Pērn šlāgermūzikas aptaujā “Latvijas sirdsdziesma” skatītāji par labāko atzina Rikardiona dziesmu “Vilciens”. Rikardions, īstajā vārdā Rihards Millers, dzīvo Priekuļu novadā, Liepā, viņš neslēpj, ka ir ceļā uz lielu mērķi -būt Latvijas šlāgermūzikas līderim.
Lai to sasniegtu, viņa dienas rit muzikāli piepildītas.
– Atpazīstamību ieguvi pirms vairākiem gadiem, startējot televīzijas šovā “Okartes skatuve”, un joprojām izdevies to noturēt. Vai tas izdodas viegli?
– Grūti pateikt, viegli vai grūti, varu teikt vien to, ka visu laiku pie tā jāstrādā. Nemitīgs darbs ir tas veiksmes ceļš, kas ļauj noturēties uz popularitātes viļņa. Lai gan nu jau vairs nedomāju par noturēšanos, bet par nonākšanu virsotnē. Noturēšanās nav mans mērķis.
– Kāds tad ir mērķis?
– Būt pirmajam! Jā, ļoti skaļi, bet ļoti precīzi! Šādu mērķi izvirzīju sev pirms pusotra gada, un esmu turp apņēmīgi gājis, gūstot panākumus. Pirmais panākums bija uzvara “Latvijas sirdsdziesmā”, kas laikam bija kā novērtējums manai centībai, virzībai uz mērķi.
Savu koncertdarbību pats plānoju, producēju, menedžēju, te lieti noder gūtās zināšanas “Turībā”, kur apgūstu mārketingu, tirdzniecību. Varu to likt lietā, veidojot savu muzikālo darbību. Cenšos saprast, kuros virzienos varu savu potenciālu veiksmīgi ieguldīt. Daudz tiek darīts sociālajos tīklos, arī pats kā mūziķis esmu latviešu publikā novērtēts, un tas ir viens no veiksmes faktoriem.
– Vai šlāgermūzika joprojām ir populāra?
– Manuprāt, Latvijā tā ir vispieprasītākā. Nerunāšu par tādām popmūzikas zvaigznēm kā “Prāta vētra”, Intars Busulis, Dons, bet šlāgermūzika ir latviešiem raksturīga un mūziķiem peļņu nesoša.
– Kad rakstīji dziesmu “Vilciens”, domāji, ka tā kļūs par “Latvijas sirdsdziesmu”?
– Tas man bija zināms pārsteigums, bet laikam jau kaut kad tā veiksme nostrādā.
– Atradu informāciju, ka tev ir apmēram simts pasākumu gadā. Vai šo slodzi viegli izturēt?
– Darbadienās pārsvarā notiek menedžēšana, plānošana, bet nedēļas nogalēs ir koncerti, balles, un tas ir smags darbs. Viegli nav, balsij slodze liela. Protams, var būt situācijas, kad tā neklausa, nākas atteikt kādu uzstāšanos, bet cilvēki ir saprotoši. Jo balsi pārslogot nedrīkst, tad sekas var būt vēl bēdīgākas.
– Pirms kāda laika tevi varēja redzēt pie stūres “CATA” autobusos. Vai joprojām esi šoferītis?
– Nē, jau pērnruden pārtraucu šo darbu. Bija periods, kad radās problēmas ar balsi, jo koncertēju, neskatoties uz veselības stāvokli. Tā nodarīju sev sliktu, nācās paņemt garāku pauzi. Stājos darbā “CATĀ”, kur braucu pie autobusa stūres, bet arī tas bija vajadzīgs brīdis, jo ļāva iepazīt reālo dzīvi. Paldies uzņēmumam, ka mani pieņēma, šis laiks man ir labā atmiņā. Teikšu, ka šofera darbs ir grūtāks, nekā būt mūziķim, lai gan arī tas nav viegli. Bet šis laiks pie stūres iedeva jaunas emocijas, jaunu vielu dziesmām, tad arī tika sarakstīta dziesma “Vilciens”. Jā, varbūt skan jocīgi, ka, braucot pie autobusa stūres, sarakstīju dziesmu par vilcienu, bet tās domas par mīlestību, kas izskan dziesmā, jau valda visur, neatkarīgi no atrašanās vietas.
– Vari nosaukt trīs savas dziesmas, kas pašam vistuvākās? Kāds ir tavs top3?
– Te gan jāteic, ka tops no mana skatupunkta nedaudz atšķiras no skatītāju, klausītāju vērtējuma. Mans tas ir šāds – “Vilciens”, “Rudens”, kas man ļoti mīļa, jo ir mana pirmā sarakstītā dziesma, un kā trešā – dziesma “Mīlas tuksnesis”.
Ja raugāmies no skatītāju/ klausītāju skatupunkta, trijnieks šāds: “Mīlas tuksnesis”, “Odiņš” un “Vilciens”. Koncertos šīs dziesmas vienmēr tiek ļoti jūsmīgi uzņemtas, sajūtu enerģiju, kas plūst no cilvēkiem.
– Acīmredzot šīm dziesmām koncertos, ballēs jāizskan obligāti. Var jau dziedāt jaunas, nezināmākas, bet ir “zelta fonds”, kam noteikti jāskan.
– Tieši tā. Tagad, kad gatavoju repertuāru gaidāmajai koncerttūrei “Starp vasaru un ziemu.” Mūziķis Anatolijs Livča, kurš arī tajā piedalīsies, deva padomu – tu vari sastādīt pilnīgi jaunu repertuāru, bet ņem vērā, ka būs jādzied arī zelta hiti! Un tie būs jādzied, kamēr vien uzstāsies, jo tos prasīs, un publikas vēlmes nedrīkst ignorēt, klausītājiem katrs mūziķis saistās ar kādu konkrētu, populāru dziesmu.
-Koncerttūre, kas būs rudenī, nu ir izsludināta. Vai šlāgermūziķiem svarīgi tādas rīkot?
– Tas ir ļoti svarīgi, tas ir pavisam kas cits nekā ballītes vai privāti pasākumi. Šajos koncertos nāk tieši mana publika, tas ļauj izpausties citādi. Svarīgi, ka šādas tūres vairo popularitāti, pēc tām parasti nāk jauni pieprasījumi tieši pēc koncertiem, kas man ļoti saistoši.
-Vai koncertēšana uz lielākām skatuvēm uzliek arī lielāku atbildību?
– Nenoliedzami, tas nav nodziedāt ballīti, lai gan arī tur atlaides nevar būt. Nopietnā koncerttūrē jādomā par daudzām niansēm, lielākām un mazākām. Par skatuves noformējumu, piedāvājumu, repertuāru, viesmāksliniekiem un daudz ko citu. Bet, kad šie koncerti pienāk, kad esi uz skatuves, tās ir neaprakstāmas un neaizmirstamas sajūtas!
– Kopā ar tevi koncertos būs Anna Dribas un Ainars Bumbieris. Kāpēc tieši šāds risinājums?
– Tas nebija mirkļa lēmums, es papētīju, pavērtēju. Mums ir līdzīgas mērķauditorijas, arī viņi šobrīd ir populāri, veiksmīgi uzstājas. Kā mums veiksies kopā, to varēšu pateikt, tūrei noslēdzoties.
– Kādas sajūtas pārņem, kad uz afišas lasi, ka tādā vai citā lielkoncertā uzstāsies šlāgermūzikas zvaigznes, un tur arī tavs vārds?
– Protams, vienmēr pagodinoši kāpt uz vienas skatuves kopā ar Latvijas šlāgermūzikā pazīstamākajiem dziedātājiem un grupām. Tā ir tikšanās ar kolēģiem, nodibinām kontaktus, veidojas attiecības. To, ko iegūstu šādos pasākumos, nevar nopirkt ne par kādu naudu.
– Esat konkurenti vai sadarbības partneri?
– Gan vieni, gan otri. Ir taču patīkami, ja tevi novērtē, ja tava dziesma uzvar aptaujā, to grib visi, pat ja kāds skaļi varbūt nepasaka. Taču attiecības ir draudzīgas, un tas apliecinās šādos kopīgos koncertos. Tuvākais būs tepat Valmierā jau nākamnedēļ, kad uz vienas skatuves pulcēsies Latvijas pazīstamākie šlāgermuzikanti. Jūnijā man ir seši septiņi lielāki pasākumi.
– Minēji “Prāta vētru”, Busuli, kuri koncertus rīko stadionos, “Arēnā Rīga”. Vai arī sevi redzi tik lielas auditorijas priekšā?
– Jā, tas ir viens no nākotnes mērķiem, proti 35 gadu jubilejas koncertu sarīkot “Arēnā Rīga”. Protams, vēl jāsaprot, vai tas iespējams, bet tas ir mans sapnis, uz ko iešu.
Komentāri