Svētdiena, 5. janvāris
Vārda dienas: Spodra, Ilva, Ilvita

Nav rutīnas, ir tikai izaicinājumi  

Jānis Gabrāns
12:12
07.02.2023
19
Snegovics 1 2

Jau gandrīz četrus gadus Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumu vada Artūrs Sņegovičs.

 -Pieļauju, ka šie gadi bijuši piepildīti?

– Tieši tā! Vērts piebilst, ka gads nav ritējis ierastā gaitā, jo ne­mitīgi bijušas krīzes. 2020. gada pavasarī atnāca kovids, turklāt tas notika laikā, kad tikko bija notikusi divu mācību iestāžu apvienošana un izveidots Vidzemes Teh­noloģiju un dizaina tehnikums. Šis mācību gads nav pandēmijas skarts, bet ikdienu ietekmē cita krīze – karš Ukrainā, kas izsauc energoresursu lielo sadārdzinājumu, – un atkal jārisina krīzes jautājumi.

Taču krīžu ēnā nedrīkst aizmirst skolas attīstību, izglītības kvalitāti, tāpēc droši var teikt, ka rutīnas nav bijis nevienu dienu!

– Sākot strādāt, “Druvai” teicāt, ka gribat būt vadošie ne tikai Vidzemē, bet visā Latvijā.
– Tas joprojām ir viens no mērķiem, protams, ne vienīgais, un uz to ejam. Valsts mērogā pēc audzēkņu skaita esam vidēja lieluma tehnikums. Ja nerēķinām Rīgu, par mums vairāk audzēkņus uzņem tikai tehnikumi Liepājā, Dau­gavpilī un Ogrē. Tas ir labs rā­dītājs!

Uzņemto jauniešu skaits ik gadu palielinājies. Kad sāku darbu skolā, 2019.gada 1.septembrī mācības uzsāka 216 jauni audzēkņi, nākamajā mācību gadā plānojam uzņemt jau 389. Kopējais audzēkņu skaits tehnikumā ir 827, no nākamā mācību gada tehnikumā mācīsies vairāk nekā tūkstotis jauniešu. Tas rada jaunas problēmas, trūkst vietu, kur viņiem dzīvot. Cēsīs dienesta viesnīca ir pilna, arī Priekuļos limits būs izsmelts, nāksies veidot kritērijus, kuri varēs dabūt vietu dienesta viesnīcā, kuri – ne.

Mūsu stratēģijās pausts, ka gribam būtu Eiropas līmeņa izcilības centrs. Man bijusi iespēja redzēt, kā citur Eiropā strādā profesionālās izglītības skolas, un varu teikt, ka mēs nebūt neatpaliekam.

– Minējāt, ka ir vairāki mērķi, ko gribat sasniegt.
– Laikam jau lielākais un izaicinošākais ir tas, ka gribam, lai audzēkņi, kuri ceturtā kursa beigās kārto profesionālo kvalifikācijas ek­sāmenu, to nokārto uz astoņi līdz desmit. Tas ir ļoti liels mērķis, bet tas dotu pārliecību darba devējam, ka no mūsu tehnikuma viņi iegūst tiešām kvalificētus darbiniekus.
Patlaban minētajā vērtējumā kva­lifikācijas eksāmenu nokārto apmēram 30 procenti, bet mērķis nav sasniedzams vienā gadā. Ļoti ceru, ka to varam panākt četru pie­cu gadu laikā, bet jāiegulda nemitīgs darbs. Lai to sasniegtu, ir simts un viena lieta, kas jāizdara, kam jābūt. Vispirms jābūt audzēkņu atlasei. Pagājušajā gadā pieteicās 500 jaunieši uz 356 vietām. Bija profesijas, kurās bija konkurss, vislielākais arhitektūras teh­niķa profesijā – trīs pretendenti uz vienu vietu. Redzam, ka jaunieši, kuri tika uzņemti, ir daudz motivētāki, ar viņiem krietni vieglāk strādāt. Tāpēc ir vēlme, lai visās profesijās būtu konkurss, jo tas ir ceļš uz kvalitāti.

Kā teicu, jāiegulda liels darbs, bet uz priekšu ejam ļoti mērķtiecīgi. Pirmo gadu esam izveidojuši sistēmu, ka grupām ir audzinātāji, kuri nemāca priekšmetus, nodarbojas tikai ar audzināšanas darbu. Ja audzinātājs vada arī stundas, viņam neatliek laiks audzināšanas sadaļai, tāpēc ir vairāki pilna laika audzinātāji, kuri visu laiku ir uz vietas, var pieskatīt jauniešus, pasekot sekmēm, vajadzības gadījumā darba laikā sazināties ar audzēkņu vecākiem. Redzam, ka tas jau devis rezultātus, audzēkņu atbirums samazinājies. Esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā tas dos rezultātu.

– Mērķa sasniegšanā liela nozīme arī skolotājiem.
– Tehnikumā svarīgākais ir jaunietis, bet tikpat svarīgi tie, kuri ar viņu strādā. Ir nemitīgs izaicinājums atrast skolotājus, taču vērojamas pozitīvas tendences, pedagogi pēdējā laikā piesakās arī paši. Daži, kuri pieteikušies, sāks darbu nākamajā mācību gadā.

Mans pienākums ir nodrošināt vidi, apstākļus, lai skolotāji savu darbu var darīt pēc iespējas labāk. Domājam par atbilstošu darba vidi, pedagogiem regulāri notiek mācības, aicinām lektorus, runājam par vērtēšanu, efektīvām stun­dām. Sūtām pedagogus gūt pieredzi citās skolās, citās valstīs, lai redz, kā process notiek citviet, lai tur pamanītās labās prakses vestu atpakaļ uz skolu.

– Var teikt, ka paveikto darbu saraksta priekšgalā ir darba sistēmas izveidošana.
– Protams, bet tas neveidojas vienā dienā. Kad sāku strādāt, viss bija jāveido no jauna, un gribu teikt, ka šobrīd sistēma izveidota. Esmu ļoti apmierināts ar to, kā cilvēki strādā, katrs zina, kas jādara, katrs ir ļoti liela vērtība.

Protams, vienmēr ir, kur piestrādāt, bet par visiem varu būt lepns. Darbinieki nebaidās nākt ar jaunām idejām, kas ir svarīgi, tāpēc arī notiek attīstība.

Nebaidos pieņemt arī nepatīkamus lēmumus,  nevar gaidīt un cerēt, ka varbūt… Nē, galvenā ir izglītības kvalitāte!

– Vai audzēkņu skaita palielināšanās liecina, ka profesionālā izglītība sāk atgūt savu vērtību?
– Vēl grūti izdarīt secinājumus. Valstī kopumā attiecība starp tiem, kuri izvēlas vispārējo izglītību un profesionālo izglītību, ir 60:40. Jaunajā valdības deklarācijā tā iezīmēta 50:50.
Mēs saprotam, ko no savas puses varam izdarīt, proti, visu, lai mūs sadzirdētu, pamanītu un uzticētos mums izvēlē, kur jaunietim turpināt mācības. Situācija mainās, bet tas notiek lēni.

– Nevar tikai gaidīt, ka audzēkņi atnāks, pašiem jāiet, jārunā.
– To darām ļoti aktīvi! Cen­ša­mies lauzt stereotipus par profesionālo izglītību. Gribam, lai jaunieši, viņu vecāki atbrauc, redz, kāda ir mūsu skola. Domāju,    vienu dienu pavadot tehnikumā, to atmosfēru var sajust. Arī paši braucam uz skolām, lai stāstītu, iepazīstinātu ar sevi. Prieks, ka paši audzēkņi grib stāstīt par tehnikumu, tas ir daudz iedarbīgāk, nekā ja stāsta tehnikuma vadība. Jaunietis jaunieti sapratīs labāk.

– Jau ceturto mācību gadu tehnikums apvieno Cēsu un Prie­ku­ļu profesionālās izglītības iestādes. Vai beidzot izveidojies vie­nots organisms?
– Domāju,    jā, un te palīdzēja arī “Covid-19”, kad mācības notika at­tālināti un nebija svarīgi, kur katrs atrodas. Tagad daudzi skolotāji strādā gan Cēsīs, gan Prie­ku­ļos, ir kopīgi jauniešu pasākumi, visa infrastruktūra pieejama visiem audzēkņiem. Pats regulāri esmu abās vietās, no rītiem sagaidu jauniešus.
Protams, ir divas dislokācijas vietas: automehāniķiem, lauksaimniecības tehnikas mehāniķiem mācības notiek Priekuļos, namdariem, galdniekiem – Cēsīs, bet man ir sajūta, ka skola ir vienota.

– Vai var teikt, ka Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums kļuvis par atpazīstamu zīmolu?
– Ļoti ceru! No malas jau to labāk var redzēt, bet ticu, ka mūs pamana un novērtē arvien vairāk. Mācīties brauc no visas Vidze­mes. Pērn daudzi jaunieši bija no Rīgas, kuri varbūt grib ģimeniskāku atmosfēru, kur nav tik daudz kārdinājumu kā galvaspilsētā. Pa­gaidām gan nav tā, ka var apstāties un teikt, ka viss izdarīts. Turklāt tā jau nemaz nedrīkst būt.

– Kurš šajos gados pašam bijis grūtākais brīdis?
– Pats sākums, kad notika abu tehnikumu apvienošana. Šajā laikā nomainījušies daudzi strādājošie, apmēram puse ir jauni, gan skolotāji, gan citi darbinieki. Man paveicies ar komandu – vietniekiem, nozaru vadītājiem, administratīvajiem darbiniekiem –, visi zina savu darbu.
Savā vadītāja krēslā sēžu ļoti reti, tikai tik, lai parakstītu dokumentus. Sapulcēs esmu kopā ar ci­tiem pie galda, starpbrīžos dodos gaiteņos pie skolotājiem, audzēkņiem, lai redz, ka esmu tepat, esmu pieejams. Un nav jārunā tikai par nopietnām skolas lietām, varam vienkārši parunāt, kā pavadītas brīvdienas.

– Kas palīdz neizdegt?
– Laikam jau jāatzīst, ka šajā pos­mā esmu izdedzis reizes divas trīs, īpaši sākumā, bet  ir labi, ja ir cilvēki, kuri palīdz atgūties un turpināt. Šis nav darbs no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, nākas strādāt vakaros, brīvdienās. Te nav rutīnas, ir tikai izaicinājumi!

Bet man ir labs atbalsts, pirmkārt, tā ir atbalstoša ģimene, otrkārt, brīvā laika nodarbes, sports. Pavadīt laiku brīvā dabā, iet pastaigās ar suni.

– Pirms četriem gadiem izdarītā izvēle nav jānožēlo?
– Noteikti nē! Pats esmu daudz mācījies, pirmām kārtām jau vadības prasmes, jo tehnikums ir paliels uzņēmums ar daudziem darbiniekiem, daudziem izglītojamajiem. Ir audzēkņu vecāki, ar kuriem nākas komunicēt. Bet lēmums sākt šo darbu bija labs paša izaugsmei, visu laiku mācos, un tā arī skolā jābūt – mācās visi, gan audzēkņi, gan skolotāji, gan direktors.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Horoskopi 2025

06:56
31.12.2024
1203

Horoskopi tapuši sadarbībā ar astroloģi Ritu Riekstiņu. AUNS 2025. gads ir jaunu sākumu un drosmīgu pārvērtību gads! Kos­miskais posms ir paredzēts lielām pārmaiņām, kas Aunus ieved jaunās izaugsmes, izpausmes un identitātes izpētes jomās. 2025. gads aicina izpētīt šīs zīmes pārstāvjus savu radošo, jūtīgo pusi. Marta Auna aptumsums virza uz jaunu dzīves pavērsienu, savukārt gan Venera, gan […]

Mīti, kas turpina apvīt cigaretes

18:09
27.12.2024
23

Neviens vairs nav jāpārliecina par to, ka cigaretes nogalina. To apstiprina arī dažādi informatīvi attēli un paziņojumi uz cigarešu paciņām. Tomēr pats nelāgais ieradums nemaz neplāno iet mazumā, un laika gaitā ap to ir izveidojušies arī dažādi mīti, pret kuriem regulāri jācīnās zinātniekiem un mediķiem. Mīts: cigaretes varot palīdzēt tikt galā ar stresu Joprojām visai […]

Bērna piedzimšana ir lielākais brīnums

06:27
22.12.2024
1095

Ziemassvētku laiks ir stāsts par brīnumu – bērniņa piedzimšanu. Vecmātes šo brīnumu piedzīvo visa gada garumā. Sarunā ar Cēsu klīnikas vecmāti Ivetu Reķi viņa uzsver, ka bērniņa dzimšana patiesi ir brīnums. Ivetai Reķei Cēsu klīnika ir pirmā un vienīgā darbavieta, kurā pavadīti 45 gadi, no tiem 35 gadus palīdzēts mazuļiem ienākt šajā pasaulē, desmit gadi, […]

Māksla ir process, kurā gūt sev kaut ko nozīmīgu un nepieciešamu

06:55
20.12.2024
83

Viņa nupat par skulptūru “Trejdeviņu koks” ieguvusi Cēsu novada mākslas gada “Balvas 2024” augstāko apbalvojumu “Zelta balva”. Ar mākslinieci ANNU EGLI sarunājāmies par emocijām, kas papildina šādu atzinību, par radošo procesu un tuvojošos gadu miju. Lai arī viņa pašlaik dzīvo Rīgā, ar Cēsīm mākslinieci saista īpašas atmiņas, kad bērnībā daudz laika pavadīts dzimtas lauku mājās […]

Adīšana piedzīvo renesansi

06:53
19.12.2024
70

Adīšana piedzīvo renesansi – tā saka jaunā adīšanas entuziaste Baiba Dambe. Šomēnes viņa Cēsu kinozālē organizēja “Adīšanas kino seansu”. Pieredze līdzīgu notikumu rīkošanā viņai jau bija. Cēsīs sarunu festivālā “Lampa” sadarbībā ar Ģimenes telti Baiba organizēja “Mammu adīšanas pikniku”. Lielākoties tur bija mammas, kam pavisam mazi bērni, sievietes varēja kopā paadīt, parunāties, arī iemācīties uzadīt […]

Daiļrecepšu grāmata ar humora devu

06:22
18.12.2024
115

Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei jeb humoristiski pastāstiņi ar atbilstošām receptēm savīti Lienes Margevičas un Natas Brambergas sarakstītajā un “Zvaigzne ABC” izdotajā grāmatā “Vienaldzīgo nav!”. Tā stāsts “Pusdienas slimnīcā” papildināts ar recepti – makaronu zupa ar piena plēvi, stāstam “Vīramāte ir klāt!” pievienots ēdiens – bujabēze ar fenheli, bet “Heavy Metal” – biezeņzupa ar selerijām. […]

Tautas balss

Zaķu ielas zīmes jeb mātes sapnis

11:02
03.01.2025
27
4
Cēsinieks E.L. raksta:

Kad es, radis drukāt notis, senam draugam palūdzu palīdzību pārslēgties burtrakstīšanai, viņš izteica aizdomas, ka ķeršos pie memuāru sacerēšanas. Tad mani ķēra apgaismība. Memu­ārus mudina rakstīt pēdējā cerība. Varbūt nākotnē kāds gribēs uzzināt, kā izskatījās pasaule pirms viņa dzimšanas , paņems vērtīgo un atmetīs kaitīgo. Bija viegli uzrakstīt virsrakstu, grūtības radās uzreiz pēc tam. Skaidrs, […]

Novērtē zemessargu spēku

09:45
31.12.2024
16
Seniore L. raksta:

“Gribu īpašu paldies teikt zemessargiem, kas visu gadu atbildīgi piedalījās dažādās mācībās, nežēlojot brīvo laiku. Ir tik svarīgi redzēt, ka ir cilvēki, kas apņēmības pilni mācīties, trenēties, lai aizstāvētu savu zemi, tuviniekus un visus citus – bērnus, seniorus. Vēlu, lai ikvienam zemessargam nākamais gads ir bagāts panākumiem, lai ir veselība un dzīvesprieks,” sacīja seniore L.

Gribētu vairāk krāšņuma

09:45
30.12.2024
26
Cēsniece raksta:

“Gribējās jau gan pilsētu svētkos spožāku. Vai nevarēja, piemēram, Pils parkā izveidot kādas gaismas takas, kur pastaigāties, papriecāties un gūt svētku noskaņu. Ne jau katram sev mājās iespējams sagādāt krāšņumu, dažs dzīvo ļoti pieticīgi. Bet Ziemassvētkos gribas kādas īpašas sajūtas. Televīzijā rāda koši izrotātas pilsētas, gribētos, lai kas līdzīgs būtu arī Cēsīs,” atzina cēsniece, kam […]

Balvas kā no pārpilnības raga

18:43
17.12.2024
33
Seniore T. raksta:

“Saprotams, ka katra nozare, ministrija, organizācija grib savu jomu celt saulītē. Tiek rīkoti dažnedažādi konkursi, vērtēšanas. Un nu gada balvas birst kā no pārpilnības raga, nav nedēļas, kad negodina vismaz trīs četru sfēru sasniegumus. Vai tas nav mazliet par traku, un vai tā nedevalvējas pagodinājumu vērtība? Beigās jau sajūk, kas ko kam pasniedzis, kas ko […]

Iela grimst tumsā

18:42
17.12.2024
28
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Viestura ielas posmā, kas ved gar dzīvnieku patversmi, labu gabalu ir pilnīga tumsa. Nedeg pat tās pāris laternas, kas tur atrodas. Māju šai apkārtnē maz, taču cilvēki dodas pastaigās, un tagad, decembra pusē, tumšs jau ap pulksten četriem pēcpusdienā,” sacīja apkaimes iedzīvotāja.

Sludinājumi