Ieraugot punduršpicu jeb Pomenārijas špicu, neviens nepaliek vienaldzīgs, jo krāšņais, biezais apmatojums un mīlīgais purniņš liek katram pasmaidīt. Tomēr aiz ārēji jaukā suņuka tēla slēpjas modrs, temperamentīgs un nepakļāvīgs raksturs, kas nozīmē, ka suņuka īpašniekam ir jābūt neizsīkstošai pacietībai. Par to ir pārliecinājusies arī cēsniece Sabīne Miezīte, kura punduršpica meitenīti Adeli iegādājās aizpagājušā vasarā. “Adele atzīst tikai savus saimniekus, tāpēc lielākās problēmas sagādā pastaigas pa pilsētu. Suņukam nepatīk sveši cilvēki, jo domā, ka tie nodarīs pāri. Gadījies, ka pieaugušie vai mazi bērni bez jautāšanas, vai suņuku drīkst aiztikt, mēģina to paijāt. Adelei tas nepatīk, tāpēc ir bijušas pat reizes, kad kucīte iekož. Tādā veidā viņa aizstāvas, jo nezina, kāds ir cilvēka nolūks. Savukārt, ja ģimenē kāds viesojas, tad Adele ir mierīga, jo atrodas savā teritorijā, turklāt blakus ir saimnieki. Tāpat tuvākie draugi zina, ka, nākot ciemos, Adelei jāpakasa vēders, tad tā neries,” smejoties teic punduršpica saimniece.
Cilvēkiem šķiet, ka ir nepieciešamas lielas rūpes, lai saglabātu skaistu suņuka apmatojumu, bet tā nemaz neesot. “Adeli mazgāju divas reizes mēnesī, kažoku apgriežu pati, tāpēc nevarētu teikt, ka tas būtu sarežģīti. Tā kā sunītim patīk mazgāties un žāvēties, tad process ir gana patīkams. Ja runājam par ēdienu, tad Adelei negaršo speciālā suņu barība, bet gan tas, ko ēdu es. Piemēram, saldumi. Mums ir viens kopīgs gardums – sieriņš “Kārums”,” atklāj Sabīne. Lielākas rūpes Adeles apmatojuma kopšanā sagādā suņa raksturs, ar kura sadzīvošanu ir grūti.
Sabīne skaidro, ka punduršpici mēdz būt arī atriebīgi un izstrādāt dažādas blēņas. “Viens no Adeles lielākajiem niķiem ir rakņāšanās pa somiņām. Viņa parasti kaut ko izvelk no somiņas un sagrauž. Lielākoties tie ir lūpu spīdumi, kuri pēc tam nav lietojami. Tāpat viņai nepatīk, ka drēbes stāv veļas kastē, tās Adele izvelk ārā,” par punduršpica nedarbiem stāsta saimniece un piebilst, ka pirms neilga laika dzīvokļa gaitenī nomainītas tapetes, bet Adelei tās nav gājušas pie sirds, tāpēc tās sabojājusi.
Tomēr, neskatoties uz nedarbiem, Sabīne atzīst, ka neesot jau tikai sliktās lietas, jo vienmēr ir kāds, kurš sagaida mājās un dāvā neviltotu mīlestību. Adelei patīk ielēkt saimniecei klēpī, lai atgādinātu, ka sunītis jāsamīļo. “Viņa ir gluži kā mazs bērns, jo nepārtraukti jāvelta uzmanība. Lai cik dīvaini izklausītos, bet Adelei patīk, ka ar viņu daudz runā. Tāpat sunīte neiebilst, ja tiek uzvilkts kāds apģērba gabals vai rota. Iespējams, nepakļāvīgais raksturs saistīts ar to, ka suņu meitene vēl ir jauna. Vasarā paliks tikai divi gadi. Varbūt ar gadiem blēņu būs mazāk,” spriež S. Miezīte.
Būt par punduršpica saimnieku nav viegli, tāpēc Sabīne uzskata, ka šīs šķirnes suņus jāiegādājas tiem, kuriem ikdienā ir gana daudz brīvā laika, lai pievērstos sunim, ietu garās pastaigās un to audzinātu. Iespējams, šīs šķirnes dzīvnieks būtu labs draugs un kompanjons vecāka gada gājuma cilvēkiem, jo punduršpiciem, spriežot pēc Adeles, ne visai patīk mazi bērni un citi mājdzīvnieki, tai skaitā arī suņi. “Ir cilvēki, kuri punduršpicus iegādājās tikai tāpēc, lai piedalītos izstādēs, bet, manuprāt, tā savā ziņā ir suņu mocīšana,” tā punduršpica Adeles saimniece Sabīne Miezīte.
Komentāri