Pirmdiena, 15. jūlijs
Vārda dienas: Oskars, Ritvars, Anvars

Maza vieta ar lielu sapni

Iveta Rozentāle
06:13
17.06.2024
95
Intervija Centrs 2

Kārlis Kanderovskis. FOTO: no albuma

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs.

Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, pateicoties ziedotājiem, kas pārsvarā ir ārzemēs dzīvojošie latvieši, un brīvprātīgajiem.

-Desmit gadi šādam centram ir daudz vai maz?

-Mēs pēdējā laikā sakām, ka tas ir bijis desmit gadu prieks, kas sekojis desmit gadu darbam. Faktiski mēs svinam 20 gadus, kad Amerikā dibināja Pasaules latviešu mākslas savienību ar mērķi atrast mājvietu kolekcijai, kura vēl neeksistēja. Tas bija ļoti interesants posms, mums nebija konkrētas mājvietas, bet rīkojām ceļojošās izstādes, tapa kolekcija, un vēlējāmies tai atrast mājas Latvijā. Tas nebija viegli. Un tad mums piezvanīja Cēsu mērs Jānis Rozenbergs, sakot, ka zina, ka meklējam telpas un ka Cēsīs ir arodskolas ēka ar piebūvi, kur ir sporta zāle, kas varbūt mūs interesētu. Protams!

Tad arhitekts Jānis Ripa mums ziedoja īpašumu Siguldā, kuru pārdodot varējām pārveidot sporta zāli par mūsu pirmo galeriju, kas arī nosaukta Ripas vārdā. Pēc diviem gadiem Anda Sīpoliņa, mākslas kolekcionāra un mecenāta Leopolda Sīpoliņa meita, par godu tēvam un brālim ziedoja līdzekļus, kas ļāva pārveidot aktu zāli par otru galeriju un izveidot arhīva telpas. Mūsu kolekcija sākās ar simt darbiem, ko ziedoja Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības biedri, kā arī tajā bija mana vectēva gleznotāja Jāņa Kalmītes gleznas. Tagad mums ir ap diviem tūkstošiem darbu, kolekcijā ir ne tikai gleznas, arī grāmatas, vēstules, plakāti un citi informatīvie materiāli par latviešu diasporas mākslu.

Līdzīgi “LaPa” muzejam Rīgā mēs mēģinām saglabāt trimdas jeb diasporas stāstu. Pirms 20 gadiem bija sajūta, ka tas viss pazudīs, jo darbi nonāk trešajās rokās, kas neredz kultūrvēsturiskā mantojuma vērtību. Mūsu kolekciju veido komiteja, kas veic sarežģītu darbu – vērtēšanu, jo dažiem māksliniekiem nav bijusi formālā izglītība, savukārt citi ir pārāk populāri, kas arī mūs vairs neinteresē. Piemēram, slaveno latvieti, gleznotāju Viju Celmiņu visi zina. Bet mums daudz svarīgāk ir atrast nezināmos ģēnijus, var nosaukt Zigfrīdu Sapieti, Alek­sandru Karpovu vai Voldemāru Avenu. Avens ir diezgan labi zināms, bet mēs atklājam jaunus darbus, kas līdz šim nekur nebija izstādīti, darbus, kas Amerikā tapuši Latvijas Atmo­das laikā un kuros ir jūtama tā laika un notikumu ietekme.

Mūsu desmit gadu jubileja sakrīt ar vairākiem citiem datumiem, piemēram, Jānis Mintiks un arī Zigfrīds Sapietis aizgāja mūžībā 2014. gadā. Tēlnieks Jānis Mintiks, pavisam nezināms Latvijā, ir slavens ar to, ka Tobāgo salā uzstādīja pieminekli kurzemniekiem. Viņa skulptūras izstādīsim mākslas centra pagalmā. Arī Cēsīm šis gads ir nozīmīgs – koncertzāles “Cēsis” atklāšana, sākas festivāls “Lam­pa”. Gads nozīmīgs arī Eiropas kontekstā – Latvija divdesmit gadus ir NATO, Krievija okupē Krimu. Mēs tagad Cēsīs, Rainī, iekārtojam Sapieša darbus, tajos redzami brīdinājumi par kara atgriešanos Eiropā. Pirms desmit gadiem tas likās neiespējami, bet tagad, izrādās, ir ļoti aktuāli – izstāde ir baisa, bet ļoti skaista.

Tas ir liels gods un reizē izaicinājums Cēsu pašā sirdī iekārtot izstādes šiem māksliniekiem, kā viņi būtu gribējuši. Ceru, ka viņi skatās no debesīm un ir apmierināti. Tas ir ļoti interesants darbs, ko    darām. No vienas puses, mēs mēģinām veidot akadēmiski labu, augsta – muzeja -līmeņa kolekciju, bet savā ziņā veidojam terapiju. Mūsu dibināšanas dokumentos mērķis ir veicināt dialogu starp diasporu un Latviju.

-Vai ir sajūta, ka Cēsis ir īstā vieta šādam mākslas centram?

-Kad pirmo reizi ienācām pa šīs ēkas durvīm, ieelpojot nama gaisu, man bija sajūta, ka te ir nevis pagātne, bet    nākotne. Man joprojām pār roku skrien skudriņas, to atceroties. Tad sapratu, ka šī ir īstā vieta. Mums Rīgā būtu daudz vairāk apmeklētāju, bet runa nav par daudzumu. Dzirdu sūkstīšanos, ka par mums nezina, lai gan esam jau desmit gadus, bet mums vienmēr vissvarīgākais ir bijis veidot kolekciju un saglabāt daiļradi. Amerikāņi prot ļoti plaši reklamēties, bet mazā sabiedrībā daudz jaudīgāka reklāma ir no cilvēka uz cilvēku. Un tad apmeklētājs te ienāk uz stundu un ilgāk, un tas ir labāk, nekā būt Rīgā kā tādam veikalam, kurā uz īsu brīdi ieskrien garāmejot.

Mēs arvien vairāk gribam parādīt cilvēkiem, ka mākslas galerijām nav jābūt tikai Vecrīgā. Jā, Cēsis ir maza pilsēta, bet ar lielu sapni. Tie kadri, ko mēs šeit nofilmējam, ko redz diasporā, Cēsīs ir skaistāki nekā jebkur citur.

-Jums ir arī doma kolekciju digitalizēt.

-Par to paldies Pasaules Brīvo latviešu apvienībai, kas ir izveidojusi drošu vietu mākonī. Viņiem ir karte internetā, kur skatāma informācija par latviešu arhīviem pasaulē – skolas, biedrības nami, muzeji -, un mūsu arhīvs arī tur būs pieejams. Jo mums ir svarīgi, ka, piemēram, latviešu skolās Austrālijā skolēni var apmeklēt izstādes virtuāli. Tagad ir liels darbs to visu digitalizēt.

-Vai joprojām ir mākslinieki, par kuriem nezinām, bet būtu svarīgi zināt?

-Mēs atrodam vēl un vēl. Viens aizved pie nākamā. Dažreiz tā ir sagadīšanās. Es esmu dzimis un audzis Čikāgā, bet nezināju, ka Čikāgā ir Pēteris Kārkliņš, sirre­ālists, kas latviešu mākslā ir retums. Mums nav daudz tādu kā Dalī. Mums vairāk ir ainavas, daba, portreti. Kārkliņa darbi ir izstādīti nopietnās galerijās Ame­rikā, bet nekad nav bijuši Latvijā. Šoruden mēs viņa darbus izstādīsim mūsu mākslas centrā, un tas būs kas ļoti neparasts.

Esam apzinājuši daudzus latviešu māksliniekus    Amerikā, Kanādā un Austrālijā. Lielbri­tānija ir tukšāka lapa, lai gan par vairākiem, kas radījuši tur, zinām. Bet vēl mēģinām tur atrast pareizo līdzsvaru. Es ticu, ka mums arvien ir daudz darba un atklājumu. Esam maza tauta, bet mums ir ļoti daudz talantīgu cilvēku.

-Runājot par centra darbību, jūs pieminējāt, ka tajā darbojas ļoti daudzi brīvprātīgie.

-Kādā brīdī sapratu, ka te ir jābūt vismaz vienam cilvēkam, kas centrā ir katru dienu vai trīs dienas nedēļā. Ilgus gadus darbojusies Baiba Magdalena Eglīte, viņai pievienojusies arī Nata Livonska. Zāles uzrauga Ligita Pirro, arhīvā darbojas Ingrīda Bite un Rita Šmagre – Žīgure. Es priecātos par vēl vairāk brīvprātīgajiem, jo te vienmēr ir interesantas lietas, ko darīt: ievadīt katalogā darbu aprakstus, būvēt skatuvi vai palīdzēt organizēt ceļojošās izstādes. Brīvprātīgie ir fantastiski, ļoti ieinteresēti, viņi ir palīdzējuši mums iepazīties arī ar Cēsīm. Mums te ir ļoti jauka kopiena, un vēlamies draugu loku paplašināt.

Šī vieta ir atvērta visiem – studentiem, ģimenēm, senioriem. Par ieeju nav jāmaksā, cilvēks izstādē var ienākt, cik reižu grib, jo neesam muzejs, esam galerija un pētniecības centrs. Nezinu, vai tad, kad būsim muzejs, akreditācija mums ļaus rīkoties tik brīvi, bet es ceru. Man patīk, ka mums nav ieejas maksas. Bet virzāmies arī uz to, lai kļūtu par muzeju, tikai tas prasa laiku.

Mēs arī esam atvērti sadarbībai un sabiedrībai. Galerijā ir bīdāmas sienas, tas nozīmē, ka te var darboties teātris. Cēsu Mazais teātris ir mūsu pirmā sadarbība. Viņi izmanto mūsu telpas, bet mums izrāžu laikā ir apmeklētāji, kuri starpbrīdī apskata galeriju. Te notiek arī lekcijas, ar kultūru saistītas konferences. Vestibilā noteiktās dienās ir tiešā pirkšana. Mēs ļoti vēlamies dalīties, gribam, ka cilvēki nāk un palīdz, lai šī vieta ir dzīva. Un    gribam, lai katrs te jūtas kā mājās.

-Vai desmit gados apmeklētāji mainījušies?

-Kovids mainīja mākslas centra apmeklētāju. Amerikāņi divus trīs gadus nevarēja ceļot uz Eiropu. Sākām vairāk aicināt latviešus, kas dzīvo citās Eiropas valstīs, mazāk rīkot pieņemšanas. No tā laika arī apmeklētāji ir mainījušies, daudz vairāk ir vietējo latviešu, mazāk diasporas. Brauc cilvēki ne tikai no galvaspilsētas, bet visas Vidzemes.

Un šo sestdien mēs taisām ballīti, mēs svinam. Visi ir laipni lūgti. Cēsīs līdz šim trūcis tāda formāta kā art walk jeb mākslas pastaiga, ko mēs piedāvāsim sestdien. Tā sāksies izstādē Raiņa kvartālā, tad maršruts vedīs cauri pilsētai, ievedīs koncertzālē un vēl dažās galerijās, līdz nonāks līdz mūsu mākslas centram. Pasaulē ir četri tūkstoši pilsētiņu, kurās ir tādas mākslas pastaigas, un tagad būs arī Cēsīs.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Svešumā latviskums uztur garu

08:03
11.07.2024
23

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā. Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās […]

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

06:24
08.07.2024
28

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova. “Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to […]

Savā īpašajā vietā

07:21
07.07.2024
82

“Kamēr vēl mitrs un neput, zāle jānopļauj,” saka Solvita Jansone un steidz appļaut mājas apkārtni. Viņa atzīst, ka pagaidām vasara ilgstoši nav bijusi tik karsta kā  pērn, bet puķes nācās regulāri un cītīgi laistīt, dārzam gan bija jāpietiek ar rezervēm un rasu. “Lietus bija ļoti vajadzīgs, tagad apkārt    svaigums, viss var augt,” teic Solvita […]

Radošais process kā terapija

05:26
07.07.2024
27

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs. -Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – […]

Veselīgu matu augšanas noslēpums

14:31
05.07.2024
325

Veselīgu matu veidošana ir kopīgs mērķis daudziem, tomēr bieži vien tas šķiet kā slepenas dārgumu medības ar grūti iegūstamām balvām. Patiesi veselīgu matu pamatā ir ne tikai spīdīgi attēli reklāmās un nemitīgi mainīgās matu kopšanas tendences, bet arī izpratne par to unikālajām vajadzībām un rūpes par tām. Veselīgu matu kopšanas nozīme ir nepārspīlēta; tā nav […]

Zīmē sprediķī saklausīto

05:20
04.07.2024
52

“Māksliniece Ingūna Briede no 2021. gada Adventa sākuma dievkalpojumos ļaujas, lai sadzirdētais Dieva Vārds top par zīmējumu – meditatīvu, noslēpumainu un reizē uzrunājošu, Vārdu atklājošu. Iepriekš nav zināms, kas taps. Ingūnas roka, paņēmusi tintes pildspalvu, sajūtu vadīta, velk līnijas”, rakstīts mākslinieces zīmējumu izstādes “Vārda piezīmes līnijās” – stāsts par Dieva Vārda (pie)zīmēšanu – pieteikumā. Cēsu […]

Tautas balss

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
23
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Nav, no kā ietaupīt

15:13
05.07.2024
23
Seniore raksta:

“Ja cels pievienotās vērtības nodokli, tiem, kas dzīvo pieticīgi, būs vēl grūtāk. Tāpat jau no pensijas nekas nepaliek pāri, kad nopērku pārtiku. Ja tā būs dārgāka, tad vairs par dzīvokli arī nevarēšu samaksāt. No ēdiena neko ietaupīt nevaru, tāpat jau pērku tikai akciju preces,” pauda seniore.

Par ko uztraucas, par ko ne

15:13
05.07.2024
26
Iedzīvotāja raksta:

“Kad Cēsu Pils parkā notiek pasākumi, no centra līdz Festivāla ielai slēdz Lenču ielu. Un neviens neuztraucas, ka vairākas dienas Festivāla ielas iedzīvotājus traucē vēl lielāka satiksmes plūsma. Par Rīgas ielu gan visi raizējas, tur cilvēkiem neesot droši, iemītniekus traucē mašīnu trokšņi. Bet kā ar mums, kas dzīvo Festivāla ielā?” bija neapmierināta iedzīvotāja.

Apburtais loks

15:03
05.07.2024
26
1
Seniore raksta:

“Tomēr cilvēki spēj ietekmēt situāciju. Latvijas Pasts neuzdrošinās slēgt visas nodaļas, tās paliks arī laukos, lasu, pavisam 155. Tomēr 12 slēgšot, vienu no tām arī Cēsīs. Divas mūsu pilsētā neesot obligātas. Jau tā pastā bieži ir rindas, tagad būs vēl garākas. Un tad cilvēki neizvēlas šos pakalpojumus, bet Pasts tik saka, ka cilvēkiem tos nevajag,” […]

Cenas pārāk augstas

15:03
05.07.2024
30
Lasītāja O. raksta:

“Dārzeņaudzētāji saka, ka produkcija dārgāka, jo lielāks pievienotās vērtības nodoklis, kādu laiku bija pieci procenti, tad 12. Taču septiņu procentu palielinājums nav tik liels, lai piemēram, par lauka gurķiem prasītu gandrīz trīs eiro kilo­gramā. Var jau būt lielu uzcenojumu uzliek tirgotāji, tad audzētājiem jārunā ar tiem. Cenām jābūt samērīgām,” pau­da lasītāja O.

Sludinājumi