Otrdiena, 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

Nakts dzīvnieciņš – šinšilla

Mairita Kaņepe
17:40
09.02.2016
73
Img 3210 1

Cēsnieku Bartušēvicu pats mazākais un ņiprākais dzīvnieks ir Kikis – trīsarpus gadus sasniegusi šinšilla. Ikdienas rūpes par to uzņēmusies meita Santa, nu jau 11. klases skolniece. Viņa precīzi vairs neatminas, kad mājā ienāca pirmā šinšilla. Meitene ar lielu rūpību un mīlestību gādā nu jau par otru zvēriņu. Sešus mēnešus vecu Bartušēviču ģimene to nopirka no citiem saimniekiem, kuri bija ielikuši “Druvā” sludinājumu. “Laikam nepatika zvēriņa raksturs, jo katrai šinšillai tas ir citāds,” stāsta Santa, kura zina ļoti daudz par Dienvidamerikas izcelsmes zvēriņiem.

Savvaļā šinšillas dzīvo sešus līdz desmit gadus, bet nebrīvē to dzīves ilgums var būt 15 un vairāk gadu. Izvēloties šinšillu, jāzina, ka šim dzīvnieciņam būs jāatvēl daudz uzmanības un rūpes no dienas dienā.

Kā pirmais Kikis, tā tagad otrais ir jūtīgi, ar labu intuīciju apveltīti dzīvnieki. “Pirmā šinšilla nomirusi visai pēkšņi, jo saslimusi. Aizvedām Cēsīs pie ārsta. Glābšanas darbi bija nopietni, jo dzīvnieciņu pieslēdza pat pie sistēmām, bet tomēr izglābt nevarēja.” Santa tagad var pasmaidīt, bet toreiz, 12 gadu vecumā, no bēdām raudājusi. Par pirmo Kiki, kā arī kaķenīti Čiepu, kuru nobrauca uz ielas, tagad vēsta akmens plāksnīte ģimenes dārzā zem košumkrūma.

Tiem, ka kāro pēc mājdzīvnieka šinšillas, svarīgi zināt, ka tie ir nakts dzīvnieki. Santa stāsta, ka dienās Kikis pārsvarā guļ būdiņā, bet naktīs ir trokšņains – skrien pa būri, grabinās, grauž restītes.

“Es jau to dzirdu, bet esmu pieradusi pie trokšņiem, tāpēc guļu. Var teikt, ka man ir ciešs miegs. Mājās un ap to ir vēl citi trokšņi – ventilators darbojas, mašīnas brauc gar māju,” saka Santa.

Cits Bartušēvicu ģimenes mīlulis – kaķis – visur tiek laists, izņemot Santas istabu. “Kaķim ir pārāk liela interese par šinšillu,” skaidro saimniece Santa. “Man patīk, ka šinšillas ir dzīvnieciņi ar raksturu. Kad atveru būrim durvis, dzīvnieciņš nāk klāt, lien klēpī. Ar kuru katru gan tas nedraudzējas, jo nespēj uzticēties. Arī pret pārējiem mājiniekiem tas izturas kā nu pret kuru. Kamēr tie cienā, tikmēr izturas draudzīgi, bet citādi ne.”

Santa parāda zooveikalā iegādātu speciālu barību. Kikis sadzird barības traukā biršanas troksni un uzreiz saausās. “Viņš labi pazīst šo troksni,” paskaidro Santa. “Vasarā iedodu arī pa pienenei, rudenī un ziemā ābolu šķēlītei – tie visi šinšillai ir īpaši gardumi.”

Ja Santa ir ilgāku laiku prom no mājām, piemēram, ceļo, tad Kikis uz Santu dikti apvainojas. Atgriežoties mājās, gribas ar dzīvnieciņu aprunāties, bet nekā. “Viņš sēž aiz savas būdiņas, pagriezis muguru. Ar laiku atkal sāk draudzēties, ņemt barību no rokas, priecājas, ka iznesu viņu ar būrīti laukā. Vasarā gan jāuzmanās, jo nevar Kiki likt saulē. Pārmērīgs siltums dzīvnieciņam ļoti nepatīk,” ielāgojusi Santa. “Esot ārpus mājas, Kiki no būra laist nedrīkst. Šinšillas nav truši, kurus var pielabināt un noķert. Ja bēg, tad atpakaļ nesagaidīt.” Arī savā istabā Kiki izlaidusi paskraidīties, viņa to neķer, jo tas būtu grūti izdarāms. Tētis Santas dzīvnieciņam izgatavojis rampu. Dēlīti ar pakāpieniem atstutē pret būrīša durtiņām, un Kikis, izskraidījies pa istabu, pats ieskrien atpakaļ savā mājiņā.

Šinšilla ir “uzlabojusi” Santas istabu, pabojājot mēbeļu galus un tapetes. Grāmatas Santa no sava drauga asajiem nagiem pasargā, uzliekot augstāk par otro plauktu. Pirms laist Kiki paskraidīt, Santa noslēpj arī vadus. “Tas ir vesels process, kā es gatavojos, un Kikis tad arī saprot – tūlīt tiks atvērtas būrīša durtiņas. Viņš stāv pie pašām durtiņām, pieķēries ar ķepiņām, un tā mīlīgi skatās.”

Īpašas uzmanības vērta ir Kikī pasaulīte. Būra pirmajā stāvā ir ovāla smilšu bļodiņa, jo šinšillas mazgājas tikai smiltīs. Kikis ir ļoti tīrīgs. Tikko iebērtajās smiltīs viņš berzējas ilgi jo ilgi. Pēc tam bļodiņu ar smiltīm apmeklē vēl kādu reizi, bet tad nolemj, ka smiltis ir jau netīras, un bļodiņu apgāž. Tad jāmaina viss – smiltis, pakaiši.

Šinšillas ir Dienvidamerikas dzīvnieki, tie dzīvo augstu kalnos. “Šobrīd tā ir apdraudēta suga, jo cieš no plēsīgiem zvēriem un medniekiem, kas kāro mīkstās ādiņas. “Tas, ka šinšillas kļuvušas arī par mājdzīvniekiem, šo sugu izglābušas,” zina teikt Santa. “Kikis jūt, vai esmu priecīga par viņu vai arī dusmojos. Ja viņš skaļi grauž, es tādā dusmīgākā balsī pasaucu: “Kiki!”, un viņš apstājas. Kikis man devis daudz prieka, viņš pat sapratis, ka arī mani vajadzētu samīļot. Tik jauki, kad viņš ienāk klēpī un pieglaužas.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Pārraut apburto loku

06:02
16.07.2024
47

Jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, kas darbojas Liepā, nosvinējis 20 gadu jubileju. Tā darbība organizēta kā ģimenes modelis ar atbilstošu vidi, lai katrai māmiņai veltītu individuālu uzmanību. Šobrīd “Madarās” uzturas septiņas mammas un deviņi bērni, daļa māmiņu ir ar īpašām vajadzībām. Bet šo gadu laikā palīdzēts vairākiem simtiem sieviešu. Teju no pirmsākumiem biedrības […]

Svešumā latviskums uztur garu

08:03
11.07.2024
36

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā. Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās […]

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

06:24
08.07.2024
34

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova. “Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to […]

Savā īpašajā vietā

07:21
07.07.2024
85

“Kamēr vēl mitrs un neput, zāle jānopļauj,” saka Solvita Jansone un steidz appļaut mājas apkārtni. Viņa atzīst, ka pagaidām vasara ilgstoši nav bijusi tik karsta kā  pērn, bet puķes nācās regulāri un cītīgi laistīt, dārzam gan bija jāpietiek ar rezervēm un rasu. “Lietus bija ļoti vajadzīgs, tagad apkārt    svaigums, viss var augt,” teic Solvita […]

Radošais process kā terapija

05:26
07.07.2024
37

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs. -Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – […]

Veselīgu matu augšanas noslēpums

14:31
05.07.2024
329

Veselīgu matu veidošana ir kopīgs mērķis daudziem, tomēr bieži vien tas šķiet kā slepenas dārgumu medības ar grūti iegūstamām balvām. Patiesi veselīgu matu pamatā ir ne tikai spīdīgi attēli reklāmās un nemitīgi mainīgās matu kopšanas tendences, bet arī izpratne par to unikālajām vajadzībām un rūpes par tām. Veselīgu matu kopšanas nozīme ir nepārspīlēta; tā nav […]

Tautas balss

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
29
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Haoss ar pasažieru pārvadājumiem

17:28
15.07.2024
26
Lasītājs J. raksta:

“Ik pa brīdim parādās ziņas, ka nav skaidrs, kas mūspusē nodrošinās sabiedriskā transporta pakalpojumus. Valsts pasūtījumā ar līgumiem un pārsūdzībām tāds juceklis, ka neviens no malas netiek skaidrībā. Jūnija nogalē pakalpojumu atļāva veikt CATA, bet tikai līdz gada beigām. Taču nav dzirdams, ko atbildīgie dara, lai sajukums neturpinātos. Nesaprotu, kā Satiksmes ministrija pieļauj tādu bardaku,” […]

Nevar sagaidīt

16:55
15.07.2024
18
Piebaldzēns raksta:

“Sola un sola, ka Jaunpiebalgā drīz būs gatavs pansionāts, bet kā nav, tā nav. Gan jau vainojami būvnieki, bet žēl, ka vietējai varai nav nekādu iespēju procesu pasteidzināt. Tur būtu gan darba vietas vietējiem, gan pagastā apgrozītos vairāk cilvēku, proti, pie pansionāta iemītniekiem brauktu ciemos tuvinieki, draugi. Tirgotājiem būtu lielāks apgrozījums,” pārdomās dalījās piebaldzēns.

Botāniskais dārzs pilsētas centrā

16:54
15.07.2024
24
Cēsnieks O. raksta:

“Gāju Cēsīs pa Rīgas ielu, mani uzrunāja tūristi, ārzemnieki. Lūdza padomu, kā aizbraukt uz Līgatni, jautāja par Cēsīm. Un prasīja, kā var iekļūt Rīgas ielas botāniskajā dārzā. Jā, tur īpašums, kura adrese ir Rīgas iela 41, aizaudzis ar kokiem, krūmiem. No ielas to nodala dēļu žogs, gājējus šī vieta netraucē, bet iebraucējiem rada dīvainu iespaidu,” […]

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
31
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Sludinājumi