Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Nakts dzīvnieciņš – šinšilla

Mairita Kaņepe
17:40
09.02.2016
263
Img 3210 1

Cēsnieku Bartušēvicu pats mazākais un ņiprākais dzīvnieks ir Kikis – trīsarpus gadus sasniegusi šinšilla. Ikdienas rūpes par to uzņēmusies meita Santa, nu jau 11. klases skolniece. Viņa precīzi vairs neatminas, kad mājā ienāca pirmā šinšilla. Meitene ar lielu rūpību un mīlestību gādā nu jau par otru zvēriņu. Sešus mēnešus vecu Bartušēviču ģimene to nopirka no citiem saimniekiem, kuri bija ielikuši “Druvā” sludinājumu. “Laikam nepatika zvēriņa raksturs, jo katrai šinšillai tas ir citāds,” stāsta Santa, kura zina ļoti daudz par Dienvidamerikas izcelsmes zvēriņiem.

Savvaļā šinšillas dzīvo sešus līdz desmit gadus, bet nebrīvē to dzīves ilgums var būt 15 un vairāk gadu. Izvēloties šinšillu, jāzina, ka šim dzīvnieciņam būs jāatvēl daudz uzmanības un rūpes no dienas dienā.

Kā pirmais Kikis, tā tagad otrais ir jūtīgi, ar labu intuīciju apveltīti dzīvnieki. “Pirmā šinšilla nomirusi visai pēkšņi, jo saslimusi. Aizvedām Cēsīs pie ārsta. Glābšanas darbi bija nopietni, jo dzīvnieciņu pieslēdza pat pie sistēmām, bet tomēr izglābt nevarēja.” Santa tagad var pasmaidīt, bet toreiz, 12 gadu vecumā, no bēdām raudājusi. Par pirmo Kiki, kā arī kaķenīti Čiepu, kuru nobrauca uz ielas, tagad vēsta akmens plāksnīte ģimenes dārzā zem košumkrūma.

Tiem, ka kāro pēc mājdzīvnieka šinšillas, svarīgi zināt, ka tie ir nakts dzīvnieki. Santa stāsta, ka dienās Kikis pārsvarā guļ būdiņā, bet naktīs ir trokšņains – skrien pa būri, grabinās, grauž restītes.

“Es jau to dzirdu, bet esmu pieradusi pie trokšņiem, tāpēc guļu. Var teikt, ka man ir ciešs miegs. Mājās un ap to ir vēl citi trokšņi – ventilators darbojas, mašīnas brauc gar māju,” saka Santa.

Cits Bartušēvicu ģimenes mīlulis – kaķis – visur tiek laists, izņemot Santas istabu. “Kaķim ir pārāk liela interese par šinšillu,” skaidro saimniece Santa. “Man patīk, ka šinšillas ir dzīvnieciņi ar raksturu. Kad atveru būrim durvis, dzīvnieciņš nāk klāt, lien klēpī. Ar kuru katru gan tas nedraudzējas, jo nespēj uzticēties. Arī pret pārējiem mājiniekiem tas izturas kā nu pret kuru. Kamēr tie cienā, tikmēr izturas draudzīgi, bet citādi ne.”

Santa parāda zooveikalā iegādātu speciālu barību. Kikis sadzird barības traukā biršanas troksni un uzreiz saausās. “Viņš labi pazīst šo troksni,” paskaidro Santa. “Vasarā iedodu arī pa pienenei, rudenī un ziemā ābolu šķēlītei – tie visi šinšillai ir īpaši gardumi.”

Ja Santa ir ilgāku laiku prom no mājām, piemēram, ceļo, tad Kikis uz Santu dikti apvainojas. Atgriežoties mājās, gribas ar dzīvnieciņu aprunāties, bet nekā. “Viņš sēž aiz savas būdiņas, pagriezis muguru. Ar laiku atkal sāk draudzēties, ņemt barību no rokas, priecājas, ka iznesu viņu ar būrīti laukā. Vasarā gan jāuzmanās, jo nevar Kiki likt saulē. Pārmērīgs siltums dzīvnieciņam ļoti nepatīk,” ielāgojusi Santa. “Esot ārpus mājas, Kiki no būra laist nedrīkst. Šinšillas nav truši, kurus var pielabināt un noķert. Ja bēg, tad atpakaļ nesagaidīt.” Arī savā istabā Kiki izlaidusi paskraidīties, viņa to neķer, jo tas būtu grūti izdarāms. Tētis Santas dzīvnieciņam izgatavojis rampu. Dēlīti ar pakāpieniem atstutē pret būrīša durtiņām, un Kikis, izskraidījies pa istabu, pats ieskrien atpakaļ savā mājiņā.

Šinšilla ir “uzlabojusi” Santas istabu, pabojājot mēbeļu galus un tapetes. Grāmatas Santa no sava drauga asajiem nagiem pasargā, uzliekot augstāk par otro plauktu. Pirms laist Kiki paskraidīt, Santa noslēpj arī vadus. “Tas ir vesels process, kā es gatavojos, un Kikis tad arī saprot – tūlīt tiks atvērtas būrīša durtiņas. Viņš stāv pie pašām durtiņām, pieķēries ar ķepiņām, un tā mīlīgi skatās.”

Īpašas uzmanības vērta ir Kikī pasaulīte. Būra pirmajā stāvā ir ovāla smilšu bļodiņa, jo šinšillas mazgājas tikai smiltīs. Kikis ir ļoti tīrīgs. Tikko iebērtajās smiltīs viņš berzējas ilgi jo ilgi. Pēc tam bļodiņu ar smiltīm apmeklē vēl kādu reizi, bet tad nolemj, ka smiltis ir jau netīras, un bļodiņu apgāž. Tad jāmaina viss – smiltis, pakaiši.

Šinšillas ir Dienvidamerikas dzīvnieki, tie dzīvo augstu kalnos. “Šobrīd tā ir apdraudēta suga, jo cieš no plēsīgiem zvēriem un medniekiem, kas kāro mīkstās ādiņas. “Tas, ka šinšillas kļuvušas arī par mājdzīvniekiem, šo sugu izglābušas,” zina teikt Santa. “Kikis jūt, vai esmu priecīga par viņu vai arī dusmojos. Ja viņš skaļi grauž, es tādā dusmīgākā balsī pasaucu: “Kiki!”, un viņš apstājas. Kikis man devis daudz prieka, viņš pat sapratis, ka arī mani vajadzētu samīļot. Tik jauki, kad viņš ienāk klēpī un pieglaužas.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
139

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
632
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
246

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi