Otro gadu “Radio Pieci” komandā strādā cēsniece Elīna Baltskara, raidījumu producente un vadītāja.
Viņa aktīvi iesaistījusies labdarības akcijā “Dod pieci!”, abus pēdējos gadus kopā ar diviem citiem dīdžejiem pavadot septiņas dienas stikla studijā Rīgas centrā. Atgādināsim, ka šogad uzmanība tika pievērsta vides pieejamības problemātikai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
– Otrajā reizē laiks studijā bija vieglāks?
– Nedaudz vieglāks bija posms pirms maratona, jo zināju, kam jāgatavojas. Kad pirmo reizi devos stikla studijā, viss bija svešs, nezināms, un tad ir grūti sagatavoties.
Ja runājam par pašām maratona dienam studijā, tas ir fiziski un emocionāli grūts laiks, bet, apzinoties mērķi, kāpēc to darām, tas paiet samērā ātri.
– Toms Grēviņš, kurš šogad akcijas ietvaros noskrēja piecus maratonus, atzina, ka skriet ir fiziski grūtāk, bet būt studijā ir smags psiholoģisks pārbaudījums un pēc tā arī vajadzīgs ilgs atjaunošanās periods.
– Tā tiešām ir. Atceros, kad pirmajā gadā prasīju kolēģiem, kas ir grūtākais šajā procesā, visi norādīja, ka tas ir laiks pēc maratona. Un tā arī ir. Pirmkārt, tāpēc ka organisms beidzot atslābst, ir sakrājies miega deficīts, tāpēc pirmās dienas vajadzīgas, lai fiziski atgūtos no piedzīvotā, lai izgulētos, un ir pavisam normāli Ziemassvētkos aizmigt, kaut turpat ģimene sēž pie svētku galda.
Taču emocionālā atgriešanās prasa daudz vairāk laika. Tagad, kad pēc gadu mijas atsācies jauns darba cēliens, darbi palīdz atgriezties realitātē, bet joprojām kāda daļa no manis, domāju, kolēģi par sevi teiks to pašu, joprojām ir tur, stikla studijā. Tas viss mūsos vēl dzīvo un kādu laiku dzīvos. Pērn bija vajadzīgs ļoti ilgs periods, kamēr emocionāli atguvos, redzēs, kā būs šogad.
– Veselu nedēļu dzīvot tikai vienā sāpīgā tēmā, kad visi stāsti un sarunas ir tikai par un ap to, taču ir pārbaudījums!
– Jā, tā ir dzīvošana konstanti vienā tēmā, dienu no dienas to aplūkojot no dažādām pusēm, ejot arvien dziļāk un dziļāk. Radio klausītāji dzird tikai nelielu daļu no tā, jo kāds dienā klausās stundu, cits vairāk, cits mazāk, bet mēs peldam šajā tēmā nepārtraukti. Un to pasauli, par kuru runājam, kura pirms tam bija tikai nojaušama, šajā nedēļā mēs ieraugām tik lielu, ka pēc tam vairs nav iespējams to vienkārši tā nolikt malā un neredzēt. Tas laiks maina mūsu katra personīgo skatījumu uz pasauli, uz šīm problēmām.
– Kas šajās dienās dod pozitīvās emocijas? Tā ir saziedotā summa, kas palielinās dienu no dienas?
– Es teiktu, ka viss maratons parāda pozitīvo pienesumu. Pirmām kārtām tas, ka tik liela komanda var apvienoties viena mērķa vārdā. “Dod pieci!” jau nav tikai Latvijas radio 5, tas ir viss Latvijas Radio, Latvijas Televīzija, LSM.lv, Ziedot.lv, “Apeirons” un daudzi citi. Pozitīvo dod arī tas, ka redzi, cik daudzi cilvēki ziedo, bet ne katrs var noziedot, taču viņš atrod citu veidu, kā palīdzēt. Ir ļoti iedvesmojoši redzēt tik daudz cilvēku, kuri grib palīdzēt konkrētās problēmas risināšanā. Tas dod cerību!
Palielinoties saziedotajai summai, rodas iespēja palīdzēt vairākiem cilvēkiem. Viens no lielākajiem motivatoriem ir tieši attieksme. Bija neskaitāmi ziedotāji, kuri teica, ka viņiem ir kauns atzīt, bet pirms tam nav aizdomājušies par šo problēmu. Katram, kas atzīstas, gribas pateikt lielu paldies par to, jo tas rada ticību, ka varam kaut ko uzlabot. Iepriekšējie maratoni parādījuši, ka pārmaiņas var notikt, domāju, šis nebūs izņēmums.
– Vai ir cerība, ka, noslēdzoties maratonam “Dod pieci!”, problēma nenoklusīs, bet arī turpmāk būs uzmanības centrā?
– Ļoti ceru, lai gan visi esam cilvēki, nāks jaunas problēmas, kas varbūt mazinās šo fokusu. Taču stāsti nekur nepazudīs, mēs ik pa laikam tos atgādināsim, arī cilvēkiem tas paliks sirdīs, jo to tā nevar vienkārši izdzēst no sevis. Būtiski arī, ka maratons iedod lielu cerību cilvēkiem, kuri ir šajā grupā, kuriem nepieciešams atbalsts. Viņi teica paldies, ka beidzot jūtas sadzirdēti. Ceru, tagad viņiem būs mazāk bail runāt par šo problēmu, arī tas ir milzīgs ieguvums. Cilvēki, kam nepieciešams tāds atbalsts, būs gatavi runāt, lai sabiedrībā saprotam, ka esam ļoti dažādi un mūsu atbalsts var palīdzēt šai dažādībai būt.
– Vai tiek sekots līdzi, kā norit atbalsts tām grupām, kam bijusi veltīta konkrētā gada labdarības akcija?
– Protams! Ziedot.lv ir lielisks partneris, kas rūpējas par finansējumu un regulāri dalās ar pārskatiem, cik cilvēkiem un kāda palīdzība piešķirta. Taču labi apzināmies, ka ziedojuma vākšana ir īstermiņa risinājums. Lai cik daudz saziedotu, nauda reiz beigsies, tāpēc vajadzīga sistēmas maiņa, sabiedrības domāšanas maiņa, bet tas ir ilgtermiņa process. Ir patīkami redzēt, ka arī tas tomēr pamazām notiek. ka arī sistēmā kopumā notiek uzlabojumi, ka ledus sakustas, pārmaiņas notiek, lai nākotnē konkrētajā jomā tādu ziedojumu vākšana nebūtu nepieciešama.
– Vai iespējams sasniegt ideālo pasauli, kad tādas problēmas nepastāvēs?
– Mēs visi “Dod pieci!” komandā gribētu, lai tādas akcijas nevajadzētu, taču joprojām ir sāpīgas tēmas, tikai darbojoties gan visiem kopā, gan katram atsevišķi vienota mērķa labā, pārmaiņas var notikt.
– “Dod pieci!” nav tikai šīs septiņas dienas stikla studijā, bet visa gada projekts.
– Tas tiešām ir nemitīgs process. Paies pāris mēnešu, kamēr apkoposim aizvadītā maratona rezultātus, tad sāksim domāt par nākamo akciju. Pavasarī jau esam vienojušies par tēmu, vasarā to attīstām, rudens pusē Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sāk veidot sižetus, sākas ritējums, lai nonāktu līdz kulminācijai, septiņām dienām stikla studijā.
“Dod pieci!” ir ne tikai ziedojumu vākšana, tās pievienotā vērtība ir tas, ka stāstām stāstus, informējam sabiedrību par problēmu. Cenšamies izcelt gaismā tās iedzīvotāju grupas, kurām nepieciešama palīdzība, par kurām, iespējams, ikdienā esam piemirsuši. Raugāmies, lai šī problēma kaut kādā mērā sasaucas ar konkrētā brīža aktualitātēm. Tēma par vides pieejamību it kā nav sveša, par to daudz runāts, bet cik bieži saistībā ar to esam padomājuši par mūžīgās mājsēdes terminu, kas bija viens no saukļiem, ar ko daudz strādājām. Šķiet, šis bija ļoti labs laiks, lai par to runātu, jo pandēmijas laikā esam sapratuši, ko nozīmē mājsēde, kad nevaram tikt visur, kur gribam.
– Kas ir pirmais darbs, ko dīdžeji dara, iznākot no stikla studijas pēc nedēļas tajā?
– Paēd (smejas). Jo dienās studijā pārtiekam tikai no smūtijiem, tāpēc jau iepriekš vienojamies, ko pēc tam ēdīsim. Iznākot ārā, paceļam čeku ar saziedoto naudu, samīļojam tuvākos un ejam svētku vakariņās. Tas ir interesanti, jo ir sajūta, ka apēst varēs daudz, bet, tiklīdz kaut ko ieēd, saproti, ka vēders ir pilns.
Komentāri