Nekautrējas no sava vecuma

Saruna ar aktrisi Olgu Dreģi atgādina brīnišķīgu strauta burbuļošanu. Viņa stāsta aizrautīgi, runā pašironiski, un sacītais apliecina vienu – tas ir cilvēks, kuru 78 gadu vecumā nav pametušas dzīves kaismīgas alkas. Intervijas ar žurnālistiem var notikt tikai vakaros, jo, visticamāk, dienā aktrise Olga Dreģe būs aizņemta pat vasarā.

– Šovasar Cēsu Mākslas festivāla programmā no Dailes teātra repertuāra ir izraudzīta izrāde “Iespējamā tikšanās”. Tā stāsta par mūzikas dižgaru – Baha un Hendeļa it kā kopīgi aizvadītām pusdienām. Kā tas nākas, ka abas vīriešu lomas režisors Dmitrijs Petrenko uzticējis sievietēm – jums, Olga, un jūsu vienaudzei Lidijai Pupurei?

– Manuprāt, tas bija jaunā, talantīgā režisora Dimas liels risks un pat pārgalvība, mūs ar Lidiju uzaicinot spēlēt mūzikas dižgarus, bet, redz, kāds labs rezultāts iznācis! Teikšu arī to, ka iestudēšanas darba procesā viegli negāja. Mēs daudz strīdējāmies. Abas ar studiju biedreni Lidiju pat ļoti, bet, redz, strīdos nonācām pie rezultāta, un mūsu – aktrišu – veikums ir tik augstu novērtēts!

– Jā, teātra balvu “Spēlmaņu nakts” žūrija jūs abas izvirzījusi apbalvošanai nominācijā “Gada aktrise”. Vai tas nav jocīgi, ka kritika šādi jūsu spožo skatuves darbu ierauga tad, kad spēlējat vīriešus?

– Jā, par to faktu es mazliet pavīpsnāju. Savā garajā aktrises mūžā no tik daudzām lomām nekad netiku nominēta kā gada labākā aktrise. Tagad es smejos – tātad vajadzēja izmainīt dzimumu, lai žūrija mani pamanītu, nosauktu starp gada labākajām aktrisēm.

– Vai vēl kādreiz esat iejutusies vīrieša lomā?

– Nekad! Taču par to, ka esmu vīrietis, man šajā izrādē nav jādomā, jo talantam un dvēselei nemaz nav dzimuma. Izrādē nav runa par vīriešiem vai sievietēm. Stāsts ir par dižgariem, par talantīgu cilvēku māku sadzīvot ar savu raksturu, ar savu laiku un tā laika kritiku. Tas radošiem cilvēkiem visos laikos bijis grūti. Iedomājieties, mans spēlētais komponists savā mūžā tik atzīts, milzu slavu ieguvis, vienalga apskaudis citu komponistu – Bahu – un pat no viņa baidījies.
Par ļoti talantīgu izrādes režisora veiktu gājienu uzskatu arī to, ka viņš uzaicināja muzicēt brīnišķīgo zēnu Reini Tomiņu.

– Muzikālu vecāku un Cēsu mūzikas skolā audzināts, Reinis tik atraktīvi spēlē eksotisko marimbu, ka visiem prieks viņā klausīties un skatīties, tāpēc skatītāju atzinības aplausi zēnam tiek kā alga. Bet jūsu algas pielikums teātra sezonas beigās taču izrādījās apsveikumi par kritiķu augsto novērtējumu?

– Zinot manu jau cienījamo vecumu, mani fani droši vien saka: “Beidzot viņa ir žūrijas novērtēta!” Taču es saku – priekš kam man tas vairs? Bez šaubām, ir arī prieks – nekad jau nav par vēlu, bet mani īpaši nesatrauc, ka esmu žūrijas ievērota. Uz notikušo skatos ar rezervētu prātu un saprātu, bez sajūsmas. Manuprāt, 23. novembrī, kad tiks paziņota īstā Gada balvas ieguvēja aktrise, es pie pašas balvas netikšu, un tas nav arī svarīgi. Prieks ir par to, ka mani uztver kā līdzvērtīgu ar šī brīža izcilām aktrisēm, kāda, piemēram, mūsu teātrī ir Ilze Ķuzule – Skrastiņa jaunākajā lomā.
Mums katram ir savs talants. To apzinos, bet tagad arī saprotu, ka man nav jābaidās par savu šī brīža veikumu uz skatuves. Tāpat kā manam spēlētajam Hendelim toreiz – pirms gadsimtiem – taču nebija jābaidās no sava rakstura un talanta.

– Kā jūs izskaidrojat savu tik veiksmīgo šī brīža darbību uz skatuves?

– Ar dievišķiem spēkiem un doto talantu, kas man palīdz. Paldies arī manam raksturam. Tāpēc jau esmu noturējusies teātrī, pat mainoties vairākām paaudzēm. Mani tā mīļo jaunās paaudzes partneri! Esmu ieredzēta ne tikai sabiedrībā, bet arī Dailes teātra kolektīvā, un šī nominācija “Gada labākā aktrise” man dod tiesības aizvien būt uz skatuves, vēl spēlēt un nekautrēties no sava vecuma.

– Aktieriem tagad ir atvaļinājums, bet jūs tik aizņemta aktrises darbā arī vasarā!

– Tā ir! Man gan uzdeva celis, un es mazliet to ārstēju sanatorijā Ķemeros. Tagad atkal esmu darbos. Augstākiem spēkiem nekad neesmu īpaši lūgusies, lai dod darbu, jo esmu pēc savas dabas pieticīgs cilvēks. Esmu pieredzējusi kara un pēckara šausmas, un trūkumu mūsu lielajā ģimenē. Esmu izdzīvojusi briesmīgos kolhozu laikus un to radīto nabadzību. Ar tik lielu dzīves pieredzi neko ārkārtīgi īpašu neesmu vēlējusies, kaut gan no atzinības neatsakos.
Skatījos, kā pirms gada Uldi Dumpi un Ģirtu Jakovļevu pagodināja ar balvu par mūža ieguldījumu uz skatuves. Es laikam skaitos vēl par jaunu, kaut man to gadu vairāk! (Atskan Olgas smiekli. M.K.) Savu vecumu labi apzinos. Mans darbs var apstāties kurā katrā mirklī, tāpēc es jums saku, nesūdzos par to, kā ir, ka vēl varu strādāt, sevi radoši apliecināt.

– Jūs esat no tām modernajām vecmāmiņām, kurām vienmēr nav laika?

– Jā, kad man jautā par adīšanu vai tamborēšanu, zaptes vārīšanu un ēst taisīšanu – es saku: “Man nav laika.” Ēšana man tagad ir tik nesvarīga! Man joprojām ir svarīga sevis radoša apliecināšana darbā, un daru es visu un atbildīgi.

– Cik liels izaudzis jūsu mazdēls, vai jau labs sarunu biedrs?

– Justam ir deviņi gadi, viņš beidza 2. klasi un mācās divās skolās uzreiz – ģimnāzijā un mūzikas skolā, jo viņam ir brīnišķīga dzirde un balss. Skolotāja liek uz viņu lielas cerības. Lai Dievs stāv klāt! Lai puikam pietiek izturības! Justs man daudz prieka sagādā. Justs raksta stāstus un ar mani sarunās ir radošs. Abi runājam un diskutējam. Tagad viņš ar vecākiem ir ceļojumā ārzemēs, pilnveidojas.

– Jūlijā jūs gaida divas skatuves – Cēsu, lai būtu pasaulē slavena mūziķa lomā, bet Lielvārdē – pati savā – dziedošās aktrises Olgas Dreģes lomā? Imantdienām sekos Olgu diena?

– Jā, tas būs – radošo Olgu koncerts! Kad plašāk darījām zināmu, ka abas ar Olgu Rajecku dziedāsim uz vienas skatuves, kāda no vietējām Lielvārdes Olgām, dziesmu rakstītājām, ar sava dēla starpniecību atsūtīja man savu sacerētu dziesmu. Viņa, rakstīja, ka Olgas ir stipras sievietes, ka mums visām sevi jāparāda. Es piekritu un dziedāšu viņas dziesmu. Mēs, Olgas, parādīsim, ka sievietes ir stipras. Man ir daudz zināmu Olgu – friziere, draudzene ar īpašām spējām psiholoģijā.
Kaut gan sievietes stipras ir ne tikai Latvijā. Paskat, Anglijā! Vīrieši bija tie, kas galvenokārt aicināja angļiem balsot par Breksitu, bet, kad nu Anglijai jāizstājas no Eiropas Savienības, tad par darītāju ielika sievieti.

– Kāpēc vecāki jums lika vārdu Olga?

– Tētiņš to lika. Es biju sestais bērns un atšķīros no citām māsām ar savu izskatu. Es biju ar lielām, melnām spalvām noaugusi. Mamma mani tinusi mīklā, lai spalvas norautu no miesas. Tēvam es esot atgādinājusi kādu simpātiju jaunībā, un viņas vārds bijis Olga. Ilgi nevarēju sadzīvot ar savu vārdu. Tas man šķita pārāk skarbs. Varbūt vārds manu dabu paveidoja. Dvēsele man ir maiga, bet uz āru man ir skaļa balss, un varu dziedāt visā diapazonā, man ir arī žirgts temperaments.