Jāatzīst, ka neesmu piekritēja garām pastaigām pa meža takām, tomēr dažreiz ir nepieciešams nomainīt ikdienas vidi pret kaut ko jaunu un neierastu. Ideja par kādas vietējās takas izstaigāšanu radās spontāni. Tam gan sekoja nākamā problēma, proti, dabas takas izvēle.
Tā kā Cēsu apkaimē zināju vien dažas dabas takas, kuras esmu izstaigājusi krustu šķērsu, meklēju informāciju sociālo tīklu vietnēs. Facebook.com pamanīju, ka kāda no manām paziņām pabijusi Priekuļu novada Liepas pagastā, kur aplūkojusi Līču – Laņģu klintis. Ne brīdi nedomājot, izlēmu, ka brīvdienās došos uz Liepu, jo tas ir pavisam netālu no Cēsīm, kā arī bija ziņkāre par vietu, kurai tik bieži braukts garām, bet par kuru neko nezinu.
Lai saprastu, kurp doties, paaicināju draudzeni, jo, kā vēstīja internetā ievietotā informācija, Līču – Laņģu dabas takas garums gar klintīm ir apmēram trīspadsmit kilometru. Ejot tādu attālumu vienai, varētu būt diezgan neomulīgi.
Pēc kārtīgi ieturētām vēlajām brokastīm ar automašīnu devos pēc draudzenes. Uz Liepu var doties arī ar autobusu, jo dabas takas sākums atrodas divu minūšu gājienā no pieturvietas, kas, braucot no Cēsu puses, atrodas pāri dzelzceļa sliedēm. Izkāpjot pieturā, jādodas pāri ielai, kur pretējā pusē atrodas pietura ar nojumi. Pagriežoties pa kreisi, jāturpina ceļš taisni. Paejot garām nelielam auto placītim, labajā pusē būs pamanāma norāde, kas vēsta, ka sākas ceļš uz Līču – Laņģu klintīm. Patīkami ir tas, ka takas sākumā ir izveidota neliela auto stāvvieta, kur novietot mašīnu.
Izkāpdamas no mašīnas, izskatījāmies kā īstas sportistes, jo kājās uzauti sporta apavi, kā arī nebija aizmirsts par sportisku un ērtu apģērbu. Bruņojušās ar divām litra ūdens pudelēm, uzsākām savu aktīvās sestdienas piedzīvojumu. Jāmin vien, ka takas sākumā līdz galam nebijām apjautušas to, kas mūs sagaida. Uzsākot ceļu uz Līču – Laņģu klintīm, apmēram pirmās desmit minūtes tiek pavadītas, ejot cauri mežam, taka vienuviet ir dubļaina, bet citviet gana piemērota, lai pārvietotos ar vienkāršiem sporta apaviem. Svarīgi, lai apavi nav saplēsti, tad jau pašā sākumā kājas būs mitras. Taka no meža aizved pļavā, kur zāle sniedzas pāri manai galvai. Turpinot iet apmēram piecas minūtes, parādās aizvien vairāk un vairāk avenāju. Interesantākais tas, ka avenes vēl nemaz nebija nolasītas, lai arī pēc garšas un izskata tās liecināja, ka ir gatavas. Nespējām pretoties gardajām ogām, tāpēc pavadījām apmēram piecpadsmit minūtes, mielojoties ar dabas veltēm. Tad turpinājām ceļu pa taku, kas apmēram pēc piecām minūtēm aizveda līdz Lodes māla karjeram. Tā plašums un ainaviskais skaistums lika aizcirsties elpai.
Sarkanīgā māla nokrāsa radīja patīkamus kontrastus ar tumši zaļojošo mežu un tumši zilajām debesīm, caur kurām pa mākoņu malām ar pēdējiem spēkiem lauzās ārā saules stari. Jāteic, ka šādu skatu redzēju pirmo reizi. Tā dēļ vien ir vērts doties pastaigā. Gar Lodes māla karjera malu turpinājās taka, kuras posms nobērts ar ķieģeļu lauskām. Šķita, ka dažas no tām uzbērtas tikai pirms pāris stundām, bet citas jau “iesēdušās” zemē. Manuprāt, labs veids, kā lietderīgi realizēt produkciju, kurai radies kāds defekts, tomēr pārvietošanās pa tādu ir sarežģīta. Nepārtraukti ir jāskatās zem kājām, jo viens nepareizs solis un var iedzīvoties traumās. Beidzoties karjeram, taka atkal ieved mežā, kur priekšā ir stāva nogāze uz leju. Diemžēl tur iet grūti, jo vienīgais veids, kā noiet lejā nenokrītot, ir atbalstīt kājas pret blakus augošo koku saknēm. Taka mežā ved aizvien dziļāk, līdz nonāk pie upītes, kurai pāri tiltiņš, kas pēc izskata ir gana svaigs un nesabojāts. Pārejot pāri tiltiņam, priekšā atkal paveras stāvs kalns. Arī šeit nekas nav labiekārtots, neviena pakāpiena. Žēl, jo šajā vietā taka ir gana dubļaina un kājas slīd, jāuzmanās, lai aizmugurē esošajam pēc neveikli sperta soļa neuzkristu virsū. Pieveicot stāvo kalnu, atkal paveras pļava, kurā zāle, kā izskatās, nav pļauta ļoti ilgi. Pēc apmēram noietas pusstundas pa līdzenumiem, kalniem un lejām ieraugām uzrakstu, ka apmēram pēc diviem kilometriem tiks sasniegtas Līču – Laņģu klintis. Kārtējo reizi taka ieved mežā. Pēc desmit minūtēm meža vidū paveras neliels klajš laukums, kura galā ierīkotas koka kāpnes. Mērķis sasniegts! Kāpjot pa tām lejā, uzreiz redzama pirmā nelielā klints, savukārt zemāk ir ieplaka, kurā kārtējā klints ar alu. Tā kā klintī izveidojušās vietas, kur pieturēties, lai uzrāptos augšā un tiktu alā iekšā, tad šī iespēja netika laista garām, jo ala atradās apmēram trīs metru augstumā. Lai arī man ir lielas bailes no augstuma, arī tikai no trim metriem, tomēr šoreiz tās izpalika. Nokāpjot no klints, dodamies atpakaļ, līdz ieraugām koka pakāpienus, kuri nevis ved atpakaļ augšā, bet gan garām pirmajai klintij. Tieši tā ir vieta, no kuras sākas apmēram septiņu kilometru gājiens gar klintīm. Jāteic, ka redzētie skati patiešām bija pārsteiguma pilni, jo saka, ka Latvijā īstu klinšu nemaz nav. Muļķības, tad neesat redzējuši Līču – Laņģu klintis. Jāuzteic labiekārtotā vide, jo gan pakāpieni, gan tiltiņi bija ļoti labā stāvoklī, tomēr pakāpieni, manuprāt, bija par mazu, jo manai mazajai pēdai tie nebija visai ērti. Nemaz nerunājot par pieauguša vīrieša kāju. Klintis un tajās izveidojušās alas lika brīnīties par dabas spēju izveidot kaut ko tik skaistu, tomēr, mērojot ceļu gar klintīm, nepārtraukti nācās lūkoties uz augšu, jo dažviet koki izskatījās tik draudīgi, ka šķita – teju, teju kāds no tiem nogāzīsies. Kāds ar visām saknēm jau bija izrauts no zemes un atstutējās pret lielāku.
Neskatoties uz to, ka biju izvēlējusies sporta apavus staigāšanai, kājas pēc deviņu kilometru garās pastaigas bija noberztas. Tāpēc ne parastās vasaras sandales, ne iešļūcenes nebūs piemērotas. Nonākot takas beigu punktā, redzama zīme, kas norāda virzienu, lai nokļūtu takas sākumā. Tā aizvedīs līdz Lodes māla karjeram, gar avenājiem līdz mežam, kuram izejot cauri, nonāks pie automašīnu stāvlaukuma.
Pārgājienā, ejot raitā solī, kopā tika pavadītas vairāk nekā trīs stundas. Ja tiek plānota mierīga pastaiga, jārēķinās vismaz ar piecām stundām.
Komentāri