu Garāža” un, realizējot dažādus projektus, strādā ar jauniešiem Cēsu, Siguldas un Kocēnu novadā kā izaugsmes veicinātāja un aktivitāšu vadītāja. Cēsu novada bērniem un jauniešiem organizē nometnes, kā arī ir Cēsu Sociālā dienesta korekciju programmas jauniešu aktivitāšu vadītāja.
– Daudz runājam par pusaudžiem, kuri cieš no atkarību izraisošām vielām. Ko rāda jūsu prakse, vai šī ir aktuāla problēma arī Cēsu novadā? Ir kādi statistikas dati?
– Tiekoties un diskutējot ar jauniešiem dažādās Latvijas vietās, redzam, ka “aizraušanās” ar atkarību veicinošām vielām ir aktuāla lielākajai daļai Latvijā dzīvojošo pusaudžu. Manuprāt, statistikas dati nebūs tie, kas atspoguļos patieso situāciju. Lai sagatavotu statistikas datus, jaunieši būtu jāved pie speciālistiem, kuri konstatētu, ir vai nav kāda atkarība. Turklāt ne skolas, ne ģimenes nav gatavas runāt par reālo situāciju, un, ņemot vērā sabiedrības uzskatus un attieksmi, neviens nevēlas sevi piesiet pie kauna staba.
Lielākā problēma ir tā, ka jaunieši apreibinošo vielu lietošanu neklasificē kā atkarību, drīzāk gan neveselīgu un nevainīgu aizraušanos vai jautru nodarbi brīžos, kad tā īsti nav, ko darīt. To apliecina jauniešu atklātie stāsti un piedzīvotais. Man par nepatīkamu un lielu pārsteigumu realitāte ir daudz skaudrāka, nekā sabiedrībai varētu likties.
– Kādiem signāliem jāpievērš uzmanība, lai spētu identificēt atkarības problēmas jaunietim?
– Tas ir ļoti individuāli. Apkopojot pieredzes, secinu, ka uzvedība ir atkarīga no jaunieša rakstura. Bet zīmīgākās pazīmes ir: vēla pārrašanās mājās un veiksmīga nozušana savā istabā, īpaši pēc pulksten desmitiem vakarā. Tas ir laiks, kad vecāki jau devušies pie miera vai atpūšas pie TV un ne vienmēr spēj izkontrolēt bērna veselības stāvokli. Noslēpumainība. Izvairīga attieksme. Jaunietis kļūst noslēgtāks, retāk komunicē ar ģimeni, atsakās no kopīgām aktivitātēm, nevēlas detalizētāk stāstīt par draugiem, kur iet un ar ko kopā atpūšas. Bieži arī vecāku zvanu ignorēšana. Nomākts garastāvoklis, viegla nervozitāte, kas pati par sevi ir sauciens – pievērs man uzmanību, ar mani nav labi. Jaunieši sāk neregulāri apmeklēt skolu, un ir izteiktāka vienaldzība, pasliktinās koncentrēšanās spējas. Sarūk laiks, ko veltīt hobijiem un sporta aktivitātēm.
– Ar ko visbiežāk jaunieši “aizraujas”, un kas tam par iemeslu, kāpēc bērni “padodas”? Ko paši jaunieši stāsta?
– Visbiežāk jaunieši pakļaujas alkohola, cigarešu un marihuānas smēķēšanai, un nav vienas atbildes uz jautājumu – kāpēc. Parasti cēloņi meklējami ģimenē un draugu lokā.
Bieži jaunietis, kurš lieto atkarību izraisošās vielas, mājās jūtas nesaprasts, atstumts, pazemots, dažreiz pat nevajadzīgs, īpaši šķirtajās ģimenēs, kur bērnu audzina viens vecāks, kurš ir tik ļoti aizņemts darbos, lai nodrošinātu iztiku, ka bērns negribot tiek atstāts novārtā. Ir situācijas, kad vecāki paši pārmērīgi lieto alkoholu. Tādā vidē bieži valda haoss, neveselīga gaisotne. Sadzīviskie apstākļi ir tik nomācoši, ka pusaudzis vēlas aizbēgt un aizmirsties. Paši jaunieši kā vienu no vidēm, kas rosina lietot alkoholu, min skolu. Cenšanās iekļauties “barā”. Vēlme būt populāram un parādīt sevi visā krāšņumā. Tā ir kā tāda pāvu dižošanās ar to, kuram kuplāka aste. Tanī brīdī šķiet, jo vairāk atļaujos, jo spicāks čalis vai “čiksa” esmu, lai gan paši saprot, ka staigā pa plānu ledu. Bet latiņa jau ir augstu pacelta, zemāk to laist nedrīkst -pazudīs popularitāte. Otrs iemesls ir situācija skolā. Mācību iestādēs populāra kļuvusi kāda vājākā apspiešana un apsaukāšana. Pusaudzis klasē tiek apvainots, apsaukāts vai atstumts, viņam rodas sajūta, ka nevienam nav vajadzīgs, ir nevērtīgs. Apreibināšanās palīdz vieglāk aizmirst šīs nejaukās sajūtas.
Jaunieši atklāti min arī to, ka nereti tā ir vienkārši izlaidība. Ir jaunieši, kuriem nav motivācijas un reālas vietas, kur sevi pilnveidot un attīstīt. Atkarību veicina arī visatļautības sajūta -lietoju, mani nepieķer, tātad man par to nekas nebūs.
Vēl viens no iemesliem ir popkultūras karaļu ietekme. Video klipi ataino, cik atklāti šīs vielas drīkst lietot un cik pieņemami tas ir. Es teiktu, skatoties šos video un sekojot mākslinieku gaitām, tās pat iedveš sajūtu, ka lietot ir stilīgi un nelieto tikai “nūģi”.
– Vai šiem jauniešiem ir nākotnes sapņi? Par ko viņi sapņo?
– Neskatoties uz trako pusaudžu vecumu, sarežģījumiem, katrs par kaut ko sapņo vai vēlas par kaut ko kļūt. Bieži dzirdu pārdomas: “Es gribētu kļūt par dizaineri, autobraucēju, psihologu, policisti, sportistu, bērnudārza pedagogu, inženieri, pasākuma organizatori un vēl, un vēl. Ir arī sapņi par to, kā atrisināt problēmas ģimenē ar vecākiem. Viņi sapņo par siltām mājām un vēl siltāku attieksmi no vecākiem. Ir arī jaunieši ar apātiskām domām – gribu būt slavens jūtubers, blogeris vai uzņēmējs, taču tagad mācīties nevēlos, un mani tas neinteresē.
Šo jauniešu sapņus un to kvalitāti ietekmē tas, no kādas vides pusaudzis nācis. Ja ģimene stabila, parādās stabilas vērtības un motivācija nākotnei. Ja ģimene ir sociāli nelabvēlīgāka, parādās tendence dzīvot šodienai, bez mērķiem un motivācijas. Bieži pusaudži netic sev, kur nu vēl nākotnei. Viņi neredz to, ka varētu dzīvot arī citādi, bet sapņo viņi visi.
– Vai pie jums vēršas arī pedagogi, skolu pārstāvji?
– Jāatzīst, nē, skolas bieži noklusē patieso ainu, bet ne jau tāpēc, ka to vēlas, bet, manuprāt, tāpēc, ka to spiež sistēma. Skolu reitingi liek klusēt par vardarbību skolas gaiteņos, par atkarību mākto jauniešu skaitu un citām problēmsituācijām. Visai izplatīta atbilde skan – mums viss ir kārtībā! Esmu tik daudz dzirdējusi nosodījumus par kādiem konkrētiem jauniešiem, ka no viņiem jau nekas neizaugs – viens pīpē un dzer, cits runā pretī, vēl cits neprot kārtīgi lasīt un rakstīt. Zēni kaujas, bļaustās, neprot uzvesties, tātad jāsoda.
Sabārt un sodīt ir daudz vieglāk, nekā palīdzēt. Otru nosodīt, tā ir mūsu valsts komforta zona, tas neprasa papildu zināšanas un prasmes, neprasa papildu resursus un institucionālo sadarbību. Rīkoties citādi nozīmē, ka ir kaut kas jāmaina. Jāmaina sistēma, bet kurš ir gatavs to darīt? Kurš ir gatavs mainīt domāšanu valsts mērogā? Kurš ir tik drosmīgs, lai publiski pateiktu, ka valstī šajā jomā nav kārtības, ka vardarbība skolās, ģimenēs un uz ielas tikai palielinās un ka atkarību veicinošo vielu lietošana ir visa iepriekšminētā sekas. Vieglāk izlikties, ka mums taču viss ir kārtībā! Kāpēc izsaukt uguni uz sevi? Uzskatu, ka trauksmes signāls ir jāieslēdz, turklāt nekavējoties. Ir jābeidz izlikties. Neskatoties uz vidi, no kuras jaunieši nāk, viņi galu galā ir mūsu nākotne.
– Kur meklēt atslēgas vārdus, motivējot jauniešus nelietot atkarību veicinošās vielas?
-Šis jautājums man atsauc atmiņā frāzi: “Baiba, tavs uzdevums ir likt viņiem nesmēķēt un nelietot!” Es teikšu, ka nav tādu atslēgas vārdu vai burvju nūjiņas, ar kuras mājienu varam apturēt jaunieti lietot alkoholu vai narkotikas. Mani atslēgas vārdi ir darbības, veidot vidi, piedzīvojumus, dot tādu kā pozitīvu emocionālo triecienu vai psiholoģisko pārdzīvojumu. Pastiprināt emocijas, kas liek jaunietim pašam nonākt pie atziņas, cik viss patiesībā ir nopietni un kādas sekas tam visam var būt.
– Kā uzsākat sarunu par atkarībām ar riska jauniešiem, kādus pasākumus organizēt sociālā riska bērniem?
– Uzsākot sarunas, nebūt kārtējam cilvēkam, kas viņu strikti audzina, nosoda, tirda vai lamā. Jau pirmajā tikšanās reizē sākt no baltas lapas. Svarīga ir uzruna un attieksme, balss tonis un ieinteresētība, kā tieši tu uzrunā jauno cilvēku. Šī ir tā saruna, kur pārmetumiem nav vietas. Jāatceras, ka arī jaunietis ir personība, kurš pelnījis cieņpilnu attieksmi, rūpes un godīgumu. Patiesībā jaunieši tik ļoti jūt, kad esi patiess draugs un kad tikai formāls ierēdnis.
Pasākumu ir daudz un dažādi, var notikt sarunu vakari, pārgājieni, sporta aktivitātes. Ļoti svarīgi ir organizēt pasākumus, kur atbildība uzticēta pusaudzim. Jaunieši ir ļoti izdarīgi, centīgi, uz viņiem var paļauties, tikai vajag ticēt. Likt viņiem sajust šo nostāju. Ir vērtīgi parādīt to, ka dienu, savu brīvo laiku var pavadīt arī citādi. Un to nekad nevajag uztvert par pašsaprotamu lietu. Bērni nepiedzimst gudri, viņus audzina vecāki, un, ja ir lietas, ko vecāki nav savam bērnam atklājuši vai parādījuši, viņi nemaz nezina, ka kaut kas tāds eksistē un uz ko patiesībā viņi paši ir spējīgi. Mans virsuzdevums ir viņiem to parādīt! Jāatzīst, ka šī ir mana personīgā formula, kura ne vienmēr dod rezultātu, bet arī es mācos.
Komentāri