Pierasts, ka, atgriežoties no kādas svešas zemes, stāstām par atšķirīgo, par tur redzētajiem brīnumiem. Navfels Mezouars jau divas nedēļas dzīvo Cēsīs. Te viņš kā brīvprātīgais pavadīs pusgadu. 21 gadu vecais jaunietis ir marokānis no Francijas.
“Man patīk atklāt nepazīstamas valstis. Esmu kā brīvprātīgais bijis Senegālā, Alžīrā, Uz Latviju braucu kā nezināmu valsti. Francijā ir priekšstats, ka tā ir nabadzīga un neinteresanta zeme,” stāsta Navfels un uzreiz atzīst, ka pēc pirmā iespaida patiesībā tā nemaz nav. Pēc profesijas viņš ir komunikāciju dizainers. Viņš jau sadraudzējies ar Cēsu jauniešiem, veidos jauniešiem blogus, Cēsu jauniešu domei palīdzējis radīt filmiņu,
pieaugušo centram logo ir viņa darbs. “Navfels iesaistās visur, kur noder viņa zināšanas,” saka Cēsu pieaugušo izglītības centra speciāliste Baiba Āboltiņa. Viņa ikdienā dažādos darbos ir kopā ar marokāni. Latvijā vieni no pirmajiem vārdiem, ko viņš iemācījās ir „vista” un „nē cūka”, jo uzturā nelieto cūkgaļu. Cēsīs uz ielas viņu ieraugot, cilvēki ir pārsteigti, atskatās. “Visi ir laipni. Vienkārši ziņkārīgi. Mēģinu runāt angliski, bet retais saprot. Man nav problēmas kaut ko veikalā nopirkt. Cēsīs jūtos labi,” stāsta Navfels. Viņš labprāt dodas pastaigās pa pilsētu, to iepazīst,
Ar viņu runājamies trijatā, izmantojot google tulkotāju. Navfels prot franču valodu, jo tajā mācījies skolā, un arābu valodu. Abās runā ģimenē. Ne tik labi viņš saprot angliski. “Man nav grūti ar cilvēkiem saprasties,” viņš uzsver. Kāds marokānim paliks iespaids par Latviju, par to varēsim runāt vēlāk. Ir interesanti uzzināt ne tik daudz par Franciju, bet Navfela senču dzimteni Maroku. Viņš labprāt salīdzina, jo abas vienlīdz tuvas, bet Marokai pieder sirds. Navfela mamma, lai ģimene varētu izdzīvot, devās darbā uz Franciju. Tur arī piedzina Navfels, viņš ir Francijas pilsonis. Marokā
dzīvo viņa vecmāmiņa, vectēvs, tantes un onkuļi. Divus mēnešus gadā Navfels pavada pie viņiem
“Marokā ģimenes dzīvo kopā, vecie cilvēki dzīvo kopā ar jaunajiem. Ļoti liela vērtība ir ģimenei, ģimeniskām saitēm, kopā būšanai. Cieņa pret vecākiem, vecvecākiem ir daudz lielāka nekā Francijā. Mēs vectēvam nekad nepateiksim „hello”, izrādot cieņu, viņam noskūpsta roku.
Maroka ir bagāta un reizē nabadzīga valsts. Bagātības pieder dažiem bagātajiem cilvēkiem. Valstī nav naudas, ko maksāt pensijām. Par vecajiem cilvēkiem rūpējas ģimenes. Vecmāmiņa nav strādājusi algotu darbu, visu mūžu rūpējusies par ģimeni, tā tagad gādā par viņu. Citās valstīs kaimiņos notiek nemieri, bet marokāņi neuzdrošinās, nav tik aktīvi, ir pazemīgi varai un zina, ja ko darīsi pret likumu, protestēsi, nokļūsi cietumā,” stāsta marokānis un turpina: “Francijā cilvēki ir stresaināki nekā Marokā un ļoti daudz strādā. Francijā valda individuālisms, kapitālisms. Ja nav darba, nav naudas, tu Francijā neesi nekas, esi viens. Marokā līdzās ir ģimene, kas atbalsta. Francija ir multikulturāla zeme un tajā viss sajaucies. Bet tādus ēdienus kā Marokā tur neatrast.
Marokā daudzi nevar iegūt izglītību, jo nav naudas. Brauc uz Franciju, Beļģiju strādā, mācās. Daudzi strādā nelegāli, tiek atvesti atpakaļ, bet mēģina vēlreiz, jo ģimenēm nav līdzekļu dzīvošanai.” Sarunā Navfels vairākkārt uzsver, ka ir marokānis no Francijas. “Vairāk jūtos kā marokānis, man Francija nepatīk. Bet patiesībā jūtos kā imigrants. Gan Francijā, gan Marokā,” saka Navfels Mezouars. Un šie viņa vārdi tik ļoti rosina pārdomas, ka gribas vienā teikumā līdzās nolikt – Latvija, Īrija… Bet stāsts jau ir par puisi, kurš iepazīst pasauli, kam svarīgas saknes, dzimtā vieta. Sarmīte Feldmane
Komentāri