Cēsu, Priekuļu, Amatas un Vecpiebalgas novadā norisinājās nakts sacensības intelektuālā sporta veidā ar visai daudzizsakošu nosaukumu: autofotoorientēšanās. Pasākumā piedalījos, palīdzot savai komandai absolūtā tumsā meklēt kontrolpunktus.
Idejas autors un daudzu sacensību rīkotājs Elmārs Biele skaidro, ka autofotoorientēšanās ir kartes “lasīšana”, fotografēšanās, skriešana un iešana, meklēšana, smiešanās un izmisums, gandarījuma sajūta par paveikto kopā, kā arī veselīga adrenalīna deva dienas garumā. Šādi var atklāt visneiedomājamākās vietas Latvijā, par kuru eksistenci vietējie pat nenojauš.
Veselavas pagastā, stāvlaukumā pie Bērzkroga, pulcējās komanda aiz komandas, kopā 44. Vairākums regulāri “rallisti”, kuriem aiz muguras dienas un nakts fotoorientēšanās ar rallija elementiem ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Tūrisma klasē startēja arī vietējo komandas, cerot, ka pazīstamā vidē palīdzēs pat dzimtie koki.
Četrās stundās nakts melnumā ar lukturīša palīdzību bija jāatrod pēc iespējas vairāk kontrolpunktu, pie tiem jānofotografējas un jāpaspēj finišā.
Komandā “Bebri brauc”, kurā startēju arī es, bija pieredzējuši dalībnieki. Komandas pilots Imants Daugulis fotoorientēšanās sacensībās pirmoreiz piedalījies jau 1980.gadā, taču nakts sacensības visiem pirmās. Līdzi paņemta kaudze ceļa karšu. Daži nodrošinājušies ar “zvans draugam”, cerot, ka tumsā nesaredzamo mājās esošā atbalsta komanda atradīs internetā.
Daži dalībnieki mēdzot iepriekš izdrukāt autobusa pieturu sarakstus, jo viens no uzdevumiem ir noteiktā secībā nofotografēt pieturu nosaukumus, kas sastāv no viena vārda. Šoreiz jāsameklē “Lācis”, tas paliek neizpildīts. Komandā esošie vietējie atklāj, ka vairums pieturu Cēsīs ir jaunas plāksnītes bez nosaukumiem. Nav ne Lauciņu, ne Cīrulīšu. Āraiši ir, bet, kur ņemt pieturu ar “I” burtu?
Pirms starta bija mazliet laika izpētīt lapu ar kontrolpunktu attēliem: dažādas būvdetaļas, uzraksti “kaut kur uz kaut kā”, ceļa norādes ar kilometriem, koku stumbri, grafiti un citi brīnumi. Gandrīz nekā pazīstama! Viena viltīgā bilde ar objektu, kurš nebūs jāmeklē. Zinātāji saprot – Āraišu vējdzirnavas, kuras pašlaik neizskatās kā bildē, jo tiek remontētas un spārni vēl Rīgā tikai top.
Karte rokā un tūlīt starts! Pirmo punktu komanda cer “paķert” dažus kilometrus Smiltenes virzienā, bet acis vēl nav pieradušas tumsā saskatīt sīkus sānceliņus. Adrenalīns kāpj… Nekā, jāgriež uz Priekuļu pusi, kur ir “tā meitene”. Ģūģeru senkapi, informācijas stends, un tur jau viņa redzama – greznajā 11. gadsimta latgaļu tērpā. Nākamais kontrolpunkts – aprūsējušais ūdensrats Vaives dzirnavās, Priekuļos uzraksts uz staba “Kartupeļu pagrabs”. Ja tik raiti ies, tad jau… Bet Cēsīs visi atduras kā mieti. Jāatrod pieci punkti, kuri nav iezīmēti kartē. Divus atrodam ātri – veikala “Rota” vecajās durvīs kokgriezumā veidotais zieds un Vecpilsētas aptiekas sienā metāla marķējums “Cēsu pils. Nr 10.”.
Laiks, laiks! Jādodas tālāk. Viņpus autoceļam A2 valda ziema. Vietām pat krietni daudz sniega, ceļi ledaini. Tumsā mirgo pieres lampu uguntiņas un automašīnu gabarītuguņi, atspīd citronzaļās vestes – tur kaut kas ir! Tā ir viena no nakts orientēšanās priekšrocībām, ka “citi palīdz” atrast punktus. Piemēram, tik grūti saskatāmu, mazu grafiti uz ķieģeļa autobusu pieturā vai stabiņu pie briežudārza, uz kura padzisis uzraksts “Privātīpašums”. Pamazām krājas “atradumi”, un tad jau laiks atceļam. Rezultāti? Galvenais ir prieks, emocijas, vēlme to visu apskatīt dienasgaismā un gatavoties nākamajam braucienam.
Nākamgad mūsu pusē notiks divas nakts sacensības – septembrī Nītaurē, bet decembrī Vecpiebalgā. Aiziet!
Komentāri