Medību kolektīva “Tunči” mednieks Mārtiņš Legzdiņš ir jauns mednieks, viņam ir 22 gadi, taču medību pieredze jau ir vairāk nekā desmit gadu.
Mārtiņš stāsta, ka pirmo reizi uz medībām līdzi krusttēvam aizgāja desmit gadu vecumā un tad arī saprata – mežs, daba un dzīvnieki ir viņa dzīves aizraušanās. Pats Mārtiņš teic, ka medības ir viņa dzīve.
“Interesanta ir arī kopā būšana ar medniekiem, medību tradīcijas. Kā mednieks nevaru lielīties ar lieliem medījumiem un īpašam trofejām, bet man katra ir nozīmīga. Vienmēr saku, ka manas lielākās trofejas vēl staigā pa mežu. Taču mednieki nemedī katru dzīvnieku, kas kustas. Es nekad nevarētu nomedīt stirnu, kas nāk kopā ar kazlēnu. Medījot vienmēr notiek dzīvnieku izvērtēšana. Uzskatu, ka daba medniekam dod pretim tik daudz, cik mednieks ir devis dabai. Taču atgriežoties vēl pie tēmas par medniekiem jāsaka, ka, ieskatoties medniekam acīs, var pateikt, vai cilvēks ir īsts mednieks vai nav. Kā saka- mednieks un sirds! Ir tādi, kuri nekad nebūs īsti mednieki, bet, redz, viņiem ir plinte un viņi skaitās mednieki. Bet tas, ka vīram ir plinte un dokumenti, vēl nenozīmē, ka viņš ir īsts mednieks. Tāpat esmu domājis par karabīnēm. Ne jau liela māksla nomedīt dzīvnieku ar karabīni pa lielu gabalu, bet māka ir pielavīties pēc iespējas tuvāk dzīvniekam un tad iegūt medījumu. Man pašam ir divas bises, karabīni iegādājies neesmu. Kādreiz prātoju, kā jaunais mednieks ar šādu ieroci vispār var iet mežā, ja vēl īsti nesaprot, kas un kā mežā notiek. Sākumā lai pamedī ar parasto bisi, iemācās nomedīt zvēru un tad lai iet ar karabīni,” domās dalās Mārtiņš, kurš strādā Līgatnē Gaujas Nacionālā parka dabas takās un uzpasē tur mītošos dzīvniekus. Ne velti Mārtiņš teic, ka bez meža nevarot dzīvot. Pat pēc darba Līgatnes dabas takās viņš mēdzot vēl izskriet kādu līkumu pa mežu.
Pēc ikdienas darba dabas takās Mārtiņš vērtē, ka cilvēkiem maz interesē daba. “Kāds atnāk, uzmet aci, bet, kas tur ganās, īpaši neinteresējas. Jaunieši sēž bāros, klubos, bet neiet pie dabas,” domās dalās mednieks un stāsta par sava kolektīva aktualitātēm.
“Šogad mums nomainījās kolektīva vadītājs. Iespējams, līdz ar jauno vadītāju ienāks jaunas vēsmas kolektīva ikdienā un saimniekošanā. Man gribētos, lai apmedījamās platībās iekārtojam azaida un ugunskura vietas, kur starp mastiem varētu mednieki ieturēt pusdienas. Domāju arī, ka svarīga ir ne tikai dzīvnieka nomedīšana, bet saimniekošana mežā. Mēs varētu taisīt jaunus torņus, ierīkot stigas un daudz ko citu,” pārdomās dalās mednieks un stāsta par dienu, kad noslēdzas bebru medību sezona.
“30. aprīļa vakarā mūsu kolektīva “Tunči” ligumplatībās tika rīkotas bebru medības, pieaicinot medniekus no Mālpils un Taurupes. Apmedījamā teritorija tika sadalīta četrās daļās, un mednieki katrs vilka numuriņus, lai noskaidrotu, ar kādiem vīriem kopā un kurā vietā medīs. Pēc gana azartiskā komandas noteikšanas veida katrs devās uz bebru mītņu vietām. Tad no septiņiem līdz desmitiem vakarā katra komanda medīja bebrus. Šīs medības ir interesantas ar to, ka lielākoties atkarīgas no veiksmes. Tā nav ne slazdu likšana, ne bebru māju jaukšana un dzīvnieku medīšana ar suņiem. Mums bija klusiņām jāsēž un jāgaida, vai kāds bebrs izlīdīs no migas,” ar azartu stāsta Mārtiņš, sakot, ka medībās tika nomedīti 12 bebri un noskaidrota veiksmīgākā mednieku grupa. Mārtiņš cer, ka šāda veida bebru medības kļūs par jauku tradīciju kolektīvā.
Atminoties pagājušo medību sezonu, Mārtiņš stāsta, ka februārī, martā cītīgi pievērsās lapsu medībām. Puisis no palagiem sev bija darinājis baltu maskēšanās tērpu un pat iegādājies speciālās lapsu pievilināšanas svilpītes, kuras atdarina zaķa un putna saucienus.
“Īsti jau neticēju, ka lapsas uz svilpītes skaņām atsauksies. Pirmajā reizē aizgāju uz grāvmalu, sēdēju un svilpoju. Pēc laika pieceļos un paskatos pār grāvja kanti, redzu – trīs lapsas uz mani raugās. Bija neliels šoks. Viena lapsa pieskrēja pat ļoti tuvu, bet es tajā apmulsumā pat nepaņēmu plinti rokās. Taču jau nākamajā reizē lapsu nomedīju,” smejot stāsta Mārtiņš. Liene Lote Grizāne
Komentāri