Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Nav rutīnas, ir tikai izaicinājumi  

Jānis Gabrāns
12:12
07.02.2023
12
Snegovics 1 2

Jau gandrīz četrus gadus Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumu vada Artūrs Sņegovičs.

 -Pieļauju, ka šie gadi bijuši piepildīti?

– Tieši tā! Vērts piebilst, ka gads nav ritējis ierastā gaitā, jo ne­mitīgi bijušas krīzes. 2020. gada pavasarī atnāca kovids, turklāt tas notika laikā, kad tikko bija notikusi divu mācību iestāžu apvienošana un izveidots Vidzemes Teh­noloģiju un dizaina tehnikums. Šis mācību gads nav pandēmijas skarts, bet ikdienu ietekmē cita krīze – karš Ukrainā, kas izsauc energoresursu lielo sadārdzinājumu, – un atkal jārisina krīzes jautājumi.

Taču krīžu ēnā nedrīkst aizmirst skolas attīstību, izglītības kvalitāti, tāpēc droši var teikt, ka rutīnas nav bijis nevienu dienu!

– Sākot strādāt, “Druvai” teicāt, ka gribat būt vadošie ne tikai Vidzemē, bet visā Latvijā.
– Tas joprojām ir viens no mērķiem, protams, ne vienīgais, un uz to ejam. Valsts mērogā pēc audzēkņu skaita esam vidēja lieluma tehnikums. Ja nerēķinām Rīgu, par mums vairāk audzēkņus uzņem tikai tehnikumi Liepājā, Dau­gavpilī un Ogrē. Tas ir labs rā­dītājs!

Uzņemto jauniešu skaits ik gadu palielinājies. Kad sāku darbu skolā, 2019.gada 1.septembrī mācības uzsāka 216 jauni audzēkņi, nākamajā mācību gadā plānojam uzņemt jau 389. Kopējais audzēkņu skaits tehnikumā ir 827, no nākamā mācību gada tehnikumā mācīsies vairāk nekā tūkstotis jauniešu. Tas rada jaunas problēmas, trūkst vietu, kur viņiem dzīvot. Cēsīs dienesta viesnīca ir pilna, arī Priekuļos limits būs izsmelts, nāksies veidot kritērijus, kuri varēs dabūt vietu dienesta viesnīcā, kuri – ne.

Mūsu stratēģijās pausts, ka gribam būtu Eiropas līmeņa izcilības centrs. Man bijusi iespēja redzēt, kā citur Eiropā strādā profesionālās izglītības skolas, un varu teikt, ka mēs nebūt neatpaliekam.

– Minējāt, ka ir vairāki mērķi, ko gribat sasniegt.
– Laikam jau lielākais un izaicinošākais ir tas, ka gribam, lai audzēkņi, kuri ceturtā kursa beigās kārto profesionālo kvalifikācijas ek­sāmenu, to nokārto uz astoņi līdz desmit. Tas ir ļoti liels mērķis, bet tas dotu pārliecību darba devējam, ka no mūsu tehnikuma viņi iegūst tiešām kvalificētus darbiniekus.
Patlaban minētajā vērtējumā kva­lifikācijas eksāmenu nokārto apmēram 30 procenti, bet mērķis nav sasniedzams vienā gadā. Ļoti ceru, ka to varam panākt četru pie­cu gadu laikā, bet jāiegulda nemitīgs darbs. Lai to sasniegtu, ir simts un viena lieta, kas jāizdara, kam jābūt. Vispirms jābūt audzēkņu atlasei. Pagājušajā gadā pieteicās 500 jaunieši uz 356 vietām. Bija profesijas, kurās bija konkurss, vislielākais arhitektūras teh­niķa profesijā – trīs pretendenti uz vienu vietu. Redzam, ka jaunieši, kuri tika uzņemti, ir daudz motivētāki, ar viņiem krietni vieglāk strādāt. Tāpēc ir vēlme, lai visās profesijās būtu konkurss, jo tas ir ceļš uz kvalitāti.

Kā teicu, jāiegulda liels darbs, bet uz priekšu ejam ļoti mērķtiecīgi. Pirmo gadu esam izveidojuši sistēmu, ka grupām ir audzinātāji, kuri nemāca priekšmetus, nodarbojas tikai ar audzināšanas darbu. Ja audzinātājs vada arī stundas, viņam neatliek laiks audzināšanas sadaļai, tāpēc ir vairāki pilna laika audzinātāji, kuri visu laiku ir uz vietas, var pieskatīt jauniešus, pasekot sekmēm, vajadzības gadījumā darba laikā sazināties ar audzēkņu vecākiem. Redzam, ka tas jau devis rezultātus, audzēkņu atbirums samazinājies. Esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā tas dos rezultātu.

– Mērķa sasniegšanā liela nozīme arī skolotājiem.
– Tehnikumā svarīgākais ir jaunietis, bet tikpat svarīgi tie, kuri ar viņu strādā. Ir nemitīgs izaicinājums atrast skolotājus, taču vērojamas pozitīvas tendences, pedagogi pēdējā laikā piesakās arī paši. Daži, kuri pieteikušies, sāks darbu nākamajā mācību gadā.

Mans pienākums ir nodrošināt vidi, apstākļus, lai skolotāji savu darbu var darīt pēc iespējas labāk. Domājam par atbilstošu darba vidi, pedagogiem regulāri notiek mācības, aicinām lektorus, runājam par vērtēšanu, efektīvām stun­dām. Sūtām pedagogus gūt pieredzi citās skolās, citās valstīs, lai redz, kā process notiek citviet, lai tur pamanītās labās prakses vestu atpakaļ uz skolu.

– Var teikt, ka paveikto darbu saraksta priekšgalā ir darba sistēmas izveidošana.
– Protams, bet tas neveidojas vienā dienā. Kad sāku strādāt, viss bija jāveido no jauna, un gribu teikt, ka šobrīd sistēma izveidota. Esmu ļoti apmierināts ar to, kā cilvēki strādā, katrs zina, kas jādara, katrs ir ļoti liela vērtība.

Protams, vienmēr ir, kur piestrādāt, bet par visiem varu būt lepns. Darbinieki nebaidās nākt ar jaunām idejām, kas ir svarīgi, tāpēc arī notiek attīstība.

Nebaidos pieņemt arī nepatīkamus lēmumus,  nevar gaidīt un cerēt, ka varbūt… Nē, galvenā ir izglītības kvalitāte!

– Vai audzēkņu skaita palielināšanās liecina, ka profesionālā izglītība sāk atgūt savu vērtību?
– Vēl grūti izdarīt secinājumus. Valstī kopumā attiecība starp tiem, kuri izvēlas vispārējo izglītību un profesionālo izglītību, ir 60:40. Jaunajā valdības deklarācijā tā iezīmēta 50:50.
Mēs saprotam, ko no savas puses varam izdarīt, proti, visu, lai mūs sadzirdētu, pamanītu un uzticētos mums izvēlē, kur jaunietim turpināt mācības. Situācija mainās, bet tas notiek lēni.

– Nevar tikai gaidīt, ka audzēkņi atnāks, pašiem jāiet, jārunā.
– To darām ļoti aktīvi! Cen­ša­mies lauzt stereotipus par profesionālo izglītību. Gribam, lai jaunieši, viņu vecāki atbrauc, redz, kāda ir mūsu skola. Domāju,    vienu dienu pavadot tehnikumā, to atmosfēru var sajust. Arī paši braucam uz skolām, lai stāstītu, iepazīstinātu ar sevi. Prieks, ka paši audzēkņi grib stāstīt par tehnikumu, tas ir daudz iedarbīgāk, nekā ja stāsta tehnikuma vadība. Jaunietis jaunieti sapratīs labāk.

– Jau ceturto mācību gadu tehnikums apvieno Cēsu un Prie­ku­ļu profesionālās izglītības iestādes. Vai beidzot izveidojies vie­nots organisms?
– Domāju,    jā, un te palīdzēja arī “Covid-19”, kad mācības notika at­tālināti un nebija svarīgi, kur katrs atrodas. Tagad daudzi skolotāji strādā gan Cēsīs, gan Prie­ku­ļos, ir kopīgi jauniešu pasākumi, visa infrastruktūra pieejama visiem audzēkņiem. Pats regulāri esmu abās vietās, no rītiem sagaidu jauniešus.
Protams, ir divas dislokācijas vietas: automehāniķiem, lauksaimniecības tehnikas mehāniķiem mācības notiek Priekuļos, namdariem, galdniekiem – Cēsīs, bet man ir sajūta, ka skola ir vienota.

– Vai var teikt, ka Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums kļuvis par atpazīstamu zīmolu?
– Ļoti ceru! No malas jau to labāk var redzēt, bet ticu, ka mūs pamana un novērtē arvien vairāk. Mācīties brauc no visas Vidze­mes. Pērn daudzi jaunieši bija no Rīgas, kuri varbūt grib ģimeniskāku atmosfēru, kur nav tik daudz kārdinājumu kā galvaspilsētā. Pa­gaidām gan nav tā, ka var apstāties un teikt, ka viss izdarīts. Turklāt tā jau nemaz nedrīkst būt.

– Kurš šajos gados pašam bijis grūtākais brīdis?
– Pats sākums, kad notika abu tehnikumu apvienošana. Šajā laikā nomainījušies daudzi strādājošie, apmēram puse ir jauni, gan skolotāji, gan citi darbinieki. Man paveicies ar komandu – vietniekiem, nozaru vadītājiem, administratīvajiem darbiniekiem –, visi zina savu darbu.
Savā vadītāja krēslā sēžu ļoti reti, tikai tik, lai parakstītu dokumentus. Sapulcēs esmu kopā ar ci­tiem pie galda, starpbrīžos dodos gaiteņos pie skolotājiem, audzēkņiem, lai redz, ka esmu tepat, esmu pieejams. Un nav jārunā tikai par nopietnām skolas lietām, varam vienkārši parunāt, kā pavadītas brīvdienas.

– Kas palīdz neizdegt?
– Laikam jau jāatzīst, ka šajā pos­mā esmu izdedzis reizes divas trīs, īpaši sākumā, bet  ir labi, ja ir cilvēki, kuri palīdz atgūties un turpināt. Šis nav darbs no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, nākas strādāt vakaros, brīvdienās. Te nav rutīnas, ir tikai izaicinājumi!

Bet man ir labs atbalsts, pirmkārt, tā ir atbalstoša ģimene, otrkārt, brīvā laika nodarbes, sports. Pavadīt laiku brīvā dabā, iet pastaigās ar suni.

– Pirms četriem gadiem izdarītā izvēle nav jānožēlo?
– Noteikti nē! Pats esmu daudz mācījies, pirmām kārtām jau vadības prasmes, jo tehnikums ir paliels uzņēmums ar daudziem darbiniekiem, daudziem izglītojamajiem. Ir audzēkņu vecāki, ar kuriem nākas komunicēt. Bet lēmums sākt šo darbu bija labs paša izaugsmei, visu laiku mācos, un tā arī skolā jābūt – mācās visi, gan audzēkņi, gan skolotāji, gan direktors.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
26

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
324

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
49
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
16
14
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
32
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi