Ekstrasense un karmas diagnostiķe Rešarda Kalpiša vairāk nekā sešus gadus par savu mājvietu sauc Zaubes pusi.
Lauku idille un pārsteigumi mežā
Viņa dzīvo meža tuvumā, tādēļ pagalmā bieži viesi ir savvaļas dzīvnieki – stirnas, aļņi vai brieži, bet pie loga bieži pieklauvē kāds putniņš. Rešarda Zaubes pusi un cilvēkus ir pieņēmusi kā savējos un cer, ka arī vietējie viņu neuzskata par svešinieci. „Gribēju dzīvot mierīgā un klusā vidē. Tādu vietu atradu Zaubes pagastā. Šeit jūtos lieliski. Kad noskatījos šo māju ar zemi, sapratu, ka vieta ir nolaista, bet mani tas nebiedēja. Atjaunoju māju, labiekārtoju apkārtni. Ierīkoju visu tā, lai justos omulīgi,” pastāsta Rešarda.
Rešarda stāsta, kā nonākusi pie ezotērikas un dziedniecības. Visu dzīvi viņai lipuši klāt cilvēki, kas sūdzējuši bēdas, gribējuši parunāties. Ar laiku viņa sapratusi, ka tam ir arī skaidrojums. „Gadījās, ka slimniekam uzlieku roku, pasaku ko labu, pēc laika viņam samazinās temperatūra. Ar laiku sapratu, ka tā nav nejaušība,” atklāj Rešarda un min, ka viņa ne tikai spēj nolasīt informāciju par pagātni un nākotni, bet arī pieslēdzas citām realitātēm, redz garus un mirušos – aizgājēju dvēseles, kas klīst pa pasauli.
Viņas dzīve ir raibu raibā. Sieviete savulaik divdesmit gadus strādājusi bankā, vēlāk izveidojusi savu uzņēmējdarbību Mālpilī, atverot kafejnīcu un veikaliņu, kas laika gaitā paputējis. „Tad vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk. Izlasīju avīzē, ka dziednieku skola uzņem audzēkņus. Sapratu, ka tā ir mana iespēja, un tagad zinu, ka nejaušību nav. Turklāt arī mana vecmamma ir bijusi dziedniece, tādēļ domāju, kāpēc arī man nepamācīties? Pieredzējuši ekstrasensi atzina manas spējas. Nokārtoju eksāmenus, saņēmu sertifikātu, un man nav jāslēpjas pa kaktiem, baidoties no dažādām kontrolēm,” bilst Rešarda.
Taujātā, kā atgūst enerģiju pēc darba, viņa teic, ka galvenais atslēgvārds ir meditācija – mājās, pie dabas, mežā, pie ozola pagalmā.
Rešardai savs sakāmais ir arī par tuvējo mežu, kurā vairāki sēņotāji apmaldījušies. ”Kaimiņi stāsta, ka mežā bieži maldījušies. Ir cilvēki, kas staigā turpat meža malā, bet ceļu atpakaļ neatrod. Iznāk ārā svešā vietā. Arī man bija kuriozs. Arī iegāju tikai meža malā un apmaldījos. Es to saucu par vadātāju,” viņa stāsta un min, ka tas varētu būt skaidrojams ar to, ka Mores, Zaubes, Nītaures pusē kara laikā pāri gāja frontes līnija, mežos notika sīvas cīņas. Kritušo karavīru dvēseles vēl neliekoties mierā, meklējot cilvēku enerģiju, no kuras baroties, tādēļ, apmeklējot šādas vietas, ir jārēķinās ar nepatīkamiem pārsteigumiem. Tāpat Rešarda min, ka uz ceļa pretim viņas mājai bieži vien autovadītājiem notiekot dažādas ķibeles, nereti ar nopietniem sadursmes gadījumiem.
Karmai ir izskaidrojums
Rešardas darba lauciņš ir slimību un karmas diagnostika. “Karmu dēvē dažādi – par ģenētisko atmiņu, gēnu kodu, likteni, sūtību, informācijas enerģētisko plūsmu vai dvēseles atmiņām par dievišķo. Mūsu karma attīstās caur daudzām iepriekšējām dzīvēm, bet darbojas arī tieši šeit un tagad – katrā mūsu eksistences sekundē. Cilvēks ir visas pieredzes summa, kas uzkrāta visu viņa iepriekšējo dzīvju laikā un kas atspoguļojas arī pašreizējā dzīvē. Tas nozīmē, ka cilvēks ir pilnīgi atbildīgs par savu rīcību un ka jebkurā savas dzīves laikā viņš savu karmu var uzlabot,” skaidro Rešarda.
„Mana pārliecība, kas gūta praksē, strādājot ar cilvēkiem, ir tā, ka cilvēks ir kas vairāk par fizisko ķermeni. Karma nav sods, bet uzdevums, kas cilvēkam ir jāizpēta, jāizprot un jārisina. Es varu tikai dot padomu, bet izvēle kaut ko mainīt vai nemainīt savā dzīvē paliek katra paša ziņā. Ja man sieviete stāsta, ka viņa strādā vaiga sviedros, bet vīrs dzer un krāpj, viņa cieš un šo nastu sauc par karmu, es saku, ka tā nav taisnība. Mums ir izvēle, vai turpināt iet pa iemīdīto taciņu vai tomēr saņemties un mēģināt sākt kaut ko jaunu,” pārliecināta ekstrasense.
Rešarda min, ka cilvēki pie viņas vēršas ar dažādām problēmām, primārais ir veselība, otrs – attiecību jautājumi. „Pamatā lielu daļu satrauc arī psihosomatiskas problēmas. Tas nozīmē, ka pietiek ar cilvēku tikai parunāt, un viņam kļūst vieglāk. Mūsdienās ir pārsteidzoši daudz neapzinātu slimību, kurām ārsti nevar noteikt diagnozi, tad es iesaistos. Šobrīd arī ārsti atzīst ekstrasensus. Ar vairākiem dakteriem sadarbojos. Viņi savus pacientus nosūta pie manis, pasaku, kā es saredzu viņu veselības stāvokli, un tad tālāk jau kļūst saprotamāks, kā cilvēkam palīdzēt. Daudz dzimst indigo bērnu. Tos es uzreiz varu atšifrēt. Paskatos un redzu – viņam raksturīgs īpašs enerģētiskais lauks, ne tāds, kāds tas ir citiem,” piemin dziedniece un uzsver, ka viena no mūsdienu lielākajām problēmām ir alkoholisms, kas arī savā veidā ir ļaunu garu un dēmonu izraisīts pārbaudījums. To gan Rešarda neņemas ārstēt, jo savulaik pašai ģimenē bijusi ar šo jautājumu sāpīga pieredze. Tas, ko viņa var darīt, ir uzklausīt māti, kuras bērns aizraujas ar alkoholu, var palīdzēt saprast, kā viņai reaģēt uz konkrēto situāciju.
Ekstrasense ielūkojas nākotnē
Rešarda strādā ar svārstiņu un cipariem. „Citi pēta ar roku, bet es bez svārstiņa nevaru, jo visu informāciju uzņemu caur cipariem – procentos, metros, punktos, tāpēc man priekšā ir tabula. Uzdodu jautājumu un uzlieku svārstiņam programmu: rādīsi punktos vai procentos. Latvijā ar tādu metodi neviens nestrādā,” viņa apliecina.
Arī „Druvai” viņa nodemonstrē savu varēšanu. Jautājums, uz kuru gribam saņemt atbildi, ir – vai saslimstības gadījumi Latvijā ar Āfrikas cūku mēri tuvākajos gados turpināsies. „Ciparos nosaukt nemēģināšu. Par pamatu lieku 2013.gada situāciju. To pielīdzinu ar simts procentiem. Var teikt, ka šogad Latvijā tiks sasniegts maksimālais mājas un mežacūku saslimšanas gadījumu skaits, un to var pielīdzināt 110 procentiem. Turpmākajos gados cipari sarūk par divdesmit procentiem gadā. Vīrusa slimības dēļ cūkas vai nu mirs, vai arī tās nāksies izkaut. Taču par to, ka Latvijā tās pazudīs vispār, var tomēr neuztraukties,” stāsta Rešarda, kura ieskatās nākotnē līdz 2018.gadam.
R.Kalpiša dzīvo ar pārliecību, ka nevajag pārāk pārdzīvot par to, ja kaut kas šobrīd nenotiek, kā plānots, vai darbi nesokas. Viņa teic, ka vienmēr ir rītdiena, kad varam uz savām problēmām paraudzīties ar gaišāku skatu. „Ja šķiet, ka šodien ir pasaulei gals, tad vajag nomierināties, ieelpot un atlikt problēmas risinājumu uz rītdienu. Var gadīties, ka, no rīta pieceļoties, milzīgajai problēmai ir viegli rast risinājumu,” tā R.Kalpiša. Ilze Fedotova
Komentāri