Līgatnietim Anatolijam Timčenko patīk pavadīt laiku mežā, doties pastaigās. Reti viņš mājās atgriežas tukšām rokām. “Daba veido tik interesantas lietas, tikai jāierauga,” saka Anatolijs un rāda dažāda lieluma māzerus, koku saknes, zarus. Paņemot rokās, pagrozot un ļaujot vaļu fantāzijai, tajos var ieraudzīt gan zvērus, gan mītiskas būtnes, gan dabas objektus.
Dzīvoklī Anatolijam māzeri kalpo kā trauki augļiem un saldumiem, vāzes. Plauktos blakus labi sadzīvo visi meistara darbi. “Lūk, zvirbulis, tā ir auss, šī – iguāna, to citādi nenosaukt kā par pastalām, bet tā – abrakadabra, bet tas – džungļu zilonis. Katrs pats var izdomāt, ko redz. Tie mani dotie vārdi,” pastāsta Anatolijs.
Viņš atrastās koku piepes, zarus un saknes ne tikai nedaudz apstrādā, bet arī papildina ar grezniem kokgriezumiem. “Izgrebšana prasa daudz laika, vajadzīga pacietība. Bet man patīk. Neko daudz jau nedaru, tikai lieko noņemu nost, un iznāk pavisam kas cits,” domās dalās līgatnietis un ar gandarījumu piebilst: “Ja patīk to darīt, vienmēr atradīsies gan laiks, gan iespējas. Arī pensionāram.” Savulaik māzeru veidošanai instrumentus viņš gatavojis pats, jo tādus, kādi bija nepieciešami, nevarēja dabūt.
Par to, ka Anatolijam ir šāds vaļasprieks, zina vien tuvējie kaimiņi. Ilgus gadus strādājis Rīgā, kuģu būvētavā, tad gan viņa māzeri pabijuši vairākās izstādēs. Aizejot pensijā, Anatolijs pārcēlās uz Līgatni, sievas dzimto pilsētu.
“Kuģi un jūra man aizvien tuvi,” nosaka līgatnietis un parāda kuģus, enkurus, kurus izgatavojis no metāla. Tie ir filigrāni, skaisti un atgādina par darba mūžu.
Rīgas ielas svētkos, kad kaimiņi rādīja, ko katrs dara, Anatolijs līgatniešiem parādīja savus māzerus. “Vienam patīk, brīnās, ka ko tādu daru, cits pasmīn, nesaprot, kāpēc kas tāds jādara,” pastāsta Anatolijs un atklāj, ka nevienu savu māzeri nav pārdevis, bet dāvinājis gan daudziem, tie aizceļojuši uz Zviedriju, Vāciju, Ameriku, Austrāliju, Krieviju.
Saimniecības ēkā savāktās piepes gaida, kad arī no tām meistars ko izveidos, lai kļūtu par noderīgām ikdienā. “Vāzēs droši var liet ūdeni. Ir taču interesantāk, ja saldumu trauks nav vienkāršs šķīvis vai bļodiņa, bet koka trauks, kuru apvij čūska vai tur zilonis,” domās dalās Anatolijs un parāda tikko apstrādāto māzeri, kuram dots nosaukums “Pēc gardas maltītes”, protams, te bez čūskas neiztikt. Turpat blakus māzers, kurā redzama viņa kaķene un kaimiņienes suns, abi ir lieli un nešķirami draugi. “Daudz sakņu, piepju savākts, arī zari ir tik interesanti, tikai jāstrādā,” bilst līgatnietis un ar gandarījumu rāda, ka atradis arī vecu Karēlijas bērzu, ilgi šaubījies, vai tas tiešām ir šis koks, pārliecinājies, ka tomēr jā. Tā māzers noteikti būs īpašs.
“Katram cilvēkam kaut kas patīk. Man tuvs koks, arī metāls, patīk strādāt dārzā, tam arī veltu laiku,” saka Anatolijs Timčenko.
Komentāri