Neapjukt izklaidē, nepazaudēt vērtības

Ingu Cipi pazīst daudzi. Vieni kā dažādu Latvijā nozīmīgu pasākumu un uzvedumu, arī Dziesmu svētku koncertu režisori, citi kā Priekuļu kultūras nama pasākumu organizatori, vēl citiem viņa ir deju grupas “Viva” vadītāja. Inga arī raksta dzejoļus un vārdus dziesmām. Domās jau ir XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku notikumos.

Vasarā, kad svētku tik daudz, saruna par svētkiem.

-Vai svētku nav par daudz?

-Mēraukla ir apmeklētāji. Ja viņu nebūtu, nerīkotu. Svētki – tā ir laba atpūta, kad apkārt    draudzīgi cilvēki, patīkama gaisotne, dalībnieki    un apmeklētāji priecīgi, apmierināti. Pēdējos četros piecos gados strauji mainās apmeklētāju prasības. Vairāk ejam izklaides virzienā. Ja gribas kaut ko ar dziļāku saturu, jāiet uz konkrētu koncertu vai pasākumu.

Ja salīdzina 2005., 2006.gadu, daudz kas ir mainījies. Atrast zelta formulu būtu, kā uzlikt pieminekli kam nemainīgam. Tā nebūs un nedrīkst būt. Brīvdabas notikumiem var būt divi vienādi scenāriji, bet lielākais spēlētājs ir daba, laikapstākļi.

Pašvaldības uzdevums ir, lai vasarā vienus svētkus      var    apmeklēt arī, ja naudas maciņš palicis mājās.  Svētkos pagastos ir daudz vecākās paaudzes apmeklētāju. Viņiem ir būtiski redzēt savējos, bet jaunatnei tas vairs nav interesanti. Savulaik svētkos galvenie bija jaunieši, viņi noteica, kādiem tiem būt. Tagad aktīvākie kopienu dalībnieki nav jaunieši, drīzāk vecāki, vecvecāki viņus pabiksta. Mūsu uzdevums ir meklēt, kā viņus prasmīgi iesaistīt, rosināt arī pašiem darīt. 

Cilvēki labprāt apmeklē vietējos svētkos. Priekuļu apvienības svētki Mārsnēnos    to kārtējo reizi apstiprināja. Apmeklētāju vidū bija lielākoties vidējā un vecākā paaudze, bet uz “Rīmdaru” koncertu sabrauca jaunieši. Ne vietējie. Mums šķiet, ka viņiem gribas dzirdēt un redzēt tikai savulaik populārus māksliniekus. Tā nav.

Ceru, ka vēl kādu laiku būs svētki, kuros varēsim iztikt bez lielas maksas apmeklētājiem. Uzņē­mēju rīkotie koncerti    ir mazāka formāta, radošāki, elastīgāki. Katram kultūras notikumam ir savi apmeklētāji. Ja ir kvalitatīvs piedāvājums, starp pagastiem nav robežu.

-Kā izveidot programmu, kuras apmeklētājiem svarīgākā ir izklaide, bet rīkotājam jāmāk iedot ko vairāk?

-Vārds “izklaide” nav īsti labs, svētkos būtiskākais, lai ikviens labi jūtas. Tagad tajos ir pietiekami daudz to, kas aizbraukuši uz ārzemēm, bet svētkos ir savā pagastā vai pilsētā. Svētki ir satikšanās vieta. Gribētos, lai tā būtu.

Latvijā starp pilsētu svētkiem ir sacensība. Šķiet, Cēsis aizvien meklē savu pieeju pilsētas svētkiem, un tas ir labi. Līdzko tiks pateikts, ka viss skaidrs un zināms, pazaudēsim radošumu. Kaut nav Dziesmu svētku gads, tajā straumē pulsējam. Vai tā būs pēc gadiem desmit, gribētos – būs. Nedrīkstam ieciklēties, tradīcijai ar jauno jābūt pareizās proporcijās. Tiesa, ne vienmēr tas izdodas.

Arī tirdziņu kultūra ļoti mainās. Novadā ir daudz amatnieku un mājražotāju, svētkos savējiem ir priekšroka. Būtiski, nevis cik daudz ir tirgotāju, pircēju, bet vai viņi ir apmierināti.

-Svētki daudzviet ir kā patēriņa produkts. Kā iesaistīt vietējos iedzīvotājus to rīkošanā? Mārsnēnos un Liepā ir aktīvas kopienas, citur nav.

-Svētkos vienmēr būs aktīvie un tie, kuri atnāk    atpūsties un grib labi justies. Mārsnēnos, Liepā iedzīvotāji aktīvi iesaistās sava pagasta dzīvē, arī kultūras veidošanā.    Tā nav Priekuļos. Ir aktīvi ierosinātāji, bet, kad tiek    aicināti darīt kopā, neiesaistās. Katra iniciatīva ir jāsaudzē kā puķe. Pašvaldībai jābūt tai, kas piepalīdz to puķi kopt, nevis jāreglamentē, ka ir noteikumi, vadlīnijas.

Svētki top kopdarbībā. Kultūra nav tikai koncerts, tā ir saistīta, jādomā, vai, ja tajos ir arī ēdinātājs, viņš nopelnīs. Jārosina aktīvie cilvēki, lai darbojas. Amatier­mākslas kolektīvos jūtams, ka uzņēmēji atbalsta, ka ne viss tikai uz pašvaldības pleciem.

-Katriem svētkiem ir kāda tēma, kāds uzdevums, mērķis, kuru rīkotāji akcentē.    

-Laikā, kad cilvēkiem mainās paradigmas, svētku uzdevums ir uzrunāt, rosināt kādu domu, ļaut kaut kam pieskarties. Man nepatīk pasākumi bez filozofijas. Kultū­ras darbiniekam ir jābūt termometram, kurš jūt vietējo temperatūru, bet viņam nav kādam jāizdabā. Vajag pasākumu, kurā apmeklētājs sadzird joku, kuru saprot, bet viņš jāmēģina uzaicināt arī uz ko citu. Vērtības mainās, tās jāsabalansē ar jauno. Par gaumi nestrīdas, bet kultūras darbinieks ir tas, kurš nosaka, cik augsta būs pasākumu kvalitātes latiņa. Tā ir viņa izvēle, kādu izrādi, koncertu, jokus piedāvāt. Robeža ir ļoti slidena.    

– Sabiedrības pieprasījums pēc kvalitatīviem kultūras pasākumiem palielinās?

-Noteikti, tāpat kā pēc kaut kā agrāk nebijuša vai stabilām vērtībām. Negribētos, ka Cēsis kļūst tikai par festivālu pilsētu. Gribētos, lai cēsnieks Cēsīs sajūt, ka viņš veido savas pilsētas svētkus. Lielā mērā svētku virzību nosaka kultūras darbinieki, un ir svarīgi, kā viņi iesaista pilsētniekus. Manuprāt, neviens par savu māju tā nerūpējas kā pats saimnieks, kurš te dzīvo, strādā un svin savus svētkus. Saaicinātie no malas atbrauks un aizbrauks.

-Aizvien biežāk izskan, ka paš­valdību rīkotie bezmaksas koncerti svētkos kropļo mūzikas tirgu.

-Jā. Sabiedrībai jākļūst turīgākai, lai svētki būtu ikvienam pieejami. Tajā pašā laikā profesionālo mūziķu honorāri ir mazāki nekā īsa brīža slavenībām, kuras ne vienmēr spēj attaisnot klausītāju cerības. Gribētos, lai klausītāji ir domājoši, ne tikai patērējoši. 

-Tanī pašā laikā ne vienmēr vietēji novērtē bezmaksas pasākumus, dzirdēts – kas gan pagastā var būt, labāk braukšu pie kaimiņiem, tur gan būs interesanti.

-Ir koncerti, pasākumi, par kuriem apmeklētāji ir gatavi maksāt.    Priekuļos sarīkojām pazīstamas grupas koncertu, un biļetes cena bija augsta. Zāle par 80 procentiem bija piepildīta.    Arī svētkos var būt gan maksas, gan bezmaksas pasākumi. Honorāri māksliniekiem ar katru gadu palielinās. Vai pašvaldība varēs atļauties maksāt? Negribētos, ka    tautas namos tikai tāpēc, ka nevar atļauties, aicina  ne tās augstākās kvalitātes māksliniekus. Priekuļu kultūras namā pārsvarā ir maksas pasākumi, daži eiro arī uz pašu kolektīvu koncertiem.  

-Ikvienam patīk salīdzināt – kaimiņu novadā vai pagastā dara tā, ir tas, kāpēc mums nav.   

-Sarunās priekulieši vairākkārt uzsvēra, ka vajag balli. Divas sarīkojām, nonācām lielos mīnusos. Daudzkārt dzirdēts, ka Priekuļos vajag brīvdabas estrādi, zaļumballes. Bet dejotāji jau neradīsies tikai tāpēc, ka ir estrāde. Kāpēc noņemt apmeklētājus kaimiņiem, konkurēt, ja esam vienā novadā?   Kad aizbraucu uz Veselavu un redzu, kā cilvēki sabrauc, priecājas, saprotu, ka tā ir piemērota vieta. Veselavā tradīcija tiek uzturēta un dzīvo. Zaļumballes, tādas, kādas bija kādreiz un regulāri notika katrā pagastā, šodien nav pieprasītas.

Lai racionāli dzīvotu, jāskatās, kas notiek kaimiņos, nevajag to pašu ideju pārnest. Jārada katrai vietai oriģinālais. Uzturēt āra skatuves un izmantot divas vai sešas reizes gadā ir ļoti dārgi, tagad ir iespēja uzstādīt skatuvi, vajag vien laukumu ar nepieciešamo infrastruktūru.

-Pašvaldības budžets nespēj piepildīt visas vēlmes, un vai varam arī atļauties kultūrai atvēlēt tik daudz naudas?

-Mūsu novads ir bagāts, varam būt lepni ar tik daudziem amatiermākslas kolektīviem. Bija prieks redzēt skolēnu deju kolektīvus, kuri pirmoreiz dejoja kopā laukumā. Iepriekšējos svētkus    ietekmēja pandēmija, šajos bērniem jāgūst sajūta, kas paliek atmiņā, lai viņi gribētu turpināt dejot, dziedāt korī. Lai Dziesmu svētku tradīcija turpinātos. Tas ir kolektīvu vadītāju nerakstīts uzdevums.
   

Aizvien retāk un klusāk dzirdams, kas pašvaldībai jānodrošina un ka to nedara. Pašvaldības uzdevums ir nodrošināt Dziesmu svētku kustības kolektīvus, kuriem ir jāsasniedz noteikta mākslinieciskā kvalitāte. Aizvien regulārāk amatiermākslas kolektīvus atbalsta vietējie.    Labbūtība, labjūtība, nenoliedzami, ir svarīga, bet jāsaprot, kas ir vaļasprieks sev.  Pašvaldība nevar par visu maksāt. Katram ir iespēja kultūras namā darboties.    

-Kas pašu piesaistītu, lai aizbrauktu uz kādiem svētkiem?

-Vispirms jau afiša un    piedāvātais stāsts, programma. Ja zinu, ka, piemēram, pagastā ir labs koris, gribētu    to dzirdēt pašu veidotā koncertuzvedumā. Ja man patīk kāds mūziķis, grupa, dodos uz viņu koncertu, nevis svētkiem, kur viņi piedalās. Tā kā ikdiena paiet kultūras notikumos, ir jāsakrīt apstākļiem un kalendāram, lai brīvajā laikā varētu apmeklēt svētkus vai koncertus.