Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Nedaudz Francijas un Marokas

Druva
15:39
21.03.2011
15
Img 6140

Pierasts, ka, atgriežoties no kādas svešas zemes, stāstām par atšķirīgo, par tur redzētajiem brīnumiem. Navfels Mezouars jau divas nedēļas dzīvo Cēsīs. Te viņš kā brīvprātīgais pavadīs pusgadu. 21 gadu vecais jaunietis ir marokānis no Francijas.

“Man patīk atklāt nepazīstamas valstis. Esmu kā brīvprātīgais bijis Senegālā, Alžīrā, Uz Latviju braucu kā nezināmu valsti. Francijā ir priekšstats, ka tā ir nabadzīga un neinteresanta zeme,” stāsta Navfels un uzreiz atzīst, ka pēc pirmā iespaida patiesībā tā nemaz nav. Pēc profesijas viņš ir komunikāciju dizainers. Viņš jau sadraudzējies ar Cēsu jauniešiem, veidos jauniešiem blogus, Cēsu jauniešu domei palīdzējis radīt filmiņu,

pieaugušo centram logo ir viņa darbs. “Navfels iesaistās visur, kur noder viņa zināšanas,” saka Cēsu pieaugušo izglītības centra speciāliste Baiba Āboltiņa. Viņa ikdienā dažādos darbos ir kopā ar marokāni. Latvijā vieni no pirmajiem vārdiem, ko viņš iemācījās ir „vista” un „nē cūka”, jo uzturā nelieto cūkgaļu. Cēsīs uz ielas viņu ieraugot, cilvēki ir pārsteigti, atskatās. “Visi ir laipni. Vienkārši ziņkārīgi. Mēģinu runāt angliski, bet retais saprot. Man nav problēmas kaut ko veikalā nopirkt. Cēsīs jūtos labi,” stāsta Navfels. Viņš labprāt dodas pastaigās pa pilsētu, to iepazīst,

Ar viņu runājamies trijatā, izmantojot google tulkotāju. Navfels prot franču valodu, jo tajā mācījies skolā, un arābu valodu. Abās runā ģimenē. Ne tik labi viņš saprot angliski. “Man nav grūti ar cilvēkiem saprasties,” viņš uzsver. Kāds marokānim paliks iespaids par Latviju, par to varēsim runāt vēlāk. Ir interesanti uzzināt ne tik daudz par Franciju, bet Navfela senču dzimteni Maroku. Viņš labprāt salīdzina, jo abas vienlīdz tuvas, bet Marokai pieder sirds. Navfela mamma, lai ģimene varētu izdzīvot, devās darbā uz Franciju. Tur arī piedzina Navfels, viņš ir Francijas pilsonis. Marokā

dzīvo viņa vecmāmiņa, vectēvs, tantes un onkuļi. Divus mēnešus gadā Navfels pavada pie viņiem

“Marokā ģimenes dzīvo kopā, vecie cilvēki dzīvo kopā ar jaunajiem. Ļoti liela vērtība ir ģimenei, ģimeniskām saitēm, kopā būšanai. Cieņa pret vecākiem, vecvecākiem ir daudz lielāka nekā Francijā. Mēs vectēvam nekad nepateiksim „hello”, izrādot cieņu, viņam noskūpsta roku.

Maroka ir bagāta un reizē nabadzīga valsts. Bagātības pieder dažiem bagātajiem cilvēkiem. Valstī nav naudas, ko maksāt pensijām. Par vecajiem cilvēkiem rūpējas ģimenes. Vecmāmiņa nav strādājusi algotu darbu, visu mūžu rūpējusies par ģimeni, tā tagad gādā par viņu. Citās valstīs kaimiņos notiek nemieri, bet marokāņi neuzdrošinās, nav tik aktīvi, ir pazemīgi varai un zina, ja ko darīsi pret likumu, protestēsi, nokļūsi cietumā,” stāsta marokānis un turpina: “Francijā cilvēki ir stresaināki nekā Marokā un ļoti daudz strādā. Francijā valda individuālisms, kapitālisms. Ja nav darba, nav naudas, tu Francijā neesi nekas, esi viens. Marokā līdzās ir ģimene, kas atbalsta. Francija ir multikulturāla zeme un tajā viss sajaucies. Bet tādus ēdienus kā Marokā tur neatrast.

Marokā daudzi nevar iegūt izglītību, jo nav naudas. Brauc uz Franciju, Beļģiju strādā, mācās. Daudzi strādā nelegāli, tiek atvesti atpakaļ, bet mēģina vēlreiz, jo ģimenēm nav līdzekļu dzīvošanai.” Sarunā Navfels vairākkārt uzsver, ka ir marokānis no Francijas. “Vairāk jūtos kā marokānis, man Francija nepatīk. Bet patiesībā jūtos kā imigrants. Gan Francijā, gan Marokā,” saka Navfels Mezouars. Un šie viņa vārdi tik ļoti rosina pārdomas, ka gribas vienā teikumā līdzās nolikt – Latvija, Īrija… Bet stāsts jau ir par puisi, kurš iepazīst pasauli, kam svarīgas saknes, dzimtā vieta. Sarmīte Feldmane

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi